Ilze Jansone - Pokaiņi

Daudzas Pokaiņu nogāzes ir visai stāvas. Nav izslēgts, ka mums nezināmu iemeslu dēļ šeit senie cilvēki pārveidojuši dabiskās nogāzes, jo parasti tās ir lēzenākas. Bet tas nav darīts kādu mītņu vai aizsardzības objektu veidošanai.

Pokaiņi izceļas ar gleznām ielejām. Dažas no tām slēgtas, bez noteces, citas atklātas, bet visas atgādina milzīgus iegarenus salātu traukus, ledobēs bez noteces ielejas ir mitras, bet arī tās veido smilts un grants nogulas. Laikam kaut kur dziļāk ir ūdensnecaurlaidīgi māla slāņi. Tas pokaiņu ģoloģisko vēsturi dara jo interesantāku. Vēl interesantākas ir dažas pusatklātās nogāzes. Tās atgādina milzīgus "U" veida burtus vai, kā modernāk pieņemts teikt, — lielus pakavus. Pakava loka daļa piekļaujas kalna korei, pakava gali ieslīpi virzās lejup.

Pokaiņu pauguru loki atgādina viļņus vētras sabangotā līcī, kad tie sitas no visām pusēm. Tā vien liekas, ka pauguraine veidota kādā sensenā Kosmosa un Zemes milzīgu enerģijas plūsmu sabangojumā.

Pauguri un lejas veido savdabīgu, it kā vītu vai pītu struktūru. To grūti attēlot vai uzzīmēt, jo tā ir unikāla. Katrs to zīmē savādāk, bet visi šie raksti vai zīmējumi ļoti interesanti.

Līdzīgus, tikai ievērojami plašākus veidojumus, ģeologi apzīmē ar nesen radušos terminu — šūnveida struktūras. Tā varētu vērtēt daļu no Latgales pauguraines. Tomēr Pokaiņos šīs struktūras ir visai sīkas un blīvas. Grūti, pat neiespējami iedomāties tādu fizisku procesu, kas šļūdoņa nestajam, saberztajam materiālam liktu grupēties šūnveida struktūrā. Kaut ko tādu varētu radīt tikai vairāku, dažāda virziena spēcīgas enerģijas viļņu savstarpēja iedarbība — interference. Šāds pieņēmums arī atbilstu jau konstatētajiem faktiem, ka Pokaiņi atrodas vairāku lielu enerģijas līniju krustpunktos.

Visas minētās pauguraines, bet it sevišķi Pokaiņu, ir ne tikai īpatnas, bet arī priecina ar to, ka tās ir ļoti gleznainas. Katrā no tām ir dažas vienreizējas, nekur citur nesastopamas vietas, iespējams, dažas no tām ir apzinīgu būtņu veidotas. Arī skatu ziņā šīs vietas interesantas pat tādam cilvēkam, kurš daudz ko redzējis ne tikai skaistajā Vidzemes Centrālajā, kā arī Latgales augstienē, bet pat pabijis gan Alpu, gan Altaja, Pamira, Tjanšana, Kaukāza, Urālu u.c. kalnos. Šeit gan nav tālu skatu, bet toties ir daudz vietu, kuras iepriecina sirdi.

Diemžēl jāpiebilst, ka pēdējos gados Pokaiņu skaistās vietas stipri bojājusi smagā meža tehnika, kas, izvedot baļķus, atstājusi dziļas riteņu pēdas. Ņemot vērā minēto reljefu, kas dažviet varbūt arī uzlūkojams par arheoloģijas pieminekli, šādas "modernas" (lasi vandāliskās) meža izstrādes tehnikas lietošana jāaizliedz. Vēl jo vairāk, ar vēl vandāliskāku tehniku stādītas eglītes, atstājot zemē dziļas jo dziļas vagas. Vispirms atzīmēsim, ka tā bojāts unikālais reljefs. Vajadzīgi gadu simti, iekams šīs cilvēku "modernās" tehnikas (lasi vieglprātības un bezatbildības) radītās brūces aizdzīs. Vēl lielāku ļaunumu nodarījusi zemes virskārtas sajaukšana, kas ievērojami apgrūtinājusi iespēju pētīt Pokaiņus kā arheoloģijas pieminekli.

Lielākajā daļā no skaistās pauguraines nav ne taku, ne skatu stigu, kas ļautu baudīt apkārtnes gleznainumu. Izkopjot šo vietu, to var padarīt par vienu no skaistākajām Latvijā. Entuziasti ar Dobeles mežniecības atbalstu sākuši šo darbu.

Ģeologu izteikumi par to, kā gan radusies šī pauguraine, ir drīzāk atturīgi, nekā pārliecinoši. Dažādi speciālisti izsakās visai atšķirīgi, minot, piemēram, ka šeit, iespējams, šļūdonis mainījis virzienu, ka varbūt te notikušas ledāja pulsācijas utt. Bet te nekur dabā nav tādu šķēršļu, kuru dēļ šļūdonim būtu jāmaina virziens. Un kāpēc šļūdonis pulsējis tā, ka radušās šūnveida struktūras un tieši Pokaiņos? Tālāk uz ziemeļiem, līdz pat Tukumam, stiepjas liels līdzenums. Vai tad no Tukuma līdz Pokaiņiem apmēram 40 km garu ceļu šļūdonis pa gaisu lidinājies?

