Ilze Jansone - Pokaiņi

Cik autoram zināms, tad pats vērtīgākais no izrakumu rezultātiem bija konstatējams, ka krāvumu akmeņi likti tieši uz baltās smilts pamatslāņa. Tas pilnīgi apgāž pašu godājamāko vēsturnieku naivo un smieklīgo apgalvojumu, ka akmeņus 19. un 20.gs. mijā sakrāvuši zemnieki pašu vēsturnieku izdomāto mistisko mikrolauciņu malās. Nav ziņu, ka Pokaiņos pēdējos gadsimtos baltajā akmeņainajā gruntī kāds hercogs vai barons būtu ierīkojis vairākus tūkstošus mikrolauciņu. Te nav pat vajadzīgs agronoms. Jebkurš cilvēks ar kaut cik veselu saprātu, ieraugot balto smilti, tūlīt pateiks, ka te nekas nav audzis un nevar augt. Akmeņu krāvumu senumu pierāda arī tas, ka krāvumu pamatnes ir apmēram 0,5 km zem patreizējā zemes līmeņa. Vēl te esot atrasti no tuvējiem laukiem vēja atpūstie labības ziedputekšņi. To vecuma noskaidrošana palīdzētu uzzināt, kad Pokaiņu apkārtnē sākta zemkopība.

Zem akmeņiem nebija ne kaulu, ne bronzas vai dzelzs lietu, ne bultu un citu priekšmetu.

Mēģināsim salīdzināt vēstures zinātnieku devumu ar entuziastu neapmaksāto darbu Pokaiņu izpētē. Kopumā, pat tad, ja neievērojam to lielo ļaunumu Pokaiņu iznīcināšanā, kas guļ uz kultūras ministrijai pakļauto darboņu sirdsapziņas. Mūsu vectēvi to vērtētu vārdiem — Diez kas ar nav! Bet šajā vērtējumā nevēlos jaukt valsts iestāžu darbu ar atsevišķu cilvēku darbu. Privātā kārtā un par savu naudu uz Pokaiņiem braukuši daudzi zinātnieki, tostarp vairāki vēsturnieki, un jāizsaka tikai pateicība par šo darbu un sniegtajām ziņām.

Jau teicām, ka atsegto krāvumu akmeņi likti uz zemes pamatslāņa. Tātad krāvumu vecums mērāms ar gadu tūkstošiem. Bet vai tāpēc bija jāizārda krāvums, kura nozīmi mēs nezinām? Atvainojos par atkārtošanos, bet jāatkārto piemērs par televizora pētīšanu ar cirvi. Turpinot šo piemēru, konstatēts, ka televizors tomēr nav malkas bluķis.

Nāk prātā cits gadījums 1993. g. Tas attiecas uz enciklopēdisko izdevumu "Kurzeme". Šī raksta autors, stāstot pat Vandzenes Lielo akmeni 137. Ipp., apgalvoja, ka "Tas nemaz nav iegrimis zemē, tikai daudzu gadu gaitā ap to uzrodas zemes slānis aramkārtas biezumā", citiem vārdiem, šis akmens nav ģeoloģisks objekts, bet gan saprātīgas būtnes to novietojušas uz zemes pamatslāņa pirms gadu tūkstošiem (līdzīgi ka Pokaiņos). Marksistiskās materiālistiskās zinātnes piekritēji nolēma, ka tas tomēr jāpārbauda, un izraka bedri. Konstatēja, ka Vīkam taisnība. Bet bedri "zinātniski" neaizraka, šīs matoriāliskās zinātnes kauna traips stāvēja neaizbērts vairākus gadus

Jāsaka diemžēl tieši, ka vienreiz taču jāsāk apzināties pašreizējo arheoloģisko metožu iespējas un nevajadzētu "televizorus pētīt tikai ar cirvjiem" vien.

Pokaiņos nepieciešama patiešām zinātniska izpēte, un tā jāveic ar modernu aparatūru. Bet vispirms vajadzētu noskaidrot tos dziļi principiālos jautājumus, kuri pašos pamatos ļautu vērtēt gaišo akmens salikumu un citu veidojumu būtību. Un ja mēs pieķeramies kaut kam tādam, ko neizprotam, tad atcerēsimies,

ka mūsu senčiem daudzos jautājumos bija daudz augstākas zināšanas, kā mums šodien.

Zintnieciskais rituāls pie ziedu akmens

Visai nozīmīgs zinātniskās izpētes virziens būtu noskaidrot, no kurienes gan akmeņi atgādāti. Daudzi, ļoti daudzi akmeņi uz Pokaiņiem var būt atgādāti no lielas tālienes. Pilnīgi noteikti jāizslēdz iespēja, ka šļūdoņa ledāju varētu salīdzināt ar automašīnu, kas atved kravu un izgāž vienā vietā. Ja gaišos akmeņus nestu šļūdonis, tad tie būtu gan ziemeļos, gan dienvidos no Pokaiņiem. Bet tā nav. Tātad tie ir cilvēku nesti. Te nav tikai Latvijas akmeņi. Akmeņu krāvumos atrasts Alandu (salu grupa Baltijas jūrā Botnijas līča dienvidos) porfīrs — akmens. Citi atrastie akmeņi sastopami tikai ziemeļos no Pēterburgas. Visai maza ir iespēja, ka šos akmeņus Pokaiņos nogādā šļūdonis. Pilnīgi absurda būtu doma, ka sļūdonis līdz Pēterburgai šļūca pa zemi un tad uz Pokaiņiem lidoja pa gaisu. Akmeņi tādā veidā Pokaiņos nav ieradušies. Tos drīzāk šurp nesuši cilvēki. Turklāt šeit ir daudzi unikāli akmeņi, kādi vienkārši tāpat vien nevar sagadīties vienā vietā. Arī tie apstrādāti kaut kur citur un tad atgādāti. Bet tā, kā Latvijā nav līdzīgu akmeņu, jādomā, ka arī apstrādāti tālu no mūsu zemes.

Atļausimies vēl vienu reizīti piekrist pašiem visniknākajiem kritiķiem, un uz mirklīti iedomāsimies tādu varen gudru mākslīgu šļūdoni, kas no dažādām Skandināvijas un Kolas pussalas vietām vienu laiku tikai lasīja gaišos akmeņus, tad tos savāca vienuviet, apvirpoja, apdarināja, atnesa uz Pokaiņiem, pa ceļam neko nenobirdinot. Ja kāds varētu pamatot šāda šļūdoņa iespējamību, tad nu gan viņš būtu pelnījis sevišķu atzinību. Bet kādu — to nu vislabāk pateiks psihiatrs.

Senču uzskati par akmeņiem

Dziedniecisko akmeņu labirints

Mūsdienu cilvēkam akmens ir tikai būvmateriāls. Senatnē akmeni uzskatīja par dzīvības veidu, ar kuru var palīdzēt cilvēkam atgūt veselību, caur kuru gūt Dieva padomu.

īpaši, protams, cienīja akmeņus, kas likti bioenerģētisko plūsmu tīkla krustpunktos, parasti — pauguros. Tos tad arī sauca par svētakmeņiem. Lūk, ko saka daina:

Ūdentiņš, akmentiņš, Tie dzīvoja saules mūžu. Ūdens zemju dibenā, Akmens kalna galiņā.

V 1600, 7038

Tātad dainā sevišķu cieņu izpelnās tikai "akmens kalna galiņā".

Esam nonākuši pie būtiskas pretrunas. 20.gs. mācītie cilvēki saka, ka akmenim ir tikai būvmateriāla vērtība, bet senči akmeni cienīja kā Dieva radītu dzīvības formu, kā savu palīgu. Kam ticēt?

Varbūt nesteigsimies uzreiz saukt, ka mēs, 20.gs. beigu cilvēki, esam tie varen gudrie, bet mūsu senči bija pagalam dumji. Arvien vairāk noskaidrojas, ka 19. un 20.gs. zinātne sastrādājusi milzum aplamību un šī zinātne arvien vairāk tovojas senču uzskatiem. Uz Pokaiņu sistēmas akmeņiem un ar sistēmas avotu ūdeņiem tikai pēdējos gados vien veselību atguvuši simts cilvēku, kuriem mūsdienu medicīnas zinātne nespēja palīdzēt. Varbūt tomēr pirms teikt, kuri ir tie gudrie un kuri ne, padomāsim. Bet vēl labāk, ja ar cieņu uzklausīsim senču uzskatus par to, kas ir akmens.

Ja šodien, pēc pārpalikušo akmeņu skaita mēs vērtējam simtu tūkstošus svētceļnieku grupu, tad pašu svētceļnieku skaits vērtējams miljonos. Norādes par tālās ziemeļu zemes apciemošanu var sastapt sengrieķu tekstos. Domājams, ka, rūpīgāk pētot citu Rietumeiropas tautu teikas un citas garamantas, varētu atrast vēl citas norādes.

"Akmens" senajā svētajā valodā sanskritā (starp citu, tā tuva latviešu valodai) tulkojams kā "savienojums ar debesīm". Interesanti atzīmēt, ka latviešu valodā vārda "akmens" otrā zilbe angļu valodā atbilst no senvalodas saglabātam vārdam "men" (raksta "man") — cilvēks. Cilvēks ir tas, kas nes sev līdz gaišu akmeni novietošanai svētvietā. Un atcerieties — daudzu tautu pasakās cilvēkus un lopus varēja pārvērst par akmeņiem, varēja arī atburt atpakaļ. Tā kā šo akmens galvu nozīme tālā senatnē varēja būt ļoti būtiska.

Visā pasaulē sensenos laikos pastāvēja akmens galvu kults. Dienvidamerikā, Lieldienu salās un citur tās bija milzīgas akmens galvas, citur mazākas. Pirms 30 gadiem Latvijā samala šķembās akmens galvu piramīdu pie Kaltenes, kuras virsotne bija vienā līmenī ar koku galotnēm,t.s., Vellkalvu, kurai senāk vārds drīzāk bija llmatu kalva.

Daža laba mūsdienu materiālistiskā cilvēka ierobežotā domāšana akmeņu krāvumus spēj uztvert vienīgi kā saimnieciskas darbības rezultātu — no mikrolauciņiem novāktus akmeņus vai sagādātus celtniecībai. Diemžēl arī tie diplomētie vēsturnieki, kuru zināšanas senvēsturē izrādījušās gauži vārgas, domā tāpat. Nav taču grūti aprēķināt, ka no mikrolauciņiem savākt vairākus tūkstošus akmeņu kaudžu varēja tikai tajā gadījumā, ja šie akmeņi nākošo mikrolauciņu teritoriju klātu blīvā kārtā. Tas taču ir pilnīgs absurds! Ja jau te būtu tāds blīvs akmeņu klājums, tad taču neviens normāls cilvēks tādā vietā neierīkotu lauciņus. Vismaz Latvijā nu gan nē.