Ilze Jansone - Pokaiņi

Šo daudzo svētvietu līniju simbolisks atspoguļojums atrodams pie akmeņa "Cimdiņš", caur kuru iet cauri deviņas Zelta plūsmas, jeb ugunsāderes. Tas ir ļoti rets gadījums. Ne jau velti šim akmenim dota vēl viena iesauka — Kartes akmens.

Senči ļoti labi zināja par visām šīm Eiropas kontinenta nozīmes līnijām. Piemēram, Cēsu, Bērzes un Īles baznīcas, kas celtas bijušajās senču svētvietās uz minētās līnijas, orientētas nevis R un A virzienā, kā gandrīz visas citas kristīgās baznīcas, bet gan ZAA-DRR virzienā — precīzi minētās līnijas virzienā. Šeit pilnīgi jāizslēdz jebkura doma par nejaušu sakritību, bet gan jādomā par apzinīgu senču svētvietas līnijas orientācijas saglabāšanu.

Minētās kontinentālās nozīmes svētlīnijas vēlreiz apliecina Pokaiņus kā senas civilizācijas centra vietu. Atšķirībā no mūsdienu zinātnes senči apzinājās dižās kontinenta līnijas. Bet nu apskatīsim konkrētas izpausmes.

Mēs jau minējām, ka Pokaiņi atrodas uz Zemeslodes centrālā meridiāna joslas rietumu līnijas. Ģeogrāfiski tā atbilst austrumu garuma 23° 06'. Grieķijā uz šīs pat svētlīnijas atrodas Asklēpija templis, bet nedaudz tālāk uz dienvidiem vēl divi Apollona tempļi.

ZR-DA virzienā caur Pokaiņiem iet cauri transkontinentāla līnija Stokholma— Ventspils—Pokaiņi—Jonišķis—Minska— Erevāna. Atminēsim Armēnijas galvaspilsētas vārda līdzību ar vienā sasaitē sieto seno Eridānu.

Vēl Pokaiņus šķērso diža līnija Lielais Munameģis— Pokaiņi—Klaipēda. Tā iezīmē Gaujas lejteces gultnes ģenerāllīniju. Tālāk šī svētlīnija šķērso Rīgu, iet caur Bērzi, Dobeli, Pokaiņiem, Īli. To, ka senči šo līniju zinājuši, pierāda tas, ka Cēsu, Bērzes un Īles baznīcas nav vis celtas R-A virzienā, ne kā parasti, bet gan uz vienas līnijas vienā un tajā pašā 60° azimutā (respektīvi, orientētas uz Saules lēktu Ūsiņos).

Šīs līnijas sākums ir sevišķi interesants, jo Munameģis ir ne tikai Baltijas augstākā vieta, bet arī apļveida struktūras centrs. Bez tam ģeologi konstatējuši pamatiežu lūzuma zonu, kas sakrīt ar minēto svētvietu līniju un ir tās materializēts apliecinājums.

Turklāt Pokaiņu sistēmas dienvidu daļu šķērso līnija Liepāja—Tie—Viļāni—Ludza un Kokmuiža—Tērvete—Mežotne— Skaistkalne. Šo, pēdējo līniju varētu dēvēt arī par Lielā Lāča līniju, jo kopā ar Pokaiņiem šīs svētvietas uz kartes veido lielu līdzību ar Lielā Lāča zvaigznāja formu, bet paši Pokaiņi atbilst kausam.

Nule minēto lielo līniju krustošanās Pokaiņos veido visai sarežģītu enerģētisko struktūru. Tā savukārt izsauc neskaitāmas fizikāla rakstura procesu īpatnības Pokaiņos, kuras var vērot visu gadu.

Jau aprakstījām pauguru šūnveida struktūru vaiņagu, kura R daļā atrodas Veču kalns. Pauguru loka D daļa ietver sevī vairākus daļēji izpētītus Pokaiņu svētvietu centrus. A daļā beidzas ar Tuntuļu kalnu. Pokaiņu "gredzenu" bieži apliec negaisa mākoņi. Pērkons parasti te iekšā netiek, sper šī vaiņaga malās. Bet ja kādreiz negaiss tomēr ielaužas šai gredzenā, tad sper neparasti bargi. Vietējie iedzīvotāji to zin, un, manot negaisa mākoņus, nekavējoties steidzas prom. Parasti Latvijā zibens ienāk zemē gar kāda koka stumbru, tad gabalu iet pa zemes virsu, līdz atrod kanālu ieejai zemē. Kā likums šajās vietās zibens ceļa joslu iezīmē apsvilusi zāle. Tā tas ir citur, bet ne Pokaiņos. Man stāstīja Vecpokaiņu saimnieks, ka reiz redzējis tādu zibens izrautu vagu, ka tur varētu kartupeļus stādīt.

Pokaiņi ir vieta, kas it kā atspīd debesīs. Parasti virs Pokaiņiem mākoņu ir vai nu mazāk kā citur apkārtnē vai arī to nav nemaz. Ja arī kāds biezāks mākonis Pokaiņiem tuvojas, tad virs pauguraines tas it kā izkūst un pazūd. Maz pasaulē tik spēcīgu svētvietu, kuras atspīdētu debesīs, un šo vietu katrs un visi varētu šādā veidā ievērot un novērtēt. Tad nav brīnums, ka šai vietai senatnē bijusi sevišķa nozīme.

Vēl šeit pieminēsim akustiskās īpatnības — proti, daudzos skaņu kanālus, kā arī atbalsis no debesīm, pie tam ne tikai vienkāršas atbalsis, bet daudzkārtīgas ar skaņu pastiprinājumu. Tā ka Pokaiņi ne tikai atspīd, bet arī atskan debesīs. Pavisam viegli var sarunāties cilvēki, kas atrodas uz dažādiem pauguriem, dažkārt visai attāliem, jo tos vieno skaņu kanāli un tie stāv t.s. ugunsceļu jeb Zelta āderu krustpunktos. Netālu no Naudas kalna kādā izcirtumā, kuru nosaucām par amfiteātri (Mārītes Balodes telefilmā šeit redzam balto akmeņu krāvumus), palūdzām mūsu draugu dziesminieku Ramantu Jansonu ar stabulīti uzspēlēt kādas no mūsu tautas melodijām. Paši aizgājām aiz kalna, pareizā vietā. Tiešo skaņu nevarēja dzirdēt, toties labi dzirdējām vairākas atskaņas no debesīm nedaudz atšķirīgos toņos. Likās, ka no debesīm stabulē vesels ansamblis. Šīs no debesīm atbalsotās skaņas ir neparasti maigas, rada neaprakstāmas izjūtas. Pokaiņos var iepazīt tādus akustiskus brīnumus, kā nekur citur pasaulē. Jo atbalsis no debesīm, kuras var dzirdēt katrs cilvēks, ir ļoti reti sastopamas.

Pokaiņos ir vēl daudzas citas retas dabas parādības. Minēšu tikai vēl skaņu kanālus ar vadāmību vienā virzienā. Uz vienu pusi skaņa iet ļoti labi, 100 m attālu dzird bezmaz vai čukstus, bet, ja tā klausītājs grib ko paust čukstētājam, jākliedz pilnā kaklā. Visi šie minētie novērojumi ir smalko enerģiju plūsmas izpausmes uz fizikāla rakstura procesiem. Šie efekti nekādi nav skaidrojami ar meža sienām, kraujām vai citām reljefa īpatnībām.

Tai pat laikā jāatzīmē, ka Pokaiņi ir mūsu senču svētvieta, kurā nav pieļaujama klaigāšana, medību troksnis un mums svešu rituālu rīkošana.

Pokaiņus ietver enerģētiska barjera, kas pati par sevi gan neredzama, bet var redzēt tās darbību.

Smalko enerģiju joslu plūsmu rezonanses krustpunktos dažādas īpatnības ir ne tikai dzirdamas, bet arī redzamas. Pokaiņos, tāpat kā citās svētvietās , neskaitāmas reizes uz fotogrāfijām un videofilmām parādījušās nenormālas krāsas, svītras, gaiši vai tumši plankumi, aizplīvurojušies, it kā neasi uzņēmumi. Tai pat filmā, kurā fotografēts citā vietā, šādu "defektu" nav. Minētie "defekti" nav ne filmas, ne aparāta, ne fotogrāfa vaina. Tos rada smalko enerģiju koncentrācijas izpausmes. Vienmēr jāņem vērā, ka daļa kadru neizdosies.

Turklāt arī dabā var redzēt neparastus efektus — mākoņu ceļu izmaiņu, pašu mākoņu pārveidošanos, kā arī citas, ikvienam manāmas izpausmes.

Interesanti vērot pāri no Staru kalna, kā vējš dzen mākoņus. Tie atduras it kā pret neredzamu sienu un to apiet — daļa pa labi, citi pa kreisi. Šo skatu var vērot un vērot, apbrīnojot to, kā vienu no šīs pasaules dižajiem brīnumiem.

Tomēr no teiktā nevajadzētu secināt, ka Pokaiņos nemaz nelīst vai nesnieg. Likumības, kuras nosaka meteoroloģiskos procesus, vēl jāpēta. Ziemā šeit pat daudz vairāk sniega, kā apkārtnē. Meteorologi šo vietu dēvētu par pastāvīgu atmosfēras aktivitātes mikrocentru.

Līdzīgi kā citās senču svētvietās, arī Pokaiņos ir ļoti spēcīgs bioenerģētiskais lauks. Tā rezultātā daudzi cilvēki Pokaiņu mežā zaudē sajēgu par apkārtni un apmaldās pat labi meža zinātāji. Kā tautā saka, "piesitas vadātājs". Kāda sieviete stāstīja, ka, Pokaiņos, sēņojot, viņa tā apjukusi, ka pārgājusi divus lielceļus un neko nemanījusi, līdz pati sev par lielu izbrīnu, pievakarē tikai atjēgusies 10 km attālajā Slagūnē. Tāpēc neiesākām noiet no marķētajām takām un ceļiem, klenderēt pa Pokaiņu mežu uz savu roku. Te bieži vien novirzās arī kompasa adata.