Dažkārt, ejot pa vienu vai otru pauguru, apakša dun. Tāda dīvaina sajūta, it kā zem pauguriem būtu tukšumi. Visādā ziņā šeit ir īpatni skaņu rezonanses kanāli.

Dienvidos no Pokaiņu pauguraines atrodas Naudas kalns (106,3 m v.j.l.). Teikas stāsta par dīvainu akmeni, kuru skroderi vēluši un nav varējuši uzvelt šai kalnā. Skroderi simbolu valodā apzīmē cilvēku, kas cenšas sasaistīt un sašūt apģērbu. Šai teikā skroderus nospiež un sakropļo viņu veltais lielais akmens. Varbūt tā ir norāde uz to, ka Pokaiņos iecerētos darbus nav izdevies pabeigt un daļa veidotāju gājuši bojā.

Kalna dienvidu nogāzē nedaudz paceļas garens zemes veidojums, it kā dambis, apmēram 10 m plats, 0,5 km garš, līdz 2 m augsts. Iespējams, šis dambis ir kādas rituāla vietas sastāvdaļa, kas saistāma ar Bramaņu bijušo svētezeru.

Vārdam "bioenerģētika" ir vairākas nozīmes. Parasti ar to saprot fizikālus vai ķīmiska rakstura procesus dzīvā organismā Runājot par svētvietām ar šo vārdu domājam saistības ar t.s. smalko enerģiju, t.i., mikroviļņu plūsmām, kuras ietekmē gan dzīvo būtņu apziņu un veselību, gan arī vairākus Zemes veidošanās procesus.

Par bioenerģētiskā starojuma plūsmām un to ietekmi mēs jau runājām šī rakstu krājuma iepriekšējā daļā par dainu tulkošanu, šeit turpinām jau iesākto domu tajos virzienos, kas tieši skar senās svētvietas.

Smalkie enerģiju starojumi ir nepieciešami gan, lai rastos dzīvība, gan, lai pastāvētu. Bioenerģētiskā starojuma rezonanses zonas jeb ugunsceļi iet pāri visai Zemeslodei tikpat kā stīgas pāri koklei. Senie cilvēki labi apzinājās šī starojuma nozīmīgumu,

tāpēc centās savas mītnes ierīkot nedaudz paaugstināta strāvojuma joslās. Tādējādi senās pilsētas, ciemi, apmetnes bieži vien izvietotas uz vienas līnijas taisnas kā kokles stīga. Tiesa, pasaulē pastāv daudzas šādas "stīgas", kas viena otru krusto zem dažādiem leņķiem (Sk. enciklopēdisko izdevumu "Kurzeme"). Biežāk izplatītu līniju virzieni atbilst t.s. Auseklīša zīmes līniju virzieniem.

Sevišķi spēcīga starojuma vietās cilvēki nedzīvoja, bet tās izmantoja kā svētvietas. Vēlākos laikos daļa mūsu seno svētkalnu pārbūvēti par pilskalniem, svētvietas — par kristīgo baznīcām.

Lai cik niecīga ir smalko enerģiju, jauda, salīdzinot ar citiem dabas spēkiem, šķiet, sīka, pat bezgala maza, tā tomēr ietekmējusi dažādus zemes reljefa veidošanās procesus. Ļoti bieži uz vienas un tās pašas svētlīnijas ir upju senās grīvas, apkārtnes augstākie pauguri, kā arī senču likto svētakmeņu kopas, arī jau pieminētie svētkalni, senču svētvietās celtās baznīcas, senie ciemi un apdzīvotās vietas. Pie tam bieži vien varam atrast visai izteiktas savstarpējo attālumu vienādas attiecības (proporcijas).

Ir nelielas svētlīnijas un arī tādas, kas iet pāri visai valstij, kā arī kontinentālas un pat starpkontinentālas nozīmes līnijas.

Mēs jau atzīmējām, ka Pokaiņi atrodas uz pasaules meridiāna joslas. Jau pati atrašanās uz vienas šādas līnijas uzskatāma par visai ievērojamu. Tomēr tas nebūt nav viss. Pāri Pokaiņiem vēl iet visu Eiropas kontinenta mēroga ZR-DA līnija un divas nedaudz mazāka mēroga līnijas. Nav pasaulē zināmas otras tādas vietas, kurā krustotos tāds liela mēroga svētlīniju daudzums. Tas lieku reizi norāda uz Pokaiņiem kā izcilu Zemeslodes vietu.

Vēl jāpiemin kāda ļoti labi izteikta svētvietu līnija Munameģis — Klaipēda.