Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

Saule uzripoja augšā, tā iezaigojās zirnekļu tīklos un slapjajās lapās, un starp izgaistošiem miglas vā­liem es ieraudzīju Ceļu. Ceļu, kas aizvijās cauri tīre­lim, tieši iekšā pasaulē, tieši iekšā manā dzīvē, kas izvērtīsies gluži neparasta, — slavena dzīve, un tā ne­maz nelīdzināsies kāda cita dzīvei.

Vispirms es izēdu ķirbju biezeni un aizmetu prom burku. Pēc tam man nekas vairs nepiederēja. Nebija nekā, ko man būtu vajadzējis darīt, un nekā, kas būtu darāms aiz veca pieraduma, jo viss bija absolūti jauns. Nekad es neesmu juties labāk.

Ar šo vienreizējo dvēseles noskaņojumu pietika līdz pat vakaram. Es biju tik piepildīts pats ar sevi un savu brīvību, ka krēsla man it nemaz neviesa bažas. Dzie­dādams pats savu dziesmu, kas sastāvēja vienīgi no lieliem vārdiem (kurus, diemžēl, es tagad esmu aiz­mirsis), es iegāju tieši naktī.

Vējš nāca man pretī ar svešādu, patīkamu smaržu un pildīja manu purniņu ar gaidām. Toreiz es nezi­nāju, ka tā ir meža smarža, ka tā smaržo sūnas, pa­pardes un tūkstošiem lielo koku. Kad es noguru, es saritinājos uz zemes, pavilcis savas aukstās ķepas sev zem vēdera. Varbūt es tomēr nedibināšu atradeņu namu murmuļiem. Starp citu, viņus atrod ļoti reti. Kādu brīdi es gulēju un prātoju, vai kļūt par piedzī­vojumu meklētāju nebūtu labāk nekā kļūt slavenam. Beidzot es nolēmu kļūt slavens piedzīvojumu mek­lētājs. Un tieši tobrīd, kad laidos miegā, es nodomāju: rīt!

Pamodies es ielūkojos īsti jaunā, pavisam zaļā pa­saulē. Saprotamu iemeslu dēļ es biju ļoti pārsteigts, nekad agrāk nebiju redzējis koku. Tie bija reibinoši augsti, taisni kā šķēpi tie stiepa augšup savu zaļo jum­tu. Lapotne viegli šūpojās un spīdēja saulē, un putni traucās te šurp, te turp, klaigādami aiz sajūsmas. Es kādu brīdi pastāvēju uz galvas, lai saņemtos. Pēc tam es iesaucos:

— Labrīt! Kam pieder šī skaistā vieta? Te taču nebūs nekādu murmuļu?

— Mums nav laika! Mēs rotaļājamies! — kliedza putni un uz galvas iemetās lapotnē.

Tad es devos tieši mežā iekšā. Sūnas bija siltas un ļoti mīkstas, bet zem papardēm gulēja dziļa ēna.

Milzum daudz rāpojošu un lidojošu dzīvnieciņu, kā­dus es nekad agrāk nebiju redzējis, šaudījās visapkārt, bet tie, saprotams, bija pārlieku mazi, lai ar tiem nopietni runātu. Visbeidzot es sastapu kādu vecāku ezieni, kas sēdēja un savā nodabā spodrināja riekstu čaumalu.

— Labrīt! — es teicu. — Es esmu vientuļš bēglis, kas ir piedzimis zem pavisam sevišķām zvaigznēm.

— Ak tā, — eziene atteica, acīmredzami bez in­tereses. — Es strādāju. Šis būs rūgušpiena trauks.

— Tāa? — es ieteicos un manīju, ka esmu izslacis. — Kam pieder šī skaistā vieta?

— Nevienam! Visiem! — atbildēja eziene un pa­raustīja plecus.

— Arī man? — es jautāju.

— Man vienalga, — viņa nomurmināja, turpinā­dama spodrināt savu rūgušpiena trauku.

— Bet kundze taču būs pilnīgi pārliecināta, ka šī vieta nepieder kādai Murmulei? — es bažīgs vaicāju.

— Kam tādam? — jautāja eziene.

Iedomājieties tik, šī laimīgā būtne nekad nebija

redzējusi Murmuli!

— Murmulei ir šausmīgi lielas pēdas un nemaz nav humora, — es skaidroju. — Viņai ir uz priekšu izvirzīts, viegli saplacināts deguns, un mati aug neno­teiktos kušķos. Murmulis dara visu ne tāpēc, ka tas ir jautri, bet tāpēc, ka tas ir jādara, un visu laiku stāsta otram, ko pašam būtu vajadzējis darīt un…

— Ak tu tētīt! — eziene izsaucās un atmuguriski kāpās iekšā papardēs.

Nu ja, es mazliet aizvainots nodomāju (man butu

V

bijis daudz kas vairāk stāstāms par Murmuli). Sī ir vieta nevienam un vieta visiem, tātad ari man. Ko es nu tagad iesākšu?

