Tuve Jansone: Neredzamais bērns

Здесь есть возможность читать онлайн «Tuve Jansone: Neredzamais bērns» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. категория: Детскиая проза / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Tuve Jansone Neredzamais bērns
  • Название:
    Neredzamais bērns
  • Автор:
  • Жанр:
    Детскиая проза / на латышском языке
  • Язык:
    Латышский
  • Рейтинг книги:
    4 / 5
  • Ваша оценка:
    • 80
    • 1
    • 2
    • 3
    • 4
    • 5
  • Избранное:
    Добавить книгу в закладки

Neredzamais bērns: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Neredzamais bērns»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Annotation Zviedru rakstniece Tuve Jansone dzimusi 1914. gadā Helsinkos mākslinieku ģimenē. Viņas tēvs ir izcils somu skulptors, māte gleznotāja - karikatūriste. Rakstniece beigusi Helsinku mākslas akadēmiju un pati parasti ilustrē savas fantastiskās pasakas. Literatūrā viņa debitē 1945. gadā ar pasaku grāmatu «Trollītis un lielie plūdi». Ar savu trešo grāmatu «Troļļa cepure» (1948) viņa gūst ievērību un drīz vien viņas grāmatas tulko daudzās valodās. Ar savām fantastiskajām pasakām «Troļļa Mumina ģimene» pēdējos gados viņa kļuvusi tikpat populāra kā Zviedrijā Astrīda Lindgrena ar grāmatām «Karlsons, kas dzīvo uz jumta» un «Karlsons lido atkal», kuras pazīst arī latviešu lasītājs, un daudzām citām. Abas zviedru rakstnieces apbalvotas ar Andersena un Skandināvijas prēmijām. Tuves Jansones darbi iekarojuši ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo sirdis. Rakstniece ļoti patiesi izjūt cilvēka iekšējo pasauli. Viņas fantastiskie tēli — troļļi Mumini ir apveltīti ar gluži cilvēciskām īpašībām, un, runājot par troļļiem, rakstniece smalkjūtīgi, ar vieglu humoru atsedz cilvēku vājības. Visa viņas fantastisko tēlu pasaule ir ļoti pievilcīga, cilvēciska, un, lasot par to, ir Susuriņš, ir murmulis, ir trollītis Mumins un viņa māmuļa šķiet kā cilvēki ar savu slēpto jūtu dzīvi: bailēm, šaubām, nemieru, savtīgumu. Notikumu norisē viņi it nemanot atbrīvojas no savām negatīvajām īpašībām. Rakstniece savos darbos skar daudzas sadzīves problēmas. Tā, piemēram, pasaciņā «Svilpaste, kas ticēja katastrofai» viņa vēršas pret mietpilsonību. Svilpaste pēc vētras, kas aizmēzusi viņas daudzās mantiņas un nieciņus, jūtas atbrīvota gan no bailēm, gan no savas sīkmanības. Tas viss notēlots vienkārši un sirsnīgi. Pasaku tēlos slēptais egoisms, saskaroties ar citu trollīšu vēlmēm un bēdām (Pavasara dziesma, Pēdējais pūķis), nemanot zūd, dodot vietu labsirdīgai piekāpībai. Rakstniecei ir vesela stāstu sērija par trolli Muminu un tā ģimeni. Kādā referātā Stokholmā viņa pastāstījusi, ka drūmajā kara laikā viņa sākusi rakstīt pasakas, no kurām izveidojusi trolli Muminu. «Vārdu es izvēlējos bez nozīmes. Mumins skan tā mīksti, viņa tēls ir tik paļāvīgs. Vēlāk sapratu, ka tas atgādina manu tēvu,» teikusi rakstniece. Somu mūsdienu bērnu mīlulis ir trollītis Mumins un visa viņa ģimene. Somijā trollītis Mumins ir tik populārs, ka viņa tēlu savām reklāmām pat aizguvis Somijas tūrisma birojs. Troļļi skandināvu mitoloģijā ir ļoti izplatīti. Ir gan milži, gan pundurīši, gan labi, gan ļauni troļļi. Ir ūdens troļļi, meža un kalnu troļļi, ir tādi, kas dzīvo alās vai arī zem ēkām. Ļoti pazīstams ir mājas gariņš «tom-ten», kas pēc ticējumiem bieži vien naktis piedalās visos mājas darbos. Tas atbilst vācu pasaku rūķīšiem. Skandināvu rakstnieki troļļus nereti izmantojuši savos daiļdarbos. Tā, piemēram, H. Ibsens «Pērā Gintā», Z. Lagerlefa stāstos «Troļļi un cilvēki», M. Fenhuss savā jaukajā grāmatā «Troļļu alnis» un daudzi citi. Cerēsim, ka rakstnieces T. Jansones fantastiskie tēli iekaros arī mūsu jauno lasītāju sirdis. Elija Kliene

Tuve Jansone: другие книги автора


Кто написал Neredzamais bērns? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

Neredzamais bērns — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система автоматического сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Neredzamais bērns», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Не бойтесь закрыть страницу, как только Вы зайдёте на неё снова — увидите то же место, на котором закончили чтение.

