Tuve Jansone - Neredzamais bērns

Laiks bija neticami skaists, tīri nedabiski. Kaut kam jānotiek. Viņa to zina. Kaut kur aiz apvāršņa krājas kas tumšs un briesmīgs — tas pietūka, tas traucās šurp — straujāk un straujāk ...

«Nevar pat zināt, kas tas ir,» Svilpaste sevī čukstēja. «Visa jūra kļūst melna, murd, saule satumst...»

Svilpastes sirds dauzījās, un pār muguru slīdēja saltas tirpas, viņa apsviedās apkārt, itin kā aiz muguras būtu ienaidnieks. Jūra vēl arvien tāpat zaigoja, un viņas ūdeņos dejoja saules mirguļi, veidodami rotaļīgus astoņniekus, vasaras vējš mierinoši noglāstīja Svilpastes purniņu.

Bet nav nemaz tik viegli nomierināt Svilpasti, kuru pārņēmušas viņai pašai neizprotamas baismas.

Ar trīsošām ķepiņām viņa izplāja paklāju, lai tas izžūst, paķēra ziepes un suku un traucās uz mājām uzlikt tējas ūdeni. Pulksten piecos bija solījusies atnākt Lēnprāte.

Svilpastes māja bija liela un ne sevišķi skaista. Kāds, kurš gribējis tikt vaļā no vecām krāsu kārbām, māju no ārpuses bija nokrāsojis tumši zaļā, bet no iekšpuses brūnā krāsā. Svilpaste māju bez mēbelēm bija izīrējusi no kāda, kas bijis apgalvojis, ka viņas vecmāmiņa savā jaunībā parasti tur pavadījusi vasaras. Svilpaste bija gauži pieķērusies saviem radiem, un viņai šķita, ka jādzīvo šajā mājā, lai godātu vecmāmiņas piemiņu.

Pirmajā vakarā viņa bija sēdējusi uz kāpnēm un brīnījusies par vecmāmiņu, kas jaunībā laikam gan bijusi pavisam citāda. Nemaz nav saprotams, ka tāds, kas prot izjust dabas skaistumu, būtu varējis apmesties šajā liesajā, nejaukajā krastmalā. Neviena dārza, kur varētu palasīt ogas ievārījumiem. Neviena lapkoka, no kuriem varētu iznākt maza birzīte. Pat skats nebija pievilcīgs.

Svilpaste nopūtās un kā neziņā raudzījās uz zaļgano, krēslaino jūru, kuras bangas tvarstīja liedagu, cik tālu vien acs varēja saredzēt. Zaļa jūra, baltas smiltis un sarkanas aļģes. Ainava kā radīta katastrofai: neviena mierīga plankumiņa.

Vēlāk Svilpaste, protams, dabūja zināt, ka viss bijis pārpratums.

Gluži veltīgi viņa ievākusies šajā šausmīgajā mājā, kas atradās tik šausmīgā krastā. Viņas vecmāmiņa dzīvojusi citā mājā. Tā tas dzīvē dažkārt notiek.

Bet pa to laiku Svilpaste jau bija paguvusi visiem radiem aizrakstīt par jauno dzīves vietu un atzina, ka nebūtu pieklājīgi atkal pārvākties.

Radi sāktu domāt, ka viņa ir blandone.

Svilpaste tātad aizvēra aiz sevis durvis un mēģināja iekārtoties mājīgi. Viegli tas nebija. Griesti bija tik augsti, ka vienmēr atradās ēnā. Logi lieli un bargi, un nekādi mežģīņu aizkari nespēja tos vērst piemīlīgākus. Tie nebija logi, lai pa tiem skatītos ārā, bet gan no ārpuses iekšā — un Svilpastei tas nepatika.

Viņa pūlējās iekārtot mājīgus stūrīšus, bet tie neiznāca mājīgi. Sakārtotās mēbeles it kā pazuda. Krēsli meklēja patvērumu pie galda, dīvāns kā izbijies spiedās pie sienas, un spuldžu gaismas loki it kā pagaisa, tāpat kā tumšā mežā bailīgi pagaist kabatas spuldzītes gaisma.

Kā jau visām viņas dzimtas loceklēm, Svilpastei bija bezgala daudz dažādu nieciņu. Spogulīši un ģimenes fotogrāfijas samta vai gliemežvāku ietvaros, kaķēni un porcelāna murmuļi, salikti uz tamborētām sedziņām, skaisti zīdā vai sudrabā izrakstīti piemiņas vārdi, mazītiņas vāzītes un jauki ovāli tējas sildītāji — jā, visi tādi nieciņi, kas vērš dzīvi vieglāku, ne tik bīstamu un lielu.

Bet visas šīs skaistās, iemīļotās mantiņas šajā drūmajā mājā jūras krastmalā zaudēja savu piemīlību un jēgu. Svilpaste tās cilāja no galda uz sekreteru, no sekretera uz palodzi, taču nekur neatrada tām piemērotu vietu.

Tur nu atkal stāv šīs mantiņas. Tikpat samulsušas.

