Ilze Jansone - Pokaiņi

Atcerēsimies svēto apli. Apļa forma bija dabīga un svēta. Pokaiņiem līdzīgi skan vārdi, kas apzīmē apaļus veidojumus kā poga un pogaļa. Mazu apaļu sēnīti sauc par poķīti.

Kādu no senprūšu dievībām sauca par Pekolu jeb Peckolu vai arī Pokolu jeb Pockolu. To saistīja ar aizkapa valstību. Arī tas lieku reizi norāda, ka tautā glabājas ziņas par akmeņu krāvumiem, kas saistāmi ar ļoti seniem apbedījumu rituāliem. Polinēziešu mitoloģijā "Po"apzīmē tumšo, mirušo valstību.

Vēl Pokaiņu vārds ļoti līdzīgs somu eposā "Kalevala" minētajai Pohjolai, bet par to būs atsevišķs stāsts. Tomēr jau tagad pieminēsim, ka daži "Kalevalas" panti Pohjolu raksturo drūmu, t.i., līdzīgi kā polinēzieši.

Tā nu kādi desmit vārdi mums tuvās valodās vēsta apmēram vienu un to pašu — par senas svētvietas nozīmi. Tā nu nekādi nevar būt nejauša sakritība.

Latvju garamantas par Pokaiņiem

Latvju garamantu skaits, kur atrodamas tiešas vai netiešas ziņas par Pokaiņu svētvietu, mērāms, vairākos desmitos. Saksim ar teikām.

Visā pasaulē un tostarp arī Latvijā neskaitāmas reizes pārbaudīts, ka teikas nebūt nav izdomātas, bet satur ļoti senas un izcili vērtīgas ziņas, kuras tauta rūpīgi glabājusi un centusies pārstāstīt pēc iespējas precīzāk. Jāsaka, ka par Pokaiņiem un to apkārtni saglabājies ne tikai neparasti daudz teiku, bet vēl jo vairāk, ļoti neparastas ir arī teikās vēstītās ziņas. Tas liek Pokaiņus un to apkārtni vērtēt kā sevišķi izcilu vietu un censties pēc iespējas uzmanīgi ieklausīties katrā senatnes liecībā.

Mēs jau pastāstījām teiku par Krievijas carienes ierašanos Pokaiņos. Šī teika norāda uz vietas izcilumu. Ar šo teiku jau pietiktu, lai apliecinātu Pokaiņu dižumu. Bet, iespējams, ka šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur par diža cilvēka apciemojumu vēsta divas teikas. Otra visai līdzīga teika stāsta, ka tuvējās mājās Kurzemes hercogs dāvājis sudraba kausu Visai savādi — kāpēc kausu, nevis kādu naudas zuteni? Šķiet, ka te atkal ir norāde uz mākslīgi veidotajām svētielejām.

Neapšaubāmi, ka šīs abas teikas apliecina, ka tālākā senatnē Pokaiņus apmeklējuši ļoti augsti viesi. Tas, ka gadu tūkstošu gaitā pazaudēti augsto viesu vārdi un tituli, vietas nozīmi nemazina.

Trešā teika vēsta par daudzām bedrēm Īles apkārtnē. Bet dabā Īles apkārtnē nekādu bedru nav. Vienīgās dīvainās "bedres" ir Pokaiņu svētielejas.

Vairākas citas teikas ir pavisam dīvainas un vēstī par ugunsāderēm un ugunsceļiem, kas it kā ejot cauri Pokaiņiem tuvējām mājām. Te vienīgi varētu būt runa par augsti enerģētiskām joslām, kas iet caur Pokaiņiem.

Visai interesantas ir arī teikas par tuvāko apkārtni — Spārnu kalnu, par baznīcas celšanu Īles Zilajā, t.i., Svētajā kalnā u.c.

Tāpat visai īpatna ir nākamajā nodaļā minētā teika par Naudas kalnu, kas atrodas Pokaiņu dienvidu malā.

Latvijā pierakstītas apmēram 60 tūkstoši teiku. Bet it nekur par vienu vietu nav tik daudz savdabīgu teiku, kā par Pokaiņiem. Arī tas liek padomāt.

Vēl jāpiemin kāda ļoti neparasta pasaka, kura, mūsuprāt, varētu būt arī teika. Tā ir par spēka vīru īliņu. Vairāki iemesli liek šo teiku saistīt ar tuvāko lielāko apdzīvoto vietu —Īli.

Šī pasaka ir visai gara, pārstāstīšu no tās tikai vienu mazu daļu. Proti, īliņš jaunībā bijis pavisam slims. Tad Dievs viņam devis veselību un spēku. To izmēģināšanai Dievs, kas parādās kā mīļš vecītis, īliņa sētā uzslej akmens stabu. Tliņam vecītis liek stabu pagriezt. Mēģinādams to izdarīt, Tliņš apgriež apkārt visu pasauli. īliņš, mūsuprāt, ir bijis Pokaiņu iekārtotājs, reāla persona. Viņa tēls saistāms ar šajā rakstu krājumā aprakstītu debesu kalvi llmarinenu un ar vietu — llmātu kalnu. Diemžēl šī darba ietvaros mēs nevaram atļauties izvērst īliņa (īstais vārds lllinkou) dzīves un darba aprakstu.

