Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

Tuve Jansone

MUMINTĒTA MEMUĀRI

No zviedru valodas tulkojusi MUDĪTE TREIMANE

Redaktore CILDA PELlTE

Autores ilustrācijas

PROLOGS7

PRIEKŠVĀRDS 11

PIRMĀ NODAĻA, kurā es stāstu par savu nesaprasto bērnību, par pirmo Notikumu manā mūžā un satriecošo bēgšanu nakti, kā ari attēloju vēsturisko tikšanos ar Frēdriksonu. 15

OTRĀ NODAĻA, kurā es memuāros ievedu Bizekli un Juksaru, iepazīstinu ar drontu Edvardu un sniedzu kvēlu Juras orķestra ainu un tā nepārspējamo ielaišanu ūdeni. 37

TREŠĀ NODAĻA, kurā es pierakstu savu pirmo slaveno glābšanas varoņdarbu un tā uztraucošās sekas, dažas domas, kā ari klintsāpšu izturēšanās

veidu. 55

CETURTĀ NODAĻA, kurā mans brauciens pa jūru sasniedz savu kulmināciju raženā vētras tēlojumā un tiek nobeigts ar drausmīgu pārsteigumu.

79

PIEKTĀ NODAĻA, kurā es (pēc īsas savas inteliģences pārbaudes) sniedzu ainu par Bumbulītes ģimeni un Lielo Pārsteigumu svētkiem, kuros es no Patvaldnieka ķepas saņemu apburtās goda zīmes.

' 93

SESTĀ NODAĻA, kurā es nodibinu koloniju un pārciešu krīzi, kā arī izaicinu spoku uz šausmu salas.

115

SEPTĪTĀ NODAĻA, kurā es aprakstu pārveidotā Juras orķestra triumfālo atklāšanu un ar notikumiem piesātināto pārbaudes niršanu jūras dziļumā.

138

ASTOTĀ NODAĻA, kurā es pieminu apstākļus saistībā ar Bizekļa kāzām, ar vieglu ķepu pieskaros savai dramatiskajai tikšanās reizei ar trollīša Mumina māmiņu un visbeidzot pierakstu dziļos nobeiguma vārdus savos memuāros.

153

EPILOGS 171

Reiz, kad trollītis Mumins bija gaužām mazs, viņa tētis viskarstākās vasaras vidū ņēma un apsaldējās. Tētis nevēlējās dzert siltu pienu ar sīpoliem un cukuru un nevēlējās iet un likties gultā. Viņš sēdēja dārza šūpolēs un šņaukājās un šņaukājās, un sacīja, ka cigāri garšojot drausmīgi, un viss zālājs bija pilns ar viņa kabatlakatiein, kurus trollīša Mumina māmiņa gro­ziņā aiznesa prom.

Kad iesnas kļuva daudz stiprākas, tētis pārcēlās aug­šā uz verandu un apsēdās šūpuļkrēslā, uzvilcis segas līdz degunam, un māmiņa iedeva viņam kārtīgu gro­ku. Bet tad jau bija par vēlu. Groks garšoja tikpat draņķīgi kā sīpoli ar pienu, un, atmetis jebkādas cerī­bas, tētis aizgāja un apgūlās savā gultā bēniņu zieme­ļu istabā. Viņš nekad vēl nebija bijis slims un uzņē­ma to šausmīgi nopietni.

Kad tētim kakls sāpēja visstiprāk, viņš lika māmiņai aiziet pēc trollīša Mumina, Susuriņa un Snifa, un visi sastājās ap viņa gultu. Pēc tam tētis mudināja viņus nekad neaizmirst, ka viņi ir varējuši dzīvot kopā ar īstu piedzīvojumu meklētāju, un viņš lūdza, lai Snifs aiziet pēc jūras putu tramvaja, kas stāvēja salonā uz biroja. Bet tētis bija tik aizsmacis, ka neviens nesapra­ta, ko viņš teica.

Kad tie bija viņu ērtāk saseguši ar segām un iztei­kuši līdzjūtību, un mierinājuši, un iedevuši viņam ka­rameles un aspirīnu, un jautras grāmatas, viņi atkal izgāja saulē.

Tētis palika guļam un skaišamies, līdz aizmiga. Kad viņš pievakarē pamodās, kakls bija mazliet labāks, bet viņš joprojām bija saskaities. Tētis pašķindināja ēdiena zvaniņu, kas atradās līdzās gultai, un trollīša Mumina māmiņa tūdaļ uznāca augšā pa kāpnēm un apvaicājās, kā viņš jūtas.

— Es jūtos šķērmi, — tētis atbildēja. — Bet vai nav vienalga. Tagad ir daudz svarīgāk, ka tu painte­resējies par manu jūras putu tramvaju.

— Salona greznumlietu? — māmiņa bija izbrīnī­jusies. — Kas ar to ir?

Tētis piecēlās gultā sēdus.

— Vai tu patiešām nezini, ka tai bija ļoti svarīga nozīme manā jaunībā? — viņš jautāja.

— Jā, tas gan bija kāds loterijas laimests vai kas tamlīdzīgs, — atbildēja Mumina māmiņa.

Papurinājis galvu, tētis nošņaucās un nopūtās.

— Tā jau es domāju, — viņš teica. — Padomā, ja nu es šorīt no saaukstēšanās būtu nomiris. Tad ne­vienam no jums nebūtu bijis ne jausmas par tramvaja vēsturi. Droši vien tāpat ir ar milzum daudz citām svarīgām lietām. Es esmu jums stāstījis par savu jau­nību, bet jūs, protams, visu esat aizmirsuši.

— Varbūt kādu mazu sīkumu šur un tur, — mā­miņa piekrita. — Pamazām jau atmiņa kļūst tāda nenoteikta… Vai tu tagad nevēlies ēst vakariņas? Ir vasaras zupa un želeja.

— Blēņas, — tētis drūmi novilka. Pagriezies pret sienu, viņš dobji klepoja.

Trollīša Mumina māmiņa sēdēja un brīdi viņā nolūkojās. Tad ieteicās:

— Vai zini ko, kad es nesen tīrīju bēniņus, es atradu lielu rakstāmburtnīcu. Padomā, ja nu tu varētu uzrakstīt grāmatu par savu jaunību?

Tētis nekā nesacīja, bet mitējās klepot.

— Tas tīri labi derētu, kad nu tu reiz esi saauk­stējies un nevari iet ārā, — māmiņa turpināja. — Vai tos nesauc par memaūriem, vai kā, kad raksta par savu dzīvi?

— Nē, par memuāriem, — tētis teica.

— Un pēc tam tu varētu mums nolasīt, ko būsi uz­rakstījis, — teica trollīša Mumina māmiņa. — Pie­mēram, pēc brokastīm un vakariņām.

— Tik ātri tas neiet, — tētis izsaucās un izbāzās ārā no segām. — Tu taču nedomā, ka grāmatu tā uzreiz var uzrakstīt. Es nelasīšu ne vārda, iekams ne­būs gatava vesela nodaļa, un es lasīšu tikai tev vispirms un pēc tam pārējiem.

— Jā, tur tev varbūt taisnība, — māmiņa sacīja. Uzkāpusi bēniņos, viņa sameklēja burtnīcu.

— Kā viņš jūtas? — jautāja trollītis Mumins.

— Labāk, — atbildēja viņa māmiņa. — Un tagad jums būs jāuzvedas pa īstam klusi, jo šodien tavs tētis sāks rakstīt savus memuārus.

Es, trollīša Mumina tētis, sēžu šovakar pie sava loga un skatos ārā, kur dārza samta tumsā jāņtārpiņi izšuj slepenas zīmes. Gaistošus ķeburus no īsa, bet laimīga mūža!

Būdams ģimenes tēvs un mājas īpašnieks, es ar grūtsirdību lūkojos atpakaļ uz vētraino jaunību, kuru patlaban taisos aprakstīt, un manā ķepā šaubīgi dreb memuāru pildspalva.

Bet es stiprinu sevi ar ievērības cienīgiem gudrības vārdiem, kurus atradu kādas citas lielas personības memuāros un tagad citēju tos šeit: "Visiem — lai arī no kādas kārtas viņi būtu —, kas pasaulē ir paveikuši ko labu vai ko tādu, kas patiešām liekas labs, ja viņi mīl patiesību un ir labi, vajadzētu pašrocīgi attēlot savu dzīvi, bet labāk gan neuzņemties šo skaisto pa­sākumu, iekams viņi nav sasnieguši četrdesmit gadu vecumu."

Man liekas, ka esmu paveicis krietnu tiesu, kas ir labs, un vēl vairāk, kas man liekas labs esam. Un es esmu diezgan mīļš un turos pie patiesības, ja vien tā nav pārlieku apnicīga (savu vecumu es esmu aizmirsis).

Jā, es padodos ģimenes pierunāšanai un kārdināju­mam pastāstīt par sevi, jo ir gan jāatzīst, ka tas ir liels vilinājums, ja uzrakstīto lasīs visa Muminieleja!

Lai manas pieticīgās piezīmes nes visiem Mumin- troļļiem, un jo sevišķi manam dēlam, prieku un zi­nības. Mana reiz tik labā atmiņa, saprotams, ir kļuvusi mazliet vāja. Bet, izņemot dažus sīkus pārspīlējumus un sajaukšanas, kas noteikti tikai saasinās vietas ko­lorītu un kvēli, — šī autobiogrāfija būs pilnīgi patiesa.

Liekot vērā vēl dzīvu personu jūtas, es dažreiz, piemēram, esmu samainījis svilpastes ar murmuļiem vai lēnprātes ar ežiem un tā tālāk, bet apdāvinātais lasītājs noteikti sapratīs, kā tas īstenībā nācies.