Ilze Jansone: Pokaiņi

Ilze Jansone un Ivars Vīks

Pokaiņi

Cel, Dieviņ, stipru sētu,

Ap to manu dzīvošan'!

Cel, Dieviņ, stipru sētu,

Ap to manu augumiņ'!

Cel, Dieviņ, stipru sētu,

Ap to manu dvēselīt'!

Cel, Dieviņ, stipru sētu,

Ap to bērna dvēselīt'!

Apsedz, Dieviņ, manu sētu

Ar sudraba mētelīt'!

Apsedz, Dieviņ, manu sētu

Ar sudraba mētelīt'!

Pokaiņi — tā ir izcila Zemeslodes vieta, kas atspīd un atskan debesīs gan šī vārda vistiešākajā, gan arī pārnestā nozīmē. Mākoņu vāli, kas tuvojas Pokaiņu trejdeviņu svētvietu vainagam, pagriežas un apiet to, lai Pokaiņu ielejas "kausā" spīdētu Saule.

Ap Pokaiņiem griežas ne tikai kilometriem biezie mākoņu vāli. Teika par Tliņu vēsta, ka ar Dieva palīdzību ap tiem griezta visa pasaule. To apliecina gan Rietumeiropā izplatītās teikas par brīnumaino Grāla kausu, gan visā pasaulē zināmie mīti par kosmiskajām dzirnavām. Senindiešu svētajā valodā — sanskritā vēstīts par tālo ziemeļu zemi, kur dzīvoja gudri un laimīgi cilvēki. Ap šo vietu griezās apkārt Saule, Mēness un debesu spīdekļi. Visai līdzīgas ziņas, pie tam daudzas reizes, apliecina sengrieķu autori. Un pats galvenais, daudzkārtīgus Pokaiņu aprakstus mēs

varam atrast pasaulē vissenākajā un visviedākajā ziņu krājumā — latvju dainās.

Protams, viss nule teiktais latvietim, kas "mucā audzis un pa spundi barots" ar padomju vēsturnieku samazgām, var likties gluži neticami, pārsteidzoši, fantastiski. Bet tas jau nav pirmais gadījums pasaulē, kad patiesība izrādās pārsteidzošāka par visspilgtāko fantāziju.

Pokaiņi ir mūsu "Gaismas pils", kas ceļas augšā no ilgas aizmirstības. Ziņas par mūsu dižo senatni, par visā pasaulē atzītu Senlatvju civilizāciju liek mums iztaisnot septiņus gadu simtus verga kūkumā saliekto muguru, tikt vaļā no verga dvēseles.

Kad gan to darīt, ja ne tagad?

Maz Latvijā ir cilvēku, kuriem vēl svešs ir Pokaiņu vārds. Tomēr lielākajai daļai no tiem, kuri zina Pokaiņu vārdu, maz vēl zināms par pašiem Pokaiņiem.

Daudzas ziņas liek domāt, ka tālā senatnē, pirms gadu tūkstošiem, Pokaiņus zināja ne tikai visā Eiropā, bet arī tālu pasaulē. Bija laika periods, kad ik gadus šeit ieradušās neskaitāmas svētceļnieku grupas, un katra nesusi līdzi gaišu akmeni galvas lielumā. Šie apmeklētāji nāca tālus ceļus, dažkārt pat vairāk kā tūkstoti kilometru. Vairāki simti tūkstoši gaišo, no tālienes nesto akmeņu apliecina, ka vismaz tik liels bijis svētceļnieku grupu skaits pirms daudziem gadu tūkstošiem. Bet daudzi tādi ceļotāji neatnesa neko. Tā ka apmeklētāju skaits bija daudzkārt lielāks par Pokaiņos atnesto akmeņu skaitu. Par to liek domāt arī grandiozās sapulču vietas. Līdz mūsu laikam par senatnē ļoti ievērojamu personu apmeklējumiem saglabājušās teikas, kur ievērojamie apmeklētāji laika gaitā pārvērtušies te par Krievijas carieni Katrīnu Lielo, te par Kurzemes hercogu. Diemžēl Pokaiņu slava noplaka pēc megalītisko celtņu izplatīšanās Eiropā Pēc 13.gs., kad mūsu zemi ar uguni un zobenu iekaroja krustneši, tie vairs nav pieminēti un nogrima aizmirstībā.

1992. g. Pokaiņus sāka pētīt Latvijas senatnes izpētes darba grupa. Šie darbi noritēja klusi, lai neizraisītu uzbāzību. 1995. g. pēc Pokaiņu centrālās daļas uzaršanas nācās Pokaiņus "atklāt" vispirms rajona iedzīvotājiem, tad visai republikai. Tā bija piespiesta rīcība, jo citādi tiem valsts algoto darbinieku noziedzīgās vienladzības un bezdarbības dēļ draudēja pilnīga iznīcība Tad arī Pokaiņus sāka apmeklēt daudzi ekskursanti.

