Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

Turklāt viņš Juksarā pamanīs Susuriņa noslēpumai­no tēti un bez šaubām piekritīs, ka Snifs ir cēlies no Bizekla.

Tu mazais, nesaprātīgais bērns, kas savā tēvā redzi cienījamu un nopietnu personu, lasi šo stāstu par triju tētu piedzīvojumiem un pēc tam apdomā, ka viens tētis nemaz tik stipri neatšķiras no cita (vismaz tad ne, kad viņš ir jauns).

Es esmu parādā pats sev, savam laikam un saviem pēcnācējiem aprakstu par mūsu ievērojamo jaunību, kur netrūkst dēkainības. Un es uzskatu, ka ne viens vien, lasot šo, domīgs paslies gaisā purniņu un izsauk­sies: kas par trollīti Muminu! — vai arī: tā tik ir dzīve! (tavu trakumu, cik es jūtos svinīgs). [1]

Visbeidzot es vēlos teikt siltu paldies visiem, kas savā laikā deva savu artavu, veidojot manu mūžu par to mākslas darbu, par kādu tas neapšaubāmi ir tapis, jo sevišķi Frēdriksonam, baltajiem zalkšiem un manai sievai, trollīša Mumina vienreizējai māmiņai.

Muminielejā augustā, Rakstnieks

Kādā drūmā un vējainā augusta vakarā sen sen uz kāpnēm pie atradeņu mājas trollīšiem Muminiem tika atrasta tirgus turza. Turzā gulēja neviens cits kā es — diezgan pavirši ietīts avīžu papīrā.

Cik daudz romantiskāk gan būtu bijis, ja es būtu ielikts, piemēram, sūnām izklātā skaistā groziņā!

Tomēr Murmule, kas bija dibinājusi atradeņu na­mu, interesējās par astroloģiju (mājas vajadzībām) un, kad es ierados pasaulē, diezgan saprātīgi ņēma vērā pie debesīm valdošās zvaigznes. Tās vēstīja, ka ir pie­dzimis ļoti neparasts un apdāvināts trollītis Mumins, un Murmule tātad raizējās, vai viņai ar mani nebūs grūtības (ģēnijus jau visumā uzskata par nepatīka­miem, bet es pats neesmu jutis, ka mani tas būtu traucējis).

Zvaigžņu stāvoklis ir viena savāda lieta! Ja es bū­tu piedzimis pāris stundu agrāk, es būtu kļuvis par

mežonīgu pokera spēlmani, un visi, kas piedzima div­desmit minūtes pēc manis, jutās spiesti iestāties Mur­muļu brīvprātīgajā orķestrī (tētiem un mammām piesardzības gan nekad nevar būt par daudz, laižot pasaulē bērnus, un es iesaku ikvienam izdarīt visrū­pīgākos aprēķinus).

Tomēr, kad mani izcēla no tirgus turzas, es ļoti apņēmīgi trīs reizes nošķaudījos. Tam būtu vajadzējis kaut ko nozīmēt!

Murmule uzlika zīmogu uz manas astes, apzīmogo­dama to ar maģisko skaitli trīspadsmit, jo viņai jau bija divpadsmit atradeņi. Tie visi bija vienādi nopietni, paklausīgi un kārtīgi, jo Murmule tos mazgāja, diem­žēl, biežāk, nekā apskāva (viņai piemita krietnums, kuram trūkst jebkādu smalku nianšu). Mīļie lasītāji, iztēlojieties Muminu māju, kur visas istabas atrodas kārtīgās rindās, četrstūrainas un izkrāsotas alus brū- nurna krāsā. Jūs man neticat? Jūs sakāt, ka Muminu mājai jābūt piepildītai ar vispārsteidzošākiem leņķiem un slepenām istabām, kāpnēm, balkoniem un tor­ņiem? Bet ne šeit! Un vēl ļaunāk: neviens nedrīkstēja celties naktī augšā, lai ēstu, parunātu vai pastaigātos (mēs tik tikko uzdrīkstējāmies iet čurāt!).

Es nedrīkstēju nest uz mājām patīkamus mazus kukaiņus un turēt tos zem gultas! Man vajadzēja ēst un mazgāties noteiktā laikā! Sasveicinoties man vaja­dzēja turēt asti četrdesmit piecu grādu leņķī! Ak, kurš gan spēj runāt par šādām lietām, neritot asarām!?

Es mēdzu stāvēt pie mazā priekšnama spoguļa un dziļi ielūkoties savās skumjajās, zilajās acīs, pūlēda­mies izlauzties cauri savas dzīves noslēpumam. Iespie­dis purniņu ķepās, es nopūtos: vientuļš! Cietsirdīgā pasaule! Liktenis ir mana daļa! — un citus skumjus vārdus, līdz kļuva mazliet vieglāk.

Es biju ļoti vientuļš Muminbērns, kā tas bieži vien ir ar savdabīgiem talantiem. Neviens mani nesaprata, vismazāk jau es pats. Saprotams, ka es pamanīju atšķi­rību starp sevi un pārējiem Muminbērniem. Tā izpau­dās galvenokārt viņu skumjajā nespējā brīnīties un būt izbrīnītiem.

Es, piemēram, varēju pajautāt Murmulei, kāpēc viss ir tā un nevis otrādi.

— Tas gan izskatītos jauki, — Murmule tad atteica. — Vai tad šādi varbūt nav labi?

Viņa nekad man nedeva nekādus kārtīgus paskaid­rojumus, un man radās arvien noteiktāka sajūta, ka

vina cenšas tikt vaļā

> >

no šādiem jautājumiem. Kas? kad? un kurš? kā? — šādiem jautājumiem murmuļi nepiešķir nozīmi.

Es varēju viņai vaicāt, kāpēc es esmu es un nevis kāds cits.

— Nelaime mums abiem diviem! Vai tu esi no­mazgājies? — skanēja Murmules atbilde uz šo svarīgo jautājumu.

Es turpināju:

— Bet kāpēc tante ir Murmule un nevis trollītis Mumins?

— Mans tētis un mamma bija Murmuļi, lai gods viņiem, — Murmule atbildēja.

— Un viņu tētis un mamma? — es brīnījos.

— Murmuli! — Murmule izsaucās. — Un vinu tēti un mammas, un visi viņējie, un tā tālāk, un tā tālāk, un tagad ej mazgāties, citādi es kļūšu nervoza!

— Tik baisi. Vai vini nekad nebeidzas? — es jautāju. — Kaut kur taču būs bijuši pirmais tētis un mamma?

— Tas ir tik sen, ka par to nav vērts likties zinis, — atbildēja Murmule. — Starp citu, kāpēc mums būtu jābeidzas? (Kāda tumša un nenovēršama nojausma man teica, ka tā tētu un mammu virkne, kam bija sakars ar mani, ir kaut kas diezgan vienreizējs. Mani neizbrīnītu, ja manus autiņus būtu rotājis karaļa kro­nis. Bet, ak vai! Ko gan var paust avīžu papīrs!?)

Kādu nakti es sapņoju, ka apsveicinājos ar Murmu­li, saliecis asti aplamā leņķī, proti, septiņdesmit grādos. Es aprakstīju savu patīkamo sapni Murmulei un jautāju, vai tas viņu sadusmo.

— Sapņi ir blēņas, — Murmule atbildēja.

— Kā to var zināt? — es iebildu. — Varbūt trollītis Mumins, par kuru es sapņoju, ir īstais, un trollītis, kas stāv še, ir kas tāds, ko tante ir nosapņojusi?

— Diemžēl ne! Tu esi gan! — Murmule nogurusi sacīja. — Es ar tevi netieku galā! Tu dari man galvas­sāpes! Diez kas no tevis iznāks šai nemurmuliskā pasaulē!

— Es būšu slavens, — es nopietni paskaidroju. — Un starp citu es uzcelšu namu maziem atrastiem mur­muļiem. Un viņi visi drīkstēs ēst sīrupsviestmaizes gultā un zem tās turēt zalkšus un skunksus!

— Tam viņi nekad nepiekritīs, — Murmule sacīja.

Man liekas, ka diemžēl viņai bija taisnība.

Tā pagāja mana agrā bērnība — pastāvīgā un miermīlīgā izbrīnā. Es nedarīju nekā cita kā brīnījos un pastāvīgi atkārtoju savus jautājumus: kas? kad? un kurš? kā? Murmule un viņas paklausīgie atradeņi izvairījās no manis, cik vien spēja; acīmredzot vārds "kāpēc" lika tiem justies neveikli. Tā nu es klaiņoju viens pats apkārt tuksnesīgajā bezkoku krasta ainavā ap Murmules māju, gudrodams par zirnekļu tīkliem un zvaigznēm, par sīkiem kukaiņiem ar līkām astēm, kas bizoja pa ūdens peļķēm, un par vēju, kas pūta no visām pusēm un vienmēr oda dažādi (vēlāk es uzzi­nāju, ka apdāvinātais trollītis Mumins vienmēr ir pārsteigts par to, kas liekas pats par sevi saprotams, bet viņam it nemaz nešķiet dīvains tas, kas liekas savāds parastam trollītim Muminam). Tas bija melan­holisks laiks.

Bet maz pamazām radās pārmaiņas; es sāku prātot par sava deguna formu. Es pametu vienaldzīgo apkār­tni likteņa varā un arvien vairāk pārdomāju pats par sevi, ko es atradu par apburošu nodarbošanos. Es mitējos jautāt, un mani pārņēma ilgas runāt par to, ko es jutu un domāju. Bet, ak vai, bez manis nebija neviena cita, kam liktos, ka es esmu interesants.