Svilpaste apstājās durvīs un, kā mierinājumu meklēdama, raudzījās uz mantiņām. Taču tās bija tikpat nevarīgas kā viņa pati. Viņa iegāja virtuvē un nolika uz mazgājamā galda ziepes un paklāju suku. Tad viņa iededzināja uguni zem tējas ūdens un uzlika uz galda smalkās tasītes ar apzeltītu malu. Viņa paņēma kūku trauku, veikli nopūta no tā malām drupačiņas un salika tajā kūkas, glāzētās virsū, lai iedvestu cieņu Lēnprātei.

Lēnprāte mēdza dzert tēju bez krējuma, tomēr Svilpaste uzlika uz galda vecmāmiņas sudraba gliemežveida krējumtrauku. Cukuru viņa iebēra mazā plīša groziņā, kura stīpiņa bija izrotāta ar pērlēm.

Kārtojot tējas galdu, viņa jutās pavisam mierīga un visas domas par katastrofu bija atvairītas.

Posts gan, ka šajā tuksnesīgajā nostūrī nevarēja sadabūt jaukas, gadījumam piemērotas puķes. Šīs te izskatījās kā sabozušies ceri, un to ziedi nemaz neharmonēja ar dzīvojamās istabas krāsu. Svilpaste īgni pagrūda vāzi un piegāja pie loga, lai vērotu Lēnprātes atnākšanu.

Tad viņa pēkšņi domāja: «Nē, nē! Es neraudzīšos pēc viņas. Gaidīšu, kamēr viņa pieklauvēs. Tad es žigli atvēršu, un mēs abas briesmīgi priecāsimies un tērzēsim, tērzēsim ... Ja es raudzīšos pēc viņas, liedags man varbūt liksies tukšs līdz pašai bākai. Bet varbūt es ieraugu mazu punktiņu, kas tuvojas, — un man nepatīk, ja lietas tuvojas — tuvāk, nepielūdzami tuvāk... un vēl nepatīkamāk būtu, ja šis punktiņš piepeši samazinātos un vispār pagaistu...»

Svilpaste sāka trīsēt. «Kas ar mani notiek,» viņa domāja. «Man jāparunā ar Lēnprāti. Varbūt viņa nav tā, ar kuru es gribētu par to runāt, bet cita neviena man nav.»

Pie durvīm pieklauvēja. Svilpaste izbrāzās priekšnamā un jau sāka čalot, kad vēl nebija ne durvis atvērusi.

... un kas par skaistu laiku! — viņa jūsmoja. — Jūra, iedomājieties, jūra ... tik zila, tik piemīlīga, neviena vilnīša! Kā jūs jūtaties? Ak, jūs izskatāties starojoša, tā jau es domāju... Bet vai zināt, ja tu cilvēks te dzīvo, un daba un viss ... tik daudz kas kārtojams, vai nav tiesa?

«Svilpaste ir vairāk satraukta nekā parasti,» Lēnprāte nodomāja, novilkdama cimdus (jo viņa bija īsta dāma), bet skaļi viņa teica:

— Jums taisnība, Svilpastes kundze.

Viņas apsēdās pie tējas galda, un Svilpaste tā priecājās par sabiedrību, ka kļuva izklaidīga un aplēja galddrānu.

Lēnprāte jūsmoja par kūkām un cukurtrauku, un visu, ko redzēja, bet par puķēm neteica ne vārda. Nu, protams, Lēnprāte taču bija labi audzināta, un jebkurš varēja redzēt, ka šīs mežonīgās, neglītās puķes nesaderējās ar tējas servīzi.

Pēc brītiņa Svilpaste beidza kult savus tukšos salmus, un, tā kā Lēnprāte arī nekā neteica, pamazām iestājās dziļš klusums.

Pēkšņi uz galdauta izdzisa saules atblāzma. Lielos, bargos logus aizklāja mākoņi, un abas dāmas dzirdēja, ka pār jūru slīd vējš. Tāltālu, pagaidām kā čuksts.

— Redzēju, ka Svilpastes kundze mazgājusi paklāju, — Lēnprāte ieteicās.

— Jā, jūras ūdens ļoti labs paklājiem, — Svilpaste atbildēja. — Krāsas neizplūst, un pēcāk smaržo tik svaigi…

«Jāpanāk, lai Lēnprāte mani saprastu,» viņa domāja. «Lai kāds saprot, ka es baidos, un man var pateikt: «Skaidrs, ka tev ir bail, es to tik labi saprotu.» Vai arī: «Bet, mīļā, no kā tad tu baidies? Tik lieliska, rāma vasaras diena. Nudien nav ko baiļoties.»»

— Šīs kūkas es cepu pēc vecmāmiņas receptes, — Svilpaste atkal ierunājās. Un tad viņa pārliecās pāri tējas galdam un čukstēja:

— Šāds miers nav dabisks. Tas nozīmē, ka notiks kaut kas šausmīgs. Dārgā Lēnprāte, ticiet man, mēs ar savām kūkām un tēju, un mūsu paklājiem esam tik niecīgas pret visu nozīmīgo. Zināt, un tomēr šo nozīmīgo allaž apdraud nepielūdzamais...