Ilze Jansone - Pokaiņi

Vēlreiz atkārtojam, ka ģeologi, apskatot Pokaiņu akmeņus, ievērojuši, ka arī gaišie akmeņi nebūt nav vienādi. Te var atrast Alandu (Elandes) porfiru. Te var ieraudzīt retu Karēlijas granīta gaišo paveidu, kurš nav sastopams dienvidos no Pēterburgas. Neviens no šiem iežiem nevarēja šeit nonākt dabiskā ceļā ar šļūdoņa vai citiem ledājiem, tos varēja tikai atvest.

Nesaprotami, kāpēc gan zinātnieki, kuri 1996. g. pētīja akmens krāvumus, neizdarīja šo lēto akmeņu ekspertīzi. Bet tas, ka gaišie akmeņi nebija savācami uz vietas, ir skaidrs arī bez ekspertīzes. Esmu apbraukājis daudzas mājas gan tuvākā, gan tālākā Pokaiņu apkārtnē, apvaicājies par to, kādi akmeņi atrasti šo māju laukos. Daudzi desmiti veco ļaužu atbildēja — mūsu zemēs akmeņi neaug, vai ar līdzīgu teikumu.

Jā, diez vai visā Baltijā varēs salasīt tik daudz gaišu galvas lieluma akmeņu, cik to ir Pokaiņos. Tie var būt tikai atvesti un no lielas tālienes.

Daži īpatnu noslieču cilvēki, lai neteiktu asāk, Pokaiņos uz savu roku veikuši izrakumus. Tajos labi redzams, ka Pokaiņu zemē "neaug" gaiši galvas lieluma akmeņi.

Arī tad, ja pieņemam, ka daudzi gaišie akmeņi nesti no tālienes, nebūtu viegli savākt tādu daudzumu gaišo akmeņu galvas lielumā. Lai arī cik neticami tas šķiet, neizslēdzam iespēju, ka akmeņu gaišums iegūts ar kādiem nezināmiem paņēmieniem.

Rūpīga seno akmeņu apskate liecina, ka senči zināja daudzus tādu materiālu apdares paņēmienus, kuri šodien šķiet neticami.

Tā, piemēram, Latvijā, tostarp arī Pokaiņos, redzēti akmeņi ar apstrādātu, it kā kodinātu sīkreljefu, kas veido zīmējumus.

Skotijas ziemeļrietumos, netālu no Rainijas ciema pie Teponota kalna (560 m.v.j.l.), saglabājies liels akmeņu mūris, kurš pārklāts ar baltu vai viegli iezilganu glazūru. Mūra iežogotā laukuma sākotnējie izmēri bijuši 45 x 28 m. Mūsdienu speciālisti neorganiskajā ķīmijā nevar pateikt, kā šis mūris pārklāts, jo pēc speciālistu domām vajadzēja panākt vismaz 1200 C temperatūru. Mūsdienās šādu mūri apdedzināt nespētu.

Redzēti akmeņi, kas šķiet drīzāk plastiski veidoti, kas šķiet virpoti un pulēti kā akmeņu diski. Vēl Kaltenē atrasti ir milzums sīko disku, kuru veidošana vispār nav izpētīta.

Kamēr nav atminēts, kā senči pratuši šādus akmeņus veidot, to iznīcināšana, tāpat kā valdošo personu bezdarbība, noraugoties uz iznīcināšanu, jāuzskata par noziegumu.

Pokaiņos vairākās vietās ierīkotas akmeņiem izliktas svētlejas. Lielākā no tām, apmēram 50 x 80 m, tās dibenu klāj blīvi liktu tādu akmeņu kārta, kuri šķiet līdzīgi krāvumos novietotajiem. Tas pilnīgi noteikti ir nevis ģeoloģisks, bet apzinātu būtņu veidojums.

Ielejas forma salīdzināma ar ovālu kausu vai trauku.

Līdzīgas vietas zināmas arī Dienvideiropā — tā sauktie grieķu amfiteātri Vidusjūras baseinā. Iespējams, ka svētās ielejas ir dainās aprakstītās ielejas, kur "Dieva dēls pirti dara":

Dieva dēli pirti dara No sīkiem olīšiem; Saules meitas pērties gāja, Zelta slotas padusē. Auseklītis garu lēja Ar Sudraba biķerīti. Leji, leji, Auseklīti Izpatapu siltumiņu.

LD 33844 V1

Šī daina nebūt nav vienīgā, kas vēsta par neparastu "pirti", ko Dieva dēli veido Saules meitai. Izlasīsim šo dainu uzmanīgi! Vai jūs kaut kur ziniet tādu pirti, kas būtu darināta no sīkiem olīšiem? Visai iespējams, ka dainā domāta Pokaiņu svētieleja.

Uz šo domu noskaņo arī biķerīša vārds, ar kuru Auseklītis lēja garu. Cik zināms, pirtī garu lej ar ķipīti vai slacina ar slotu.

Uzmanīgu dara tieši biķera vārds, kuru jau divas reizes pieminējām.

Pokaiņu svētielejās zintnieki, kas prot vadīt bioenerģētiskās plūsmas, var tās ierosināt, veidojot patiešām īstu "pirti", kas varētu noderēt dziednieciskiem pasākumiem. Tālab ar lielu drošību var teikt, ka šī un līdzīgas dainas varētu būt Pokaiņu svētieleju apraksti.

Svētieleja jau būtībā ir šis "biķeris" vai kauss (atcerieties latīņu - pokulum). Bet varbūt arī kā milzīgas lāča pekas nospiedums. Varbūt krāvumu grupai, kas veidota terašu pakājē, saistība ar Lielā Lāča zvaigznāja kausu ir daudz nozīmīgāka, nekā to iedomājamies pirmajā brīdī. Plašāk par svētielejām nākamajā šī rakstu krājuma daļā — par Grāla kausu.

Pokaiņos virs zemes nav dižu akmeņu. Paša lielākā izmēri nepārsniedz 4 x 3 x 2 m. Lielo akmeņu krāsa ir tumša.

Vairāki lieli akmeņi ar apstrādes pēdām novietoti atsevišķi no krāvumiem. Tomēr faktiski visi Pokaiņu akmeņi ir saistīti savā starpā ar acīm neredzamām saitēm, kuras apzināmas zintnieciski. Ap šiem akmeņiem bija vēl citi, mazāki akmeņi, bet tie pēdējos gados nozagti.

Lieli akmeņi ir gan austrumos, gan rietumos no Dzijās gravas. Tie saistīti ar norādēm, kas paustas dažādos veidos. Interesanta akmeņu kopa ir rietumu pusē, dienvidos no mežsarga mājām. Uz to norāda dobumakmens ar ūdens "ekrānu": Tā smailais gals norāda tālāk — uz akmens "Cimdu". Tas ir apstrādāts akmens stāvā nogāzē. Ar mums nepazīstamām metodēm akmens līmeniskajā, plakanajā virsmā iestrādāta glezna — Saules meita pie ugunskura. Šī mākslas darba vecums, vērtējot ar senču paņēmieniem, varētu būt vairāki desmiti tūkstoši gadu. "Cimdiņa" izmērs 1,6 x 1,4 x 0,5 m.

Latvijā redzēti vairāki līdzīga veida apstrādāti akmeņi. Pieņemts uzskatīt, ka tie ilgstoši gulējuši purvā, tos skalinājuši ūdeņi. Tad kā gan visi tie nokļuvuši citās vietās? Kā gan nejauši "Cimdiņš" nokļuvis paugurā, līmeniski novietots saistībā ar

paugura akmeņiem, pie tam uz balstiem virzienos, kas saistās ar citiem akmeņiem.

Kā gan senie cilvēki prata veidot gleznu? Vai tas bija mums nepazīstams akmeņu gravēšanas veids? Piebildīsim, ka šis nebūt nav vienīgais tādā veidā apstrādātais akmens, bet pats

izcilākais mākslinieciskajā ziņā gan. Visādā ziņā šis akmens pieskaitāms pasaules nozīmes visizcilākajiem mākslas darbiem. "Cimdiņa īkšķis" rāda uz Līgavu akmeni.

Auglības (līgavu) akmens atrodas 1 km D no Vecpokaiņu mājām. Akmens lēni sairst. Gadu tūkstošu gaitā tam kārtu pa kārtai nolobījušies ārējie slāņi. Tāpēc senās iezīmes, ja tādas bijušas, nav saglabājušās. Akmens forma ir trīsstūris gan skatā no sāniem, gan šķēlumā. Tas uzstādīts tādā veidā, ka paceļas no zemes virzienā no R uz A, t.i., uz uzlecošo, dzimstošo Sauli. Tātad tas ir savdabīgas pirmskriestiešu svētvietas — Māras baznīcas modelis. Uz tā var uzsēsties kā uz zirga. Akmens pakājē līdz 1996. g. bija sirds veida akmens apmēram 20x20x10 cm ar smaili pret lielo akmeni. Lielais akmens ap 2 m garš, tā augstākā, A mala, paceļas virs zemes 1,2 m.

Mums šis akmens šķiet nozīmīgs auglības kulta rituālu elements. Varbūt uz šī akmens sēdušās sievietes, kuras gribējušas bērniņu. Tāda uzdevuma akmeņi vēl šodien redzami Indijā. Pat lielajās pilsētās tur ir saglabājušies akmens stabiņi — pēc formas un izmēra līdzīgi tiem stabiņiem, kādus Latvijā vēl pirms kara lika ap kapiem un parkiem ķēžu piestiprināšanai (arī tie ir senas atmiņas par auglības kultu). Indijā tos dēvē par šivalangamiem (Dievības Šiva dzimumloceklis). Līdzīgi Vācijā pēc viduslaiku paražas šur tur saglabāti veci lielgabalu stobri. Uz tiem sēžas sievietes, vēlēdamās vai gaidīdamas bērniņu.Protams, tā ir mūsdienu māņticība, bet tā ir liecība par senajām paražām. Šeit vēl jāpiezīmē, ka apmēram 2 km uz D no šī akmens mežā atrodas kāds cits liels apstrādāts akmens, kurš, mūsuprāt, domāts dzemdību pieņemšanai. Mūsdienu cilvēkam grūti saistīt vārdus akmens, kapenes, bērna ieņemšana un dzemdēšana. Senie cilvēki visu uzskatīja par dabisku. Valdnieču (ciltsmāšu) apglabājuma vieta deva dzimtai, ciltij, valstij spēku, veselību, auglību.