Tuve Jansone - Neredzamais bērns

Susuriņš nez ko nomurmināja un uzvilka uz acīm cepuri. Kāds ar smailiem, gariem spārniem laidās pāri upei un, ielidodams mežā, skumji un gari novilka: Ti-ti-ū. Ti-ti-ū, ti-uu…

— Nekad tu nebūsi īsti brīvs, ja kādu pārlieku apbrīnosi, — Susuriņš pēkšņi sacīja.

— Es to zinu.

— Es saprotu, ka tu visu zini, — mazais ķipariņš čaloja un pievirzījās vēl tuvāk.

— Zinu, ka tu visu esi redzējis. Viss, ko tu saki, ir pareizi, un es allaž pūlēšos būt tikpat brīvs kā tu. Tagad tu dosies uz mājām, uz Muminieleju un atpūtīsies, un satiksi paziņas ... Ežuks stāstīja, tiklīdz trollis Mumins iznākot no ziemas guļas, viņš tūdaļ ilgojoties pēc tevis ... Vai tas nav jauki, ja kāds pēc tevis ilgojas, staigā apkārt un gaida, gaida?

— Es nāku tad, kad man patīk! — Susuriņš strauji izsaucās. — Varbūt vispār neatnāku. Varbūt aizeju pavisam uz citu pusi.

— Ai, tad nu gan viņš bēdāsies, — ļekainītis atbildēja.

Viņa kažociņš no siltuma pamazām izžuva un priekšā bija gaiši brūns un mīksts. Viņš atkal norādīja uz mugursomu un vaicāja:

— Varbūt tu ... Tu esi tik daudz ceļojis ...

— Nē. Ne tagad, — Susuriņš atteica. Un sarūgtināts sevī nodomāja: «Kāpēc viņi neļauj man vienam pašam pārdzīvot savus ceļojumus? Vai tad viņi nesaprot, ka, par tiem stāstot, es tos salaužu. Un tad viss izgaist, atceros tikai savus stāstus, kad mēģinu atminēties, kā tas bija.

Labu laiciņu valdīja klusums, un atkal iekliedzās naktsputns.

Tad ļekainītis piecēlās un klusā balsī sacīja:

— Jā, nu man jāiet uz mājām. Paliec sveiks.

— Sveiks, sveiks! — Susuriņš attrauca un saslējās. — Paklau, starp citu, vārdu tu dabūsi. Tu vari saukties par Ti-ti-ū. Ti-ti-uu, saproti, vārds ar līksmu sākumu un daudziem sērīgiem u beigās.

Ļekainītis stāvēja un raudzījās, un uguns atblāzmā viņa acis dzelteni zaigoja. Viņš pārdomāja savu vārdu, patīksminājās ar to, ieklausījās tajā, iejutās un beidzot pacēla purniņu pret debesīm un klusi izkliedza to tik sērīgi un jūsmīgi, ka Susuriņam saltas tirpas pārskrēja. Tad viršos pazibēja brūna astīte, un viss apklusa.

— Pē, — Susuriņš izsaucās un paspēra ar ķepiņu ugunskuru. Pēc tam izdauzīja pīpi. Beidzot viņš piecēlās un sauca:

— Vadzi! Nāc atpakaļ.

Bet mežā valdīja klusums.

— Nu jā, — Susuriņš sacīja. — Vienmēr jau nevar būt laipns un sabiedrisks. To vienkārši nepagūstu. Bet mazais ķipars taču dabūja vārdu.

Viņš no jauna apsēdās, ieklausījās upītes čalās un klusumā un gaidīja savu melodiju. Bet melodija nenāca. Viņš tūlīt saprata, ka melodija aizslīdējusi tālu tālu un nav vairs sasniedzama. Varbūt pat nemūžam. Viņa smadzenēs vienīgi virmoja ļekainīša straujā un biklā balss, kas čaloja, čaloja un čaloja.

— Šitādiem vajadzētu palikt mājās pie savām māmuļām, — Susuriņš pikti noteica un nolaidās garšļaukus uz egļu zariem. Pēc brītiņa viņš apsēdās un no jauna sauca mežā. Ilgi viņš klausījās, tad uzvilka cepuri pār purniņu un nolēma nosnausties.

Citurīt Susuriņš soļoja tālāk. Viņš jutās noguris un sliktā omā un tipināja uz ziemeļiem, nelūkodamies ne pa labi, ne pa kreisi, un neko lielu no melodijas zem cepures nejuta.

Viņš nespēja domāt ne par ko citu kā tikai par šo ļekainīti. Atcerējās katru viņa teikto vārdu, tāpat itin visu, ko pats bija sacījis, pārcilāja to tik ilgi atmiņā, kamēr kļuva nelabi un viņš jutās tik noguris, ka bija spiests apsēsties.

«Kas ar mani notiek,» Susuriņš pikts un samulsis domāja. «Tā vēl nekad neesmu juties, laikam gan būšu saslimis.»

Viņš piecēlās kājās, lēnītiņām devās tālāk un no jauna atkārtoja visu ļekainīša teikto, kā arī to, ko pats bija atbildējis.

