Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

Eziene nekā neteica. Uzmetusi man ļoti garu skatu, viņa nomurmināja ko tādu, ko, par laimi, es neuztvē­ru, un aizgāja prom, lai atsāktu mazgāt traukus.

Es iekāpu strautā un, it nekā nedomādams, sāku brist pa dzestro ūdeni. Strauts tecēja, kā jau daždien strauti, niķīgi un bez steigas. Dažbrīd tas bija dzidrs un sekls ar sīkiem akmentiniem dibenā, dažbrīd tas

padziļinājās, kļūdams tumšs un rāms. Saule stāvēja ļo­ti zemu un bija gluži sarkana, tā apspīdēja mani starp priežu stumbriem un, aizvēris acis, es bridu tālāk.

Beidzot atkal atskanēja "kluks": man bija radusies jauna ideja. Ja nu es patiešām būtu uzcēlis māju tai tur skaistajā pļaviņā ar visām puķēm, tad taču visa pļaviņa būtu izpostīta, vai nav tiesa? Māju būtu vaja­dzējis celt līdzās pļaviņai, un līdzās pļaviņai, redziet, nebija vietas, kur celt. Un tagad iedomājieties, ka es būtu kļuvis par mājas īpašnieku. Vai mājas īpašnieks vienlaikus var būt piedzīvojumu meklētājs? Es teik­šu — neiespējami!

Tālāk: padomājiet, ja man visu mūžu būtu tāds kaimiņš kā eziene! Droši vien viņa piederēja lielai ežu dzimtai, kas, ticams, bija tādas pašas iedabas. No trim lielām nelaimēm es biju izvairījies pašā būtībā, un man vajadzēja būt dziļi pateicīgam.

Tagad vēlāk es lēšu mājas celtniecību kā savu pirmo lielo Pieredzi un uzskatu, ka tai manā attīstībā ir vislielākā nozīme.

Lai būtu kā būdams, saglabājis savu brīvību un savu pašcieņu, es bridu tālāk pa strautu, līdz manas domas pārtrauca jautra, viegla skaņa. Strauta vidū griezās skaists ūdensrats, taisīts no sprunguļiem un stīvām lapām. Es pārsteigts apstājos. Nākamajā mirklī es dzirdēju kādu sakām:

— Tas ir eksperiments. Apgriezienu aprēķins.

Samiedzis acis pret sarkano sauli, es ieraudzīju no melleņu čemuriem ārā slejamies krietni lielu ausu pāri.

— Ar ko man tas gods? — es jautāju.

— Frēdriksons, — tas ar ausīm atbildēja. — Kas tu pats esi?

— Trollītis Mumins, — es atteicu. — Bēglis, un dzimis zem gluži īpašām zvaigznēm.

— Kādām tad? — Frēdriksons jautāja ar redzamu interesi, un es ļoti nopriecājos, jo pirmo reizi man kāds uzdeva inteliģentu jautājumu.

Vienalga, izkāpis no strauta, es apsēdos līdzās Frēd- riksonam un, nevienu pašu reizi netiekot pārtraukts, izstāstīju par visām tām zīmēm un pareģojumiem, kas pavadījuši manu ienākšanu pasaulē. Es pastāstīju par skaisto lapu groziņu, kurā Murmule bija mani atradusi. Es pastāstīju par viņas šausmīgo māju un par savu nesaprasto bērnību. Pēc tam es turpināju ar piedzīvojumu pavasara ledū un savu dramatisko bēg­šanu, un aprakstīju šausmīgo gājienu pāri tīrelim.

Visbeidzot es Frēdriksonam paskaidroju, ka esmu nolēmis kļūt par piedzīvojumu meklētāju (par to māju un ezieni es nelikos zinis, vienmēr ir jākoncentrējas uz vienu stāstu).

Frēdriksons nopietni klausījās un īstajās vietās māja ar ausīm. Kad biju apklusis, viņš ilgi domāja un beidzot noteica:

— Ievērojami. Diezgan ievērojami.

— Jā, vai nav tiesa, — es pateicīgs sacīju.

— Murmuļi ir nepatīkami, — Frēdriksons paskaid­roja. Izklaidīgi izņēmis no kabatas sviestmaižu sainīti, viņš iedeva man pusi. — Ar šķiņķi, — viņš piebilda.

Pēc tam mēs bridi sēdējām līdzās un raudzījāmies, kā pazūd saule.

Es bieži esmu brīnījies garajā draudzības laikā ar Frēdriksonu, ka viņš spēj nomierināt un pārliecināt cilvēkus, īstenībā nesakot nekā nozīmīga, nedz arī runājot skaļus vārdus. Ir jau mazliet netaisnīgi, bet esmu nodomājis tomēr runāt.

Lai vai kā, diena nobeidzās skaisti, un es iesaku

ikvienam, kam ir bažīga sirds, vērot labi iztaisītu ūdens­ratu, kas griežas strautā.

