— Man reiz bija dikti laba aukla, bet tā pazuda! Piedod! — Bizeklis sacīja.
Tad, izņēmis no kabatas virves galu, Frēdriksons apsēja ar to finiera kārbu. Pēc tam viņi atkal gāja tālāk. No Frēdriksona ausīm es varēju nomanīt, ka viņš ir pilns slepena saspringuma. Beidzot viņš apstājās pie lazdu pudura, pagriezās un nopietni mūsos nolūkojās.
— Vai tev tur iekšā ir pārsteigums? — Bizeklis godbijīgi čukstēja.
Frēdriksons pamāja. Mēs svinīgi ielīdām lazdu pudurī un iznācām ārā norā. Noras vidū stāvēja laiva, liela laiva!
Tā bija plata un stingra — kā Frēdriksons pats, tikpat droša un pati par sevi saprotama. Es nekā nezināju par laivām, bet man radās tūlītēja un spēcīga sajūta, sacīsim, par laivas ideju; mana piedzīvojumu meklētāja sirds sāka dauzīties, un es saodu sava veida brīvību. Gara acīm es vienlaikus redzēju, kā Frēdriksons bija izsapņojis šo laivu, plānojis un zīmējis to, es redzēju katru rītu viņu ejam uz savu noru, lai to būvētu. Viņš būs to darījis šausmīgi ilgi. Bet par savu laivu nevienam nebija stāstījis, pat Bizeklim ne. Piepeši es kļuvu melanholisks. Vārgā balsī es ievaicājos:
— Kā to sauc?
—Jūras orķestris, — Frēdriksons atbildēja. — Tāds ir mana pazudušā brāļa dzejoļu krājuma nosaukums. Laiva būs ultramarīna krāsā.
— Vai drīkstu to nokrāsot? Vai drīkstēšu? — Bizeklis čukstēja. — Vai tā ir tiesa? Vai tu zvēri pie savas astes? Piedod, bet vai es drīkstu nokrāsot visu laivu? Vai tev patīk sarkanā krāsa?
Pamājis ar galvu, Frēdriksons teica:
— Tikai piesargi ūdens līniju.
— Man ir liela kārba ar sarkano krāsu! — svētlaimīgs iesaucās Bizeklis. — Un maza burciņa ar ultramarīnu!… Kāda laime! Cik interesanti! Tagad es došos mājās, pagatavošu jums brokastis un uzkopšu
kārbu… — un Frēdriksona brāļa bērns aizdieba, ūsām
> 7
trīcot aiz uzbudinājuma.
Palūkojies uz laivu, es sacīju:
— Tu gan proti.
Tad Frēdriksons sāka runāt. Viņš runāja milzum daudz, un viss teiktais bija tikai par laivas konstrukciju. Paņēmis papīru un pildspalvu, viņš parādīja man, kā ir jāgriežas ūdens ratam. Es diez ko daudz nesapratu,
bet aptvēru, ka viņš ir noraizējies. Tam varbūt bija sakars ar propelleru.
Lai vai kā iejuties, es tomēr nespēju iedziļināties viņa problēmā — ak, neraugoties uz visu, ir tikai dažas jomas, kur mana apdāvinātība nav tik liela, kā varētu gaidīt — viena no tām ir mehānika.
Bet laivas vidū slējās mazs namiņš ar smailu jumtu, kas modināja manu dzīvīgo interesi.
— Vai tu dzīvo tai namiņā? — es jautāju. — Mu- mintroļļiem tas izskatās pēc paviljona.
— Navigācijas kabīnē, — ar zināmu nepatiku sacīja Frēdriksons.
Es iegrimu domās. Manai gaumei namiņš bija pārlieku lietišķs. Logu apmales varēja būt izveidotas ar lielāku fantāziju. Uz komandtiltiņa pašā reizē būtu bijusi viegla balustrāde ar izzāģētu jūras motīvu. Un jumtu būtu vajadzējis izgreznot ar uzgali, ko varbūt varēja apzeltīt …
Es atvēru durvis. Uz grīdas kaut kas gulēja pats zem savas cepures.
— Vai tas ir kāds paziņa? — es pārsteigts jautāju.
Frēdriksons ieskatījās.
— Juksars, — viņš teica.
Es nolūkojos Juksarā. Viņš radīja
paviršu un maigu, turpat vai gaiši brūnu iespaidu. Cepure bija ļoti veca un rotāta ar novītušām puķēm. Radās sajūta, ka Juksars ilgu laiku nav mazgājies un nav #
— j -•• i -. Frēdriksona
ari domājis to darīt. paodušais brālis
To pašu mirkli atdrāžas Bizeklis un iekliedzās:
— Ēdiens ir gatavs!
Juksars pamodās un izstaipījās, uz mata kā kaķis.
— Hup, hef, — viņš noteica un nožāvājās.