Neredzamais bērns


Tuve Jansone

PAVASARA DZIESMA

Kādā rāmā un dzidrā vakarā aprīļa beigās Susuriņš nāca no tik tāliem ziemeļiem, ka arī pats uz savas ziemeļpuses nesa sniega pārslas.

Augu dienu viņš bija soļojis pa neskartu klajumu un visu laiku virs galvas dzirdējis gājputnu klaigas.

Putni arī devās mājup no dienvidiem.

Iet bija viegli, jo mugursoma gandrīz tukša un itin nekas viņu nenomāca. Susuriņš jutās apmierināts ar mežu un laiku, un pats ar sevi. Kā rītdiena, tā vakardiena — abas atradās vienlīdz tālu, bet patlaban starp bērziem mirdzēja liegi sārta saule un gaiss bija dzestrs un maigs.

«Vakars kā radīts dziesmai,» Susuriņš domāja. «Dziesmai, kurā jāizteic viena daļa gaidu, divi daļas pavasara grūtsirdības, un pārējā daļā jāskan gavilēm par iespēju ceļot, būt vienam un justies labi pašam ar sevi.»

Šo melodiju viņš jau daudz dienu bija nēsājis zem cepures, bet lāgā neuzdrīkstējās celt gaismā. Tai vajadzēja vēl augt un kļūt par tik līksmu pārliecību, ka, pieskaroties vien mutes harmonikām, visi toņi skanētu īstajā vietā.

Ja sāktu par agru, varētu notikt, ka toņi skan ačgārni un nekāda labā dziesma neiznāk vai arī viņam pašam var zust patika un spēja uzņemt pareizo toni.

Melodija ir nopietna padarīšana, sevišķi, ja tai jābūt vienlaikus līksmai un skumjai.

Un, kad viņš nonāks Muminielejā un spēlēs uz tilta, kas ved pāri upei, tad trollis tūlīt sacīs, ka melodija ir jauka. Šausmīgi jauka.

Susuriņš apstājās sūnās un mirkli izjuta nepatiku. Trollis Mumins taču gaidīja viņu un briesmīgi pēc viņa ilgojās. Tas sēdēja mājās, gaidīja un brīnīdamies teica: «Protams, tu esi brīvs. Skaidrs, ka tu vari doties ceļā. Pēc manas saprašanas, dažreiz tev nepieciešama brīvība.»

Bet tai pašā laikā troļļa acis aiz vilšanās un nevarīgām ilgām bija tumšas.

«Ai-ai,» Susuriņš sacīja un soļoja tālāk. «Ai-ai-ai, viņš ir aplam jūtīgs, šis trollis. Es par viņu nedomāšu. Viņš ir labs trollis, bet es par viņu vairs nedomāšu! Šovakar esmu viens pats ar savu melodiju, un šis vakars nav rīts.»

Pēc neilga laiciņa Susuriņam izdevās pilnīgi aizmirst trolli. Viņš ošņāja pēc patīkamas apmešanās vietas un, izdzirdējis dziļāk mežā upītes burbuļošanu, tūlīt devās turp.

Pēdējais sārtais saules stars bija nodzisis no koku stumbriem, un iestājās pavasara krēsla, gausa un zila. Viss mežs bija zils, un bērzi kā balti pīlāri nira dziļāk un dziļāk mijkrēslī.

Upīte bija jauka.

Dzidra un brūna tā dejoja pār pērngadējo lapu kumšķiem, pār neizkusušiem ledus gabaliem, tā taisīja pagriezienu sūnās un uz galvas metās nelielā, baltsmilšainā ūdenskritumā. Brīžiem tā dziedāja mažorā un brīžiem pūlējās izlikties liela un draudīga, un tad izskaloja kaklu ar ledus ūdeni un smējās par visu.

Susuriņš stāvēja slapjajās sūnās un klausījās. «Upītei jāskan manā dziesmā. Varbūt kā piedziedājumam,» viņš prātoja.

Pēkšņi no aizdambējuma nokrita akmens un par veselu oktāvu pārmainīja upītes melodiju.

«Nemaz nav slikti,» Susuriņš apbrīnodams sacīja. «Tieši tā tam jābūt.»

«Visa dziesma jaunā toņkārtā — varen labi. Nez vai nevajadzētu veltīt upītei pavisam īpašu dziesmu.»

Viņš paņēma veco katliņu un pie ūdenskrituma piepildīja to ar ūdeni. Tad pagāja zem eglēm sameklēt kurināmo. Mežs no izkusušā sniega un pavasara lietus bija slapjš, un Susuriņš nometās zem biezas kritalas pameklēt sausu malku. Viņš pastiepa ķepiņu — un tieši tai mirklī kāds iekliedzās, aizšāvās garām zem eglēm un vēl krietni ilgi mežā klusi kliedza.