Māku pagatavot šādus ratus es vēlāk esmu iemācījis savam dēlam trollītim Muminam (tas notiek šādi: nogriež divas mazas zaru stakles un iesprauž tās strauta smiltīs kādu gabalu vienu no otras. Pēc tam noplūc četras garas, stīvas lapas un uzver tās uz sprungulīša, lai kopā izveidotos zvaigzne. Attēlā jūs redzat, kā konstrukciju nostiprina ar sīkiem zariņiem. Visbeidzot sprunguli ar lapām uzmanīgi pārliek pāri zaru staklei, un ūdensrats sāk griezties).

Kad mežs bija pavisam tumšs, mēs ar Frēdriksonu aizgājām uz manu zaļo pļaviņu un tur pārlaidām nakti. Mēs gulējām verandā, bet to viņš nezināja. Visādā ziņā priežu čiekuru raksts man bija pilnīgi skaidrs. Es zināju, kā ir jākonstruē kāpnes uz augšstāvu. Es biju pārliecināts, ka māja ir nobeigta un savā ziņā gatava. Man par to vēl nevajadzēja domāt.

Vienīgais, kas kaut ko nozīmēja, bija tas, ka es biju atradis savu pirmo draugu un tātad visā nopietnībā sācis dzīvot.

Kad es tai rītā pamodos, Frēdriksons lika strautā tīklu.

— Sveiks, — es teicu. — Vai šeit ir zivis?

— Nē, — Frēdriksons atbildēja. — Tā ir dzimšanas dienas dāvana.

Tā bija raksturīga Frēdriksona replika. Viņš gluži vienkārši gribēja teikt, ka tīklu ir dabūjis no sava brāļa bērna, kas to pats ir sējis un varētu būt nosku­mis, ja dāvana netiktu jūrā. Mazpamazām es uzzināju, ka brāļa bērnu sauc Bizeklis [2] un ka viņa vecāki bija pazuduši lielajā uzkopšanas reizē. Tagad viņš dzīvoja zilās markas kafijas kārbā un galvenokārt krāja pogas. Lai par to visu pastāstītu, nemaz nevajadzēja daudz

laika, vai ne? Bet Frēdriksons nekad nespētu uzreiz pateikt tik daudz.

Tagad, viegli pamājis man ar vienu ausi, viņš gāja pa priekšu cauri mežam. Mēs apstājāmies pie Bizekļa kafijas kārbas. Frēdriksons izņēma ciedras koka svilpi ar zirni iekšā un divas reizes iesvilpās.

Acumirklī vāciņš atsprāga vaļā un Bizeklis izlēca ārā, ar acīmredzamu prieku piedrāzās pie mums, pīk­stēja un visvisādi izdarījās.

— Labrīt! — tas kliedza. — Cik jauki! Vai tas ne­bija šodien, kad tev vajadzēja parādīt man lielo pār­steigumu?! Kas tev ir līdzi? Tāds gods priekš manis! Cik žēl, ka es vēl neesmu paguvis uzkopt kārbu…

— Nekautrējies, — sacīja Frēdriksons. — Tas ir trollītis Mumins.

— Labdien! Esi sveicināts! — sauca Bizeklis.

— Es tūdaļ būšu atpakaļ… Atvainojiet tikai acumir­kli, man jāpaņem līdzi dažas mantas…

Un tas nozuda savā kārbā, kur mēs dzirdējām to gaužām briesmīgi meklējamies un rakņājamies. Pēc brīža tas atkal iznāca ārā ar finiera kastīti padusē, un mēs visi turpinājām ceļu cauri mežam.

— Brāļa bērns, — Frēdriksons piepeši iejautājās.

— Vai tu māki gleznot?

— Un kā vēl! — izsaucās Bizeklis. — Reiz es uz­zīmēju visiem saviem brālēniem un māsīcām galda kartes! Katram vienam bija īpaša karte! Varbūt tev vajadzēja luksus zīmējumu ar glancētiem izgaismoju­miem? Vai ar domugraudiem? Piedod, bet kas tev ir vajadzīgs? Vai tam ir kāds sakars ar tavu pārsteigumu?

— Tas ir noslēpums, — Frēdriksons atbildēja.

Nu Bizeklis bija tik uzbudināts, ka lēkāja ar abām

kājām, aukla ap finiera kastīti atrisa un sūnās izbira visa viņa personiskā mantība, piemēram, vara spirāles, zeķtura gumija, veltņi caurumsitim, auskari, dubult- kontakti, kārbas, žāvētas vardes, siera ēveles, cigarešu gali, liels skaits pogu un, starp citu, patentatslēga mi­nerālūdens pudelēm.

— Tā ja, tā ja, — Frēdriksons nomierinoši sacīja un visu atkal savāca.