— Piedod, bet ko tu dari Frēdriksona laivā? — draudīgi jautāja Bizeklis. — Vai tu neredzēji uzrakstu, ka ieeja aizliegta?!
— Kā nu ne, — patīkamā balsī attrauca Juksars. — Tieši tāpēc.
Tas bija gadījums, kas skaidri norādīja Juksara raksturu. Vienīgais, kas spēja viņu atmodināt no miegainās kaķa dzīves, bija uzraksts, kas viņam kaut ko aizliedz, — aizslēgtas durvis, mūris — un, ja viņš ieraudzīja parka sargu, viņa ūsas sāka drebēt un varēja sagaidīt sazin ko. Pa starpām, kā jau teikts, viņš gulēja, ēda vai sapņoja. Manis aprakstītajā gadījumā Juksars galvenokārt bija noskaņots uz ēdienu. Mēs tātad devāmies atpakaļ uz Bizekļa kārbu, kur uz stipri nodeldēta šaha galdiņa gulēja atdzisusi omlete.
— Man no rīta bija ļoti labs pudiņš, — Bizeklis skaidroja. — Bet tas, liekas, ir pazudis. Šī ir tā dēvētā ātrā omlete!
Mums pasniedza to uz kārbas vāka, un Bizeklis saspringtās gaidās blenza uz mums, kamēr mēs sākām ēst. Frēdriksons košļāja ilgi un ar acīm redzamām pūlēm un izskatījās savāds. Beidzot viņš ierunājās:
— Brāļa bērns, kaut kas ciets.
— Ciets?! — iekliedzās Bizeklis. — Tas būs kaut kas no manas kolekcijas… Spļauj to ārā! Spļauj to ārā!
Frēdriksons izspļāva uz savas kārbas vāka divas melnas un ērkškainas lietas.
— Vai tu vari mani atvainot? — izsaucās vina brāļa bērns. — Tie ir tikai mani zobrati. Cik labi, ka tu tos nenorij i!
Bet Frēdriksons neatbildēja, tikai ilgi un sagrum- botu pieri blenza izplatījumā. Tad Bizeklis sāka raudāt.
— Pamēģini piedot savam brāļadēlam, — sacīja Juksars. — Tu taču redzi, cik bēdīgi tas ir.
— Piedot? — izsaucās Frēdriksons. — Gluži otrādi! — Viņš paņēma papīru un pildspalvu un parādīja mums, kur zobrati būtu jānovieto, lai liktu griezties
propellerim un ūdensratam. Šādi Frēdriksons uzzīmēja (es ceru, ka jūs saprotat, ko viņš ar to domāja).
Bet Bizeklis iesaucās:
— Ai, vai tas ir iespējams! Padomā, ka mani zobrati ir nepieciešami tavam atklājumam!
Mēs nobeidzām maltīti pacilātā noskaņā.
Frēdriksona brāļa bērnu šis notikums tik loti ie-
> f
dvesmoja, ka viņš apsējās savu vislielāko priekšautu un, nezaudējot ne minūti, sāka krāsot Jūras orķestri sarkanu. Viņš krāsoja no visa spēka, un upes laiva tapa sarkana un zeme tapa sarkana, un, starp citu, arī laba tiesa no lazdu pudura, un kaut ko tik sarkanu kā Bizekli es visā savā mūžā neesmu redzējis. Bet laivas nosaukums tika uzkrāsots ultramarīna krāsā.
Kad viss bija gatavs, Frēdriksons ieradās paskatīties.
— Vai tas nav skaists? — Bizeklis nervozi iejautājās. — Es krāsoju ļoti nopietni! Es šai darbā esmu ielicis pats sevi!
— Tas ir redzams, — piekrita Frēdriksons, aplūkodams savu sarkano brāļa bērnu. Viņš skatījās uz līko ūdens līniju un novilka:
— Hm. — Pēc tam, paskatījies uz upes laivu, viņš noteica: — Hm, hm.
r
— Vai esmu uzrakstījis aplam? — ievaicājās Bi-
zeklis. — Saki kaut ko, citādi es atkal sākšu raudāt! Piedod! Jūras orķestris ir ļoti grūts vārds!
—J-u-r-a-s o-r-ķ-e-s-t-r-i-s, — Frēdriksons lasīja. Brīdi padomājis, viņš teica: — Nomierinies. Derēs.
Bizeklis aiz atvieglojuma nopūtās un ar pāri palikušo krāsu aiztraucās nokrāsot savu māju.
Vakarā Frēdriksons pārlūkoja strautā savu tīklu. Spriediet par mūsu pārsteigumu, kad mēs tīklā atradām mazu kompasmājiņu! Un tās iekšienē aneroīda barometru! Es nekad neesmu pārstājis brīnīties par šo vienreizējo atradumu.
Aiztaisījis burtnīcu, tētis gaidu pilns lūkojās savos klausītājos.
— Ko jūs teiksiet? — viņš jautāja.
Читать дальше