Ideja radās piepeši, kā jau tas ar mani notiek. Tā vienkārši iesaucas: "kluks", un viss ir skaidrs. Ja ir trollītis Mumins un ja ir Vieta, tad pavisam noteikti tur būs Māja. Kas par aizraujošu domu: Māja, ko es pats būšu uztaisījis! Māja, kas būs tikai mana! Gaba­liņu nostāk es atradu kādu strautu un zaļu noru, kas

man likās ļoti piemērota trollītim Muminam. Strauta likumā atradās pat neliela smilšu krastmala.

Paņēmis sprungulīti, es smiltīs sāku zīmēt māju. Nebija ne mirkļa šaubu, es uz mata zināju, kādai ir jāizskatās Muminmājai. Tā bija augsta un smaila un rotāta ar milzum daudziem balkoniem, kāpnēm un torņiem. Augšstāvā es uzbūvēju trīs mazas istabiņas un skabūzi priekš visa kā, jūs jau zināt, bet apakšstāvu pilnībā aizņēma liels, iespaidīgs salons. Pie tā es iztai­sīju verandu ar stikla sienām, tur es sēdēšu savā šū­puļkrēslā un raudzīšos, kā garām tek strauts, un man līdzās būs milzīga sulas glāze un gara rinda sviest­maižu. Verandas margas bija ļoti smalks darbs priežu čiekuru rakstā. Smailo jumtu es izrotāju ar skaistu sīpolveida uzgali un nolēmu to kaut kad vēlāk apzeltīt. Es ilgi prātoju, ko lai iesāku ar tradicionālajām podiņu krāsns durtiņām, palieku no tiem laikiem, kad visi trollīši Mumini mājoja aiz podiņu krāsnīm (tātad pirms kāds ieprātojās izgudrot radiatorus). Beidzot es nolēmu atteikties no misiņa durtiņām, bet to vietā salonā iemūrēju milzīgu podiņu krāsni.

Starp citu, visai mājai piemita nepārprotama podiņu krāsns forma. Es biju tieši apburts no savas skaistās mājas, kas cēlās noslēpumainā ātrumā. Tas būs bijis atkarīgs ne tikai no iedzimtiem dotumiem, bet arī no apdāvinātības, spriešanas spējām un paškritikas. Bet, tā kā pašam savs darbs nekad nav jāslavē, es esmu sniedzis tikai vienkāršu rezultāta aprakstu.

Piepeši es pamanīju, ka ir auksts. Ēna no paparžu apakšas bija aizlīduši pa visu mežu, taisījās uz vakar­pusi.

Es biju tik noguris un izsalcis, ka man galva griezās riņķī, un es nespēju domāt neko citu kā par ezienes rūgušpienu. Un varbūt viņai mājās būs zelta krāsa Muminmājas jumta uzgalim… Stīvām, nogurušām kājām es devos cauri tumstošajam mežam.

— Vai tas nu atkal ir viņš? — teica eziene, kas

stāvēja un mazgāja traukus. — Bet tikai nesaki nekā par murmuļiem!

Es izmetu plašu žestu un atbildēju:

— Mana kundze, murmuli man vairs neko neno- zīmē. Es esmu uzcēlis māju! Pieticīgu divstāvu māju. Un tagad esmu ļoti noguris un ļoti laimīgs, un gal­venokārt drausmīgi izsalcis! Es esmu pieradis ēst pulk­sten piecos. Un man vajadzētu mazliet zelta krāsas uzgalim…

— Ak tā? Zelta krāsu! — eziene saīgusi pārtrauca. — Jaunais rūgušpiens vēl nav sarūdzis, un veco es apēdu. Viņš ieradās tieši trauku mazgāšanas reizē.

— Var jau būt, — es atbildēju. — Viens rūgušpiena trauks šurp vai turp jau nav tik svarīgs piedzīvojumu meklētājam. Bet es jūs lūdzu, mana kundze, beidziet to mazgāšanu un nāciet paskatīties manu jauno māju!

Aizdomīgi mani uzlūkojusi, eziene nopūtās un noslaucīja ķepas dvielī.

— Nu ja, — viņa novilka. — Tagad man atkal būs jāsilda ūdens. Kur tad viņam ir tā māja? Vai tālu no šejienes?

Es gāju pa priekšu, un ejot man pa kājām un tālāk uz vēderu sāka kāpt augšā nejauka nojausma. Mēs nonācām pie strauta.

— Nuu? — jautāja eziene.

— Mana kundze, — es žēli atbildēju, norādīdams uz mājas celtniecību smiltīs. — Tā es esmu iedomājies savu māju… Verandas marga ir priežu čiekuru rakstā. Tas ir, ja kundze var man aizdot finierzāģīti… — Es biju pilnībā apjucis.

Mīļie lasītāji, saprotiet, es biju tik spēcīgi iedzīvojies mājas celtniecībā, ka patiešām uzskatīju: māja ir gata­va! Tas nenoliedzami norāda uz ļoti spēcīgu fantāziju, īpašību, kas nākotnē atstās iespaidu uz manu dzīvi un arī uz manu apkārtni.