Ilze Jansone - Pokaiņi

Šīs takas lieku reizi rāda, cik absurdi ir Latvijas vēstures zinātnes korifeju apgalvojumi, ka šie krāvumi veidoti, novācot no tīrumiem akmeņus. Tādas vietas Latvijā redzētas daudzas reizes, un visur akmeņi tad krauti vaļņos gar lauka malām. Un tad tur ir gan lieli, gan mazi akmeņi. Nekad un nekur šādas kaudzes nekrauj rūpīgi, bet vienkārši sasviež. Nekad un nekur tās nesavieno ar akmeņu taciņām. Diemžēl jāsecina, ka minētās versijas autorus mazāk interesējusi patiesība, nekā "mundiera gods". Jo nevar taču pieļaut, ka nespeciālisti drīkst kaut ko darīt.

Mūsdienu zinātnei ir visai bagāts metožu skaits, kā noteikt tā vai cita objekta vecumu. Ziņas var dabūt tad, ja saglabājies kāds priekšmets, kurš satur oglekli, piemēram, koka detaļas — var visu to gabalu sadedzināt. Tad nosaka oglekja C izotopu saturu, pēc tam objekta vecumu.

Citreiz atkal kādas vietas vai būvdarbu vecumu nosaka pēc kāda atrasta priekšmeta.

Diemžēl, ja nav minēto atradumu, tad zinātnieki nevar pateikt, kad likts tas vai cits akmens. Te nu jāņem palīgā dažāda veida loģiski slēdzieni, lai to izdarītu kaut vai aptuveni. Piemēram, katrā gadu tūkstotī bijušas savas paražas, arī tās noder datēšanai. Mēs arī zinām, ka dažādos ģeoloģiskos laikmetos bija dažāds klimats. Dažkārt palīdz vietvārdi.

Zināmu norādi uz iespējamo laiku, kad veidoti akmeņu krāvumi, varētu dot tieši to krāvumu izpēte, kuri atrodas ielejās. Daudzos gadu tūkstošos Latvijas zemē bijis visai atšķirīgs ūdens līmenis. Mūsu dienās tas ir zems. Vēl šī gadsimta pirmajā pusē tas bija augstāks. Vēstures avoti liecina, ka 13.-14. gs. kuģi devušies pa Tebras upi uz Aizputi, pa Svētupi uz Limbažiem, pa Salacu un Rūju uz Rūjienu. Tagad te pat grūti braukt ar tūristu laiviņu. Bet pirms apmēram 4,5 gadu tūkstošiem bija vēl sausāks kā šodien.

Acīmredzot akmeņi krauti, vismaz ielejās, visai sen. Jo, ja jau ielejas starp Pokaiņu pakalniem ir mitras šodien, tad pirms simts gadiem tām vajadzēja būt vēl mitrākām, pirms tiem četriem simtiem — klātām ar ūdeni. Vēl senāk pa ielejām varētu braukt ar laivu. Bet šīs ielejas varēja būt sausas pirms pieciem gadu tūkstošiem.

Tikai tajā laikā akmeņus varēja kraut ielejās. Diez vai senči nolaidās zem ūdens, lai taisītu skaistus krāvumus.

Tā esam noskaidrojuši laiku, kad veidoti akmens krāvumi ielejās. Bet krāvumus pauguru galos varēja veidot šim periodam tuvā laikā.

Vēl vienu norādi uz šīs vietas senumu dod vietvārds "Metamais kalns", kur atrasta daļa senkapu. Nekas no šī paugura nav mests. Vietvārds radies, baltu ciltīm pārveidojot seno somugru doto vārdu "mātas" (izrunā metas), kas tulkojumā nozīmē cinis, pauguriņš. Tas rāda, ka jau krietni pirms mūsu ēras, pirms baltu cilšu ienākšanas vai atgriešanās, vairs nav bijis lāga zināšanu par šo vietu nozīmi.

Vēlreiz jāpiebilst, ka nule izteiktie apsvērumi ir par laiku, kad krautās akmeņu kaudzes Pokaiņos vēl nebūt nenosaka šīs vietas vecumu. Kā svētvieta Pokaiņi pastāvēja gan pirms, gan pēc "akmens krāvumu perioda".

Pokaiņu kā svētvietas sistēmas vēsture jāskata kopā ne tikai ar Eiropas, bet arī visas pasaules vēsturi.

Jau minējām, ka kopējais akmeņu krāvumos likto akmens galvu skaits jāvērtē simtiem tūkstošos. Jo uz Pokaiņiem devās svētcelotāju grupas (pa vienam jau tik bīstamā ceļā nedevās) un ne jau katrs nesa akmeni. Visa grupa nesa vienu — ilgi meklētu akmeni no savas dzimtās vietas, no savas cilts vai valsts. Bet nāca pa vienam vai diviem, kas nenesa nekā. Tātad kopējais tālo svētceļnieku un apmeklētāju skaits bija daudzkārt lielāks par akmeņu galvu skaitu un jārēķina miljonos.

Bet godātajiem kritiķiem par godu piekritīsim uz mirkli viņu izteikumiem, ka akmeņu krāvumi veidoti 19./20.gs mijā. Kas to zin, varbūt, ka Īles barons gribēja nodarboties ar lauksaimnieciska rakstura eksperimentiem un veidot mikrolauciņus neauglīgā smiltī. Tādā gadījumā šie barona eksperimenti bijuši ārkārtīgi slepeni, jo neviens no apkārtnes cilvēkiem par tādiem brīnumiem neko nezināja. Varbūt barons pats akmeņus pa nakti krāmējis.

Mūsu senčiem tādi jēdzieni, kā "gaišs" un "balts" saistījās ar "vecs", "gudrs", "tīrs", "godīgs", "cienījams", "svēts".

Visgodājamākie cilvēki bija vecajie, viedie, gudrie ar baltām galvām, baltu bārdu, baltā apģērbā.

Nebija mākslīgu balinātāju, linu audekla ģērbs palika balts tad, ja Saule to ilgi apspīdēja.

Visās latvju garamantās "balts" ir pats cienījamākais. Pasaulē ir daudz svētvietu, kur izlikti akmeņi. Bet tikdaudz baltakmeņu nav nekur.

Atļaujamies atkārtoti pieminēt, ka Pokaiņos pirms to vandāliskās postīšanas varēja būt apmēram 5 tūkstoši akmens krāvumu, kuros kopumā varētu atrasties vairāki simti tūkstošu gaišu, ne tikai Dobeles apkārtnei, ne tikai Zemgalei, bet arī Latvijai neraksturīgu gaišu galvas lieluma akmeņu. No kurienes tie šeit atnesti?

Kaut arī vairākkārt Latvijas vēstures zinātnes korifeji apgalvojuši, ka šie akmeņi vākti no vietējiem laukiem, tomēr padomāsim ar savu galvu, vai tā tas varētu būt. Nav nemaz tik grūti uzzināt, kādi akmeņi sastopami Dobeles apkaimē. Piemēram, apstājoties uz ceturtdaļstundu Dobeles pilsdrupās, gaišus akmeņus neatradīsiet. Domāju, nevienam nav jāpierāda, ka pili 14. gs. cēla tikai no vietējiem akmeņiem. Apskatieties, kādā krāsā ir šie akmeņi, un redzēsiet, ka tie ir tumši, tumšbrūni, zilganpelēki u.tml. Mākslinieks varbūt teiktu precīzākus vērtējumus. No līdzīgas krāsas akmeņiem būvēta Tērvetes bruņinieku pils, vēlāk daudzas laukakmeņu mājas tagadējā Dobeles rajonā. Gaišu akmeņi tikpat kā nav.

Vispār atzīmēsim, ka Latvijā gaiši akmeņi sastopami reti. Tāds pats retums tie ir Kolas un Skandināvijas pussalā, no kurienes akmeņus šurp nesis šļūdonis. Galvenokārt akmeņu krāsu tur veido tumši zilu, pelēku un brūnu toņu jaukums. Maz ir iesarkanu akmeņu, gadās arī melni vai pavisam tumši. Gaiši akmeņi ir retums.

Nav viegli atcerēties, kur gan Latvijā redzēti gaiši laukakmeņi. Pie Priekuļiem (Cēsu rajonā) gaiši balts piemiņas akmens novietots ceļa atzarojumā uz Raunu, atceroties K.Ulmaņa darbību šai novadā. Vēl līdzīgu akmeni autors skatījis senajā Ibdenes novadā Z no Mazsalacas.

Domājams, tas bijis kulta akmens. Redzētas neskaitāmas mūra ēkas, bet gandrīz visas no tumšiem akmeņiem. Tiesa, ceturto Pokaiņu paugurā māju drupās redzam tikai gaišus akmeņus. Bet tas ir tikai izņēmums. Atceros tikai vienu no gaišiem akmeņiem darinātu ēku — Sarkaņu baznīcu (Rēzeknes rajonā). Interesanti atzīmēt nostāstu, ka līdz Aglonas baznīcas uzcelšanai Sarkaņi esot bijuši svētākā vieta Latgalē. Varbūt tieši gaišo akmeņu dēļ? Arī pati par sevi vieta ir ievērības cienīga. Bet nu atgriežamies pie Pokaiņiem.

Mēs jau minējām, ka kopīgo galvas lieluma akmeņu skaitu, kas bija saglabājies Pokaiņos 20.gs. vidū, varētu vērtēt ap 200 tūkstošu. Bet visai iespējams, ka agrāk pilnas vai veselas bija visas 4-5 tūkst, kaudzes. Tātad kopīgais gaišo galvas akmeņu skaits varēja būt pāri miljonam.

No kurienes gan Pokaiņos tik daudz gaišo akmeņu? Kā tos varēja savākt? Iedomāsimies, ka kāds vēlētos savu mājas apkārtni greznot tikai ar gaišiem galvas lieluma laukakmeņiem un sāktu braukāt pa Latviju tos meklēdams. Daudz laika nāktos šim cilvēkam patērēt, iekams savāktu akmeņu aleju. Bet Pokaiņos ir simti tūkstoši šādu akmeņu.