To cilvēku skaits, kuri pēdējos gados pabijuši Pokaiņos, mērāms tūkstošos. Šeit uzradušies arī daudzi ārzemju speciālisti un devuši par šo vietu augstas, pat ļoti augstas atsauksmes. Šeit bijuši izcili Latvijas ģeologi, ģeogrāfi, botāniķi, vēsturnieki, un citu specialitāšu pārstāvji, nemaz nerunājot par žurnālistiem un literātiem. Par šo vietu Latvijas televīzijas skatītāji redzējuši vairākas speciāli uzņemtas filmas. Pokaiņu problēmai veltīti daudzi avīžu raksti ar visai atšķirīgiem viedokļiem. Ļoti lielu darbu šīs ievērojamās vietas izpētē veikuši Latvijas Nacionālo vērtību apzināšanas fonda, kā arī Vides aizsardzības kluba aktīvisti.

Nevar neatzīmēt arī daudzu, minētajās grupās neiesaistītu labas gribas cilvēku lielo un nesavtīgo darbu šīs vietas un objektu sakopšanā. Varbūt nav tik būtiski konkrētie uzvārdi, kā tas, ka Pokaiņi būtībā atkal kļuvuši par visas latviešu tautas svētvietu un tās sakopšanā piedalās daudzi labas gribas cilvēki no visas Latvijas, pat Lietuvas. Neviens nav īpaši jālūdz pielikt savu roku, lai ko labu darītu vai dotu savu padomu. Paldies par to ne tikai rīdziniekiem, bet arī cilvēkiem no Apes, Engures, Lielvārdes, Liepājas, Mazsalacas, Ogres, Rēzeknes, Saldus, Valmieras, Ventspils un vēl daudzām citām vietām. Un pats par sevi saprotams, arī no Dobeles, Jelgavas un citas tuvākās apkārtnes. Tāpat nedrīkst neatzīmēt to ieguldījumu, ko Pokaiņu saglabāšanā un sakārtošanā ieguldījusi Dobeles pašvaldība, mežniecība, muzejs u.c. Dobeles iestādes.

Šo rakstu nekādā ziņā nevajadzētu uzlūkot kā atskaiti par paveikto darbu. Tad jau tai vajadzētu veselu grāmatu. Drīzāk šis apraksts vērtējams kā populārzinātnisks apskats un ieskats neskaitāmo mīklu minējumos.

Šajā darbā iespēju robežās izmantoti speciālistu publikācijas, ieteikumus un padomus. Tomēr daži no tiem izrādījušies pretrunīgi, novecojuši pēc savas būtības vai neatbilstoši faktiem. Visai bieži vajadzīgās ziņas nav izdevies atrast. Ne vienmēr bijis iespējams pārbaudīt izmantotos rakstus, liecības, atsauces. Tāpēc, ja nācis saskarties ar dažādām ziņām, domām, uzskatiem, tad autors šeit, tāpat kā visos iepriekšējos darbos, stingri pieturējies pie pamatdomas, ka apskatāmajam objektam jādod tāds raksturojums, kas sekmētu šī objekta saglabāšanu, saudzēšanu, kopšanu.

Kur atrodas Pokaiņi?

Kad, braucot no Dobeles uz Īli, būsiet veikuši divas trešdaļas ceļa, jūsu priekšā pacelsies ar mežu apaugušais Veču kalns. Šeit, jaunā ceļa malā, ir autobusu pietura "Pokaiņi". Tā ir norāde uz tiem Pokaiņiem, par kuriem stāstīsim šajā rakstā.

Vecais ceļš līkumo puskilometru pa kreisi no jaunā. Te bijis Pokaiņu krogs. Nostāsts vēstī, ka krogā reiz nakšņojusi pati Krievijas cariene Katrīna Lielā. Pirmajā brīdī liekas, ka uz šo nostāstu jāraugās skeptiski, jo kāpēc gan dižajai carienei būtu vajadzība nakšņot visai tālu no lielā Vāczemes ceļa nelielā krogā. Bet gluži šo nostāstu aizmirst nevajadzētu. Mūsu vectēvi daudzas ziņas par tāltālā pagātnē ievērojamām vietām un notikumiem glabāja no paaudzes paaudzē ar pēdējo gadsimtu simbolisko tēlu — zviedru ķēniņa, Pētera I, Katrīnas Lielās un citu labi zināmu personu palīdzību. Gudrie to saprata un šīs vietas sargāja…

Pirms turpinām, skaidrības labad jāpiebilst, ka šie, nule minētie, nebūt nav vienīgie Pokaiņi. Šobrīd mums zināmi pieci Pokaiņi un visi tie atrodami netālu no jau minētajiem Vecpokaiņiem.

Vēl līdz Otrā pasaules kara beigām tuvumā bija vēl otras Pokaiņu mājas. Tās atradās divus kilometrus uz ziemeļiem no Vecpokaiņiem. Arī šī — otra Pokaiņu vieta, kas atrodas sena mākslīgi veidota svētkalna — Krievu kalna pakājē, ir ārkārtīgi interesanta Dažas pārbaudes ļauj domāt, ka šo vietu, izmantoja meteoroloģisko apstākļu izmaiņai ziemeļaustrumos no Krievu kalna. Tai blakus atrodas akmens laikmeta dziednīca ar speciāli apstrādātiem dziedniecības akmeņiem — lielākā šāda veida saglabājusies dziednīca Zemgalē un Kurzemē.