Pārdomu vērta ir arī ziņa par to, ka īliņš no Dieva saņēmis tādu spēku, ka varējis apgriezt visu pasauli. Tā, šķiet, ir visai noteikta norāde uz Pokaiņos veiktajiem dižajiem darbiem — pasaules mēroga pasākumiem. Ne jau velti Pokaiņu svētvietas pieminējumi vēlāk pārvēršas visā Eiropā populārajā teikā par Grāla kausu.

Vēl var minēt ļoti neparastu ziņu. No Liepājas līdz Īlei pastāvējusi 118 km gara, ar akmeņiem izlikta līnija (sk. S.Rusmana un I.Vīka enciklopēdisko darbu "Kurzeme", 1993, 26.

Ipp).

Vel atzīmēsim, ka neparastā līnija nebūt nav bijusi vienkārša laukmeņu rinda. Tās garums 118 km ir 108 daļa (Saules sistēmas modulis) no Zemes diametra. Savukārt Saules diametrs ir apmēram 108 reižu lielāks par Zemes diametru, bet attālums no Zemes līdz Saulei — apmēram 108 reižu lielāks par Saules diametru.

Ja šādu nozīmīgu līniju iekārtoja blakus Pokaiņiem, tad tā diez vai būs nejaušība. Līnija no Īles Krieviņiem (senās priesteru vietas) gājusi caur svētvietām pie Svētaiņu ezera, Pampāļiem, šķērsojusi Ventu. Te iezīmējas tieši puse līnijas. Atlikušās puses vidū atrodas vieta "Vidi". Līnijas galu iezīmējis Pērkona akmens, kuru spēkavīrs Kints novietojis Liepājas ceļa vidū, netālu pirms tagadējās rūpnīcas "Metalurgs". Bet uz otru pusi — austrumiem aprakstītā līnija turpinās caur Viļāniem un Ludzu.

Vēl daudzas saistības var atrast latvju dainās. Par to tālākajās šī krājuma nodaļās. Tomēr šeit grūti atturēties no piezīmes, ka dažas dainas šķiet it kā sacerētas tieši par Pokaiņiem.

Pokaiņi ir liels pārsteigums tiem Latvijas pazinējiem, kuri nevienu reizi vien tīksminājušies par Gaiziņa vai Ērgļu apkārtnes pauguriem, vērojuši skatus pāri Abavai vai Siguldai, kas nolaidušies gravās un rāpušies pauguros, un skaitījuši, cik ezerus var redzēt no Krāslavas Sauleskalna.

Grūti šos zinātājus atvilkt uz Zemgali, jo viņi ir pārliecināti, ka Zemgales līdzenumā nekā interesanta nav. Bet, ja nu kādu reizi tas izdevies un lielie zinātāji iepazinuši arī Pokaiņus, tad viņu pārsteigumam un sajūsmai nav robežu. Bet nu pāriesim pie nopietnāka apskata.

Visai plašā apkārtne ap Pokaiņiem un Dobeli raksturojama kā Zemgales līdzenums. Tad, šī līdzenuma vidū, negaidīti paceļas vairākas pauguraines ar sarežģītu reljefu. Te varētu izdalīt Pokaiņu pauguraini, Tuntulu kalnus, Īles kalnus, Krievu kalna apkārtni. Kopumā šie četri objekti ierakstāmi 5x5 km lielā taisnstūrī, bet minētās pauguru kopas aizņem tikai nelielu daļu no tā. Pokaiņu pauguraine iekļaujama ap 1,5-2 km 2 platībā, pārējās ir mazākas.

Šos paugurus veido vai nu smilts, vai arī akmeņaina grants. Tas liek domāt, ka minētā pauguraine veidojusies vismaz divos secīgos posmos. Augstākās vietas (metros virs jūras līmeņa): Krievu kalns — 148 m Īles kalni — 138 m Staru kalns — 122 m Tuntuļu kalni — 119 m Pokaiņu pauguraines svētkalni — 108 m

Pokaiņu pauguraini varētu raksturot kā lielu šūnveida struktūru joslas vaiņagu ar Staru kalnu centrā Gredzena ZA malā — Tuntuļu kalns, ZR malā —Veču kalns. Tuntuļu kalnus varētu raksturot kā lielpauguru ar daudzām virsotnēm. To skaits vērtējams apmēram 12. Pokaiņu pauguru virsotņu skaits vērtējams ap 25-30. Vidējais attālums starp tām apmēram 200 m, relatīvais augstums parasti 10-15 m.

Pokaiņu vaiņaga vidū no D uz Z iet dziļa, gleznaina grava. Nonākot pie tās, liekas, ka esat nevis Zemgalē, bet gan kā Siguldā. Gravas izcelsmi nevar skaidrot tikai ar šļūdoņa sanesu nogulumiem vai ar ūdens straumes izgrauzumiem. Varbūt gravu veidojuši kādi neotektoniski procesi, bet drīzāk tai ir mākslīga izcelsme.