Ilze Jansone - Pokaiņi

Vairākas akmeņu kopas liktas vai, teiksim uzmanīgāk, izmantotas dziedniecībai. Tādas sastopamas "vaiņagā" D un R daļā.

Visi šeit atrastie akmeņu salikumi novietoti uz bioenerģētisko mikroviļņu plūsmu rezonanses joslām — t.s. āderēm. Arī samērā nelielie akmeņi savā starpā "sajūgti" ar šīm rezonanses līnijām. Šīs bioenerģētiskā starojuma plūsmas var pētīt gan ar speciālu aparatūru, gan rīkstītēm.

Akmeņu salikumi Pokaiņos vispirmām kārtām norāda šo plūsmu mezgla vietas. Bet katra noteikta akmeņu kopa likta ar savu noteiktu uzdevumu. Nebūt nav izslēgts, ka daļā akmeņu ierakstīta informācija, kura var zust, mainot to stāvokli.

Daudzos gadījumos informatīvā nozīme šķiet galvenā — kāpēc likts viens vai otrs akmeņu salikums. No seno svētvietu izpētē gūtās pieredzes var strikti apgalvot, ka neviens no salikumiem, neviens no akmeņiem nav likts tāpat vien. Gan katrs salikums, gan katrs akmens tajā veicis kādu noteiktu uzdevumu. Izprotot var iegūt ļoti vērtīgas ziņas, kuras varētu noderēt gan mūsu paaudzei, gan nākošajām. Būtiskas ziņas var sniegt gan salikuma vieta, gan veids, izmēri, orientācija. Bieži vien tas attiecas uz katru akmeni. Tāpēc jebkura salikuma saglabāšana, pat, ja tas šķiet bojāts, ir nozīmīga tam laikam, kad pieaugs cilvēku izpratne, nekādā gadījumā mūsdienu neizpratnes dēļ nav pieļaujama salikumu postīšana.

Nav pieļaujami arī it nekādi izrakumi Pokaiņu vēl nepostītajā daļā. Varbūt tieši tai vietā, kur jūs dursiet lāpstu, vērīgā arheologa acs, atsedzot slāņus ar otiņu, var atrast kādu jums šķietami sīku, bet arheologiem nozīmīgu lietiņu, kas var palīdzēt veikt būtisku atklājumu.

Katra, pat šķietami necila salikuma postīšana var nodarīt ļoti lielu Jaunumu. Šai ziņā Pokaiņus var salīdzināt ar retu unikālu rokrakstu bibliotēku. Katrs senais, ilgi glabātais raksts ir tikai vienā eksemplārā, tāpēc tas jāsaudzē, cik vien iespējams. Vai jums, godātais lasītāj, nav kādreiz tā gadījies, ka kāda jums dāvināta grāmata pirms dažiem gadiem likās nevērtīga, bet augot jūsu zināšanām, tagad tā kļuvusi par vienu no pašām vajadzīgākajām. Līdzīgi tas var būt ar šķietami necilo akmeņu salikumu Pokaiņos.

Diemžēl Pokaiņiem nākas izciest to pašu likteni, kā jebkurai jaunatklātai svētvietai. To apmeklē ne tikai ekskursanti, bet arī dažādi īpatņi ar psihiskām nobīdēm. Ierodas arī nelieši un zagļi. Darbības, kuras viņi veic, varbūt ārēji vienādas, bet saturs dažāds.

Apskatīsim vispirms darbības, pēc tam iemeslus.

Nule minēto grupu izdarības izpaužas sekojoši:

1. daļa salikumu apzagta, vērtīgie akmeņi aizvesti. Lai kaut daļēji zagšanu slēptu, vietā atvesti dolomīti un melnas akmens šķilas. Paskaidrosim, ka ne dolomītus, ne šķeltos un it īpaši melnos šķeltos akmeņus mūsu senči savās svētvietās nav izmantojuši. No viltus akmeņiem, kas atgādāti zagto vietā, veidoti tādi salikumi, kādus mūsu senču senajās svētvietās nekur nesastapsiet. Melnās šķilas stieptas augšup kā padomju raķetes. Citi akmeņi likti viens otram uz galvas. Veidoti mazi riņķi u.c. netipiski salikumi;

2. ap dažiem akmeņiem taisīti ierakumi, kas atkal nav raksturīgi nevienai senču svētvietai. No tranšejām izņemta zeme un oļi, sakārtoti apaļā valnī ap pamatakmeni, radot it kā svētvietas iespaidu. Kā likums visi akmentiņi, kuriem ir vērtība, no izrakumu vietām nozuduši.

Kā jau noprotat, gudrie "pārveidotāji" ir zagļi. Tiem labprāt pieslejas latvju garam naidīgu sektu pārstāvji. Viņiem sagādā prieku, ka neko nezinoši ekskursanti ne tikai apbrīno viņu veiktos cūku rakumus un saslietās šķilas, bet pat liek ziedus, domājot, ka ar to izrāda cieņu senčiem;

3. trešā grupa ir īpatņi ar nobīdēm psihikā. Ja nu kāds jūsu paziņa ir aizmeditējies līdz baltajām pelītēm vai septītai iepriekšējai dzīvei, neļaujiet viņam postīt Pokaiņus. Lai krāmē akmeņus Jūrmalā, lai taisa akmeņdārzu pie savām mājām, veido riņķus ap šķūnīti un tualeti. Lai tur krāmē kaut 13 akmeņus vienu uz otra. Bet to nedrīkst darīt mūsu senču svētvietā Pokaiņos. Vai gan jūs varat iedomāties, ka kādā kristīgo baznīcā, ebreju sinagogā vai muhamedāņu mošejā varētu ierasties kāds pussajucis cilvēks, nojaukt altāri un tā vietā no dēļu atgriezumiem sanaglotu kādas redeles pēc sava prātiņa. Nē — visi teiktu. Bet kāpēc to Kultūras ministrija un Dabas un pieminekļu aizsardzības inspektori pieļauj Pokaiņos?

Turklāt Pokaiņiem rūpīgi seko arī tie cilvēki, kuru sirdis pilnas ar naidu pret mūsu kultūru un senatni. Viņi labprāt smaida par to, ka nezinoši cilvēki apbrīno jaunveidotos kropļojumus un pat liek puķes. Jo šādas ziņas viegli publicēt ar virsrakstiem — Latvijā uzplaukst elkdievība! Latvieši pielūdz zemē gulošos akmeņus! Latvijā atplaukst melnā maģija!

Neizslēgsim domu, ka naida pilnie cilvēki pat apzināti organizē Pokaiņu postīšanas pasākumus. Lai brīdinātu no šādas iespējas, man zvanījuši gan dziļi ticīgi katoļi, gan, baptisti, gan citu konfesiju pārstāvji. Godīgi cilvēki neradīs tādu notikumu attīstību, uz kuru mūs virza Kultūras ministrijas algotu darboņu "bezdarbība", lai neteiktu asāk.

Galvas lieluma akmeņu krāvumi sastopami ne tikai Pokaiņos, bet arī citur Latvijā. Tie labi zināmi Skandināvijas valstīs. Latvijai tuvākie krāvumi skatāmi Gotlandē.

Visai līdzīgi akmeņu krāvumi atrodas Norvēģijā, 120 km DDR no Oslo, Larrīnā, pie Starernas ciema. Tos dēvē par valdnieku kapenēm.

Dānijā līdzīgas vietas sauc par akmens laikmeta virsaišu kapenēm, to vecumu vērtē 4-6 gadu tūkstošos.

Latvijas arheologi un vēsturnieki, spriežot pēc viņu reakcijas 1995.gadā, nekad un it neko par šādiem krāvumiem nebija dzirdējuši. Tāpēc pēc pusgada klusēšanas sekoja reakcijas, kuras labākā gadījumā varētu vērtēt par neadekvātām, bet precīzāk par histēriskām. Diemžēl to papildus apliecināja arī tālākās darbības. Autors nebūt nenoliedz to praksi, ko cienījamie speciālisti ieguvuši, inventarizējot viduslaiku kapenes un atrodot piļu pamatus, bet ar to nepietiek, lai nopietni pētītu senatni.

Kārlis levinš

20 - gadu vidū

"Pirmais cilvēks, kurš pieminējis savos darbos Pokaiņus"

Jau daudzus gadus neskaitāmas reizes gan uzstājoties dažādās vietās, gan rakstos nācies atkārtot, ka akmeņu salikumus nedrīkst pētīt ar graujošām metodēm. Ar tādām pat sekmēm malkas cirtējs ar cirvja palīdzību varētu pētīt krāsaino televizoru. Salaužot shēmu, viņš konstatētu, ka televizorā bijušas trauslas detaļas. Vēl zinātniskais cirtējs izmērītu vadu kopgarumu un pat nepamanītu, ka televizorā vēl bijušas dažādas sīkas lietiņas.

Diemžēl ļoti līdzīgas ir pašreizējās arheologu metodes akmens salikumu apzināšanā. Ar šādām metodēm labākā gadījumā var inventarizēt viduslaiku kapus. Bet šīs metodes ir barbariskas un arī nav pieļaujamas, pētot senās civilizācijas pieminekļus, kuras zināšanas tālu apsteidz šīsdienas cilvēces saprašanu.

1996.gadā Dobeles rajona pašvaldība piešķīra vienu tūkstoti latu Pokaiņu arheoloģiskās izpētes sākuma darbiem. Par šo naudu 1996.g. ar graujošām metodēm atrakti un pārcilāti vairāki krāvumi pie terasēm, pilnīgi tos iznīcinot. Uz brīdi, kad šīs grāmatas rokraksts nodots tipogrāfijā — 1998.g. sākumu — Dobeles rajona pašvaldība vēl atskaiti par darbu veikšanu nebija saņēmusi. (!)