«Jā, jā,» Susuriņš savā nodabā noteica. «Rāpuļi un visādi ķipari ik krūmā. Tas skaidri manāms. Savādi, ka viņi tik nervozi. Jo sīkāki, jo spriganāki.»

Viņš izvilka lielu, sausu pagali, mazliet skaidu un mierīgā garā iekūra upītes līkumā uguni. Uguns tūliņ sāka degt, Susuriņš bija radis pats sev vārīt ēdienu. Citiem gan viņš nekad negatavoja pusdienas, ja nebija spiests to darīt, un par citu pusdienām bēdu neturēja. Dažs labs ēdot vienmēr mēdz pļāpāt.

Ļaudīm bija slieksme pēc krēsliem un galdiem, un ļaunākā gadījumā pat pēc servjetēm.

Viņš bija dzirdējis par kādu murmuli, kurš pirms pusdienām pat pārģērbjoties, bet tās droši vien bija tenkas.

Susuriņš izklaidīgi strēba savu šķidro viru, kamēr viņa acis atpūtās, raugoties zaļajā noriņā zem bērziem.

Melodija tagad bija pavisam tuvu, to vajadzēja tikai satvert. Bet viņš mierīgi varēja nogaidīt, melodija bija sagūstīta un nevarēja izgaist. Vispirms jānomazgā trauki, pēc tam jāsagatavo smēķis, un tikai tad, kad ugunskurā sāka kvēlot ogles un mežā sasaucās nakts dzīvnieki, bija laiks sacerēt dziesmu.

Ļekainīti Susuriņš pamanīja, skalodams upītē katliņu. Dzīvnieciņš tupēja upītes otrā malā zem kāda celma, blenzdams caur izspūrušo cekulu. Ļekainīša acis bija izbaiļu pilnas, bet ar lielu interesi sekoja katrai Susuriņa kustībai.

Divas biklas acis zem spalvu ērkuļa. Kā cilvēkam, ar kuru nemēdz rēķināties.

Susuriņš izlikās, ka nemaz nav pamanījis ļekainīti. Viņš sabikstīja ugunskuru un sakārtoja dažus egļu zarus, kur apsēsties. Paņēma pīpi un to lēnītiņām aizkūpināja. Viņš pūta smalkas dūmu vērpatiņas pret naksnīgajām debesīm un gaidīja savu pavasara dziesmu.

Bet tā nenāca. Toties viņš juta ļekainīša acis, kas visam sekoja, apbrīnoja katru viņa izdarību, un Susuriņu pamazām pārņēma pretīgums.

Viņš sasita ķepiņas un izsaucās: «Tiš!»

Tad ļekainītis izlīda ārā no savas paslēptuves un gaužām bikli sacīja:

— Ceru, ka neesmu tevi sabaidījis? Es zinu, kas tu esi. Tu esi Susuriņš.

Pēc šiem vārdiem mazais dzīvnieciņš devās uz upīti un brida tai pāri. Upe bija par lielu tik mazam ķiparam, un ūdens bija auksts. Pāris reižu viņam paslīdēja ķepiņas un viņš apvēlās, bet Susuriņš jutās tik nelāgi, ka pat nedomāja iet palīgā.

Beidzot krastā izrāpās kaut kas nožēlojams un tievs kā smildziņa un, zobus klabinādams, teica:

— Sveiks! Esmu tik laimīgs tevi sastapt.

— Sveiks! — Susuriņš dzedri attrauca.

— Vai drīkstu sasildīties pie tava ugunskura? — mazais ķipars atsāka, un viņa purniņš starot staroja. — Iedomājies, es tagad būšu tas, kas reiz sēdējis pie Susuriņa ugunskura. To neaizmirsīšu visu savu mūžu.

Ļekainītis pavirzījās tuvāk, uzlika ķepiņas uz mugursomas un svinīgi čukstēja:

— Vai tavas mutes harmonikas ir tur? Vai tās atrodas tur?

— Jā, — Susuriņš atbildēja diezgan strupi. Viņa vientulības melodija bija izgaisusi, visa noskaņa sabojāta. Viņš košļāja pīpi un stingi raudzījās uz bērziem, nekā tur nesaskatīdams.

— Mani tu netraucēsi, — ļekainītis naivi izsaucās. — Ja tu vēlētos spēlēt, es gribēju teikt. Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti es ilgojos pēc mūzikas. Nekad to neesmu dzirdējis. Bet par tevi gan esmu dzirdējis. Par tevi man pastāstīja ežuks un pundurītis, un mana māmiņa ... Pundurītis pat esot tevi redzējis! Jā, tu nevari iedomāties ... šeitan reti kas notiek ... Un mēs tik daudz sapņojam ...

Читать дальше

Похожие книги на «Neredzamais bērns»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Neredzamais bērns» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


Отзывы о книге «Neredzamais bērns»

Обсуждение, отзывы о книге «Neredzamais bērns» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.