Beigās viss sajuka. Ap pusdienas laiku Susuriņš pagriezās un sāka iet atpakaļ.

Pēc kāda laiciņa viņš jutās labāk. Viņš gāja arvien ātrāk un ātrāk, brīžiem paklupa un sāka skriet. Gar ausīm šalkoja mazas dziesmiņas, bet viņam nebija laika tajās ieklausīties. Novakarē viņš atkal atradās bērzu birzī un sāka saukt:

— Ti-ti-uu! Ti-ti-uu! — Naktsputni pamodās un atbildēja: ti-uu, ti-uu, bet ļekainītis neatsaucās.

Susuriņš izstaigāja birzi krustām šķērsām, viņš meklēja un sauca, kamēr iestājās krēsla. Virs kāda cirtuma pacēlās mēness, un Susuriņš stāvēja, tajā noraudzīdamies, pavisam pazaudējis jēgu un aplam samulsis.

«Man kaut kas jāvēlas. Ir taču jauns mēness,» viņš domāja.

Tūlīt viņš gribēja vēlēties, kā to allaž bija darījis: kādu jaunu dziesmu vai arī, kā citkārt, — jaunu ceļu.

Tomēr strauji mainīja nodomu un sacīja: «Vēlos atrast Ti-ti-uu.»

Tad viņš trīs reizes apgriezās riņķī, pārgāja pāri noriņai un paugurītim un iesoļoja mežā. Krūmos pazibēja kaut kas gaiši brūns un mīksts.

— Ti-ti-uu, — Susuriņš klusi sauca. — Esmu atgriezies, lai ar tevi parunātos.

— Sveiks! — Ti-ti-uu atbildēja un iznira no krūmiem. — Tas ir jauki, es tev parādīšu, ko esmu darinājis. Plāksnīti ar vārdu! Skaties! Mana paša vārds, kas karāsies pie durvīm, kad man būs pašam sava māja.

Ļekainītis pacēla priedes mizu, kurā bija iegriezta viņa mājas zīme, un runāja tālāk.

— Lieliska, vai ne? Visi to apbrīno.

— Smalka gan! — Susuriņš piekrita. — Un tu esi nodomājis iekārtot pats savu māju?

— Nu kā tad! — ļekainītis staroja. — Esmu aizgājis no mājām un uzsācis nopietnu dzīvi! Tas ir tik satraucoši! Saproti, kamēr es dabūju vārdu, tikai apkārt vien skraidīju un notikumi it kā virmoja ap mani, brīžiem tie bija bīstami, brīžiem nevainīgi, nekas nebija īstens, vai tu saproti?

Susuriņš gribēja iespraust kādu vārdiņu, bet ļekainītis tikai stāstīja tālāk:

— Tagad es esmu persona, un visiem notikumiem tagad ir sava jēga. Tie vairs nav vispārīgi, jo tagad viss notiek ar mani. Ti- ti-uu. Un Ti-ti-ū tos saskata vai nu tā, vai citādi — ja tu saproti, ko gribu sacīt.

— Protams, ka saprotu, — Susuriņš atbildēja. — Tas ir jauki.

Ti-ti-uu piekrizdams māja un atkal nez ko krūmos meklēja.

— Zini ko, — Susuriņš uzņēma valodu. — Es tomēr apciemošu trolli Muminu. Man pat liekas, ka es mazliet pēc viņa ilgojos.

— Ko? — Ti-ti-uu atvaicāja. — Trolli Muminu? Nu, protams.

— Un, ja vēlies, es tev ko uzspēlēšu. Vai kaut ko pastāstīšu, — Susuriņš trieca tālāk.

Ļekainītis pabāza galviņu no krūmiem un teica: — Ak pastāstīsi? Varbūt vakarā. Patlaban esmu aizņemts — tu taču mani atvainosi…

Gaiši brūnā astīte aizzibēja viršos, uz mirkli pazuda, tad mazliet tālāk izšāvās Ti-ti-ū austiņas, un viņš līksmi sauca:

— Dzīvo vesels un pasveicini trolli Muminu! Man jāsteidzas dzīvot, esmu zaudējis tik daudz laika! Un prom bija.

Susuriņš pakasīja galvu. — Ak šitā! Sitā gan, — viņš teica.

Tad uz muguras nogūlās sūnās un vērās pavasara debesīs, kas pašā augšā bija dzidri zilas, bet jūras zaļumā virs koku galotnēm. Kaut kur zem viņa cepures ieskanējās melodija, ietverdama sevī vienu daļu gaidu, divas daļas pavasara grūtsirdības un tam visam klāt gaviles, ka viņš atkal ir viens pats.

ŠAUSMU STĀSTS

Priekšpēdējais bailulis izlīda pa žogu ārā. Brīžiem viņš gulēja nekustīgi un raudzījās pa spraugām uz ienaidnieku, pēc tam līda tālāk. Viņa brālītis līda viņam iepakaļ.

Kad bailulis bija nonācis līdz sakņu dārzam, viņš apgūlās uz vēdera un ieritinājās salātos. Tā bija vienīgā iespēja. Ienaidnieks bija izsūtījis izlūkus, un daži no tiem laidelējās pa gaisu.