Ilze Jansone - Pokaiņi

Neskaitāmas ziņas gan no Latvijas, gan visas pasaules liecina, ka akmeņu krāvumiem bijusi izcila loma senā cilvēka dzīvē. Akmeņu krāvumi, tāpat kā atsevišķi lielie akmeņi, senatnē bija nozīmīgi cilvēka aizsardzībai pret ļaunumu, nākotnes izzināšanai un vadībai, kā arī citiem zintniecības pasākumiem. Daži pētnieki to saista ar kvarca kristālu spējām uzņemt informāciju, to uzkrāt un arī izstarot. Dažādas ziņas liek domāt, ka mūsu senči prata šādā veidā virzīt savas zemapziņas norises. Vienkārši sakot, sarunāties ar dabu caur akmeņiem. Tāpēc arī viņu dzīvē akmeņiem, tostarp to krājumiem, bija liela nozīme. Nenotrulinātu cilvēku dzīvē tiem ir nozīme arī vēl šodien.

Tiesa, vēstures avotos ziņas par krāvumiem visai trūcīgas. Profesors V.Klīve rakstā par latviešu reliģijas tradīcijām ("Viedas vēstis", 1996, Nr. 9/10, 18. Ipp.) piemin Hupeļa aprakstu par Valkas apriņķi. Tur bijusi svētvieta — akmeņu kaudze, kas saukta par Mājas Kungu. Tur upurējot gaili un olu — tie upurē un ziedo to kā pateicību, gan lūdzot aizsardzību.

Šī ziņa liecina par seno paražu kropļojumu. Tomēr tā vērtējama, kā, kaut vāja, tomēr seno zināšanu atblāzma. Diemžēl vēl ar to vien neizskaidrosim citus Latvijā vēl nesen sastopamus krāvumus. Tādēļ vispirms nedaudz ieskatīsimies ziņās par akmeņu krāvumiem dažādās pasaules vietās. Tas pilnīgi noteikti liecina, ka akmeņu krāvumi savākti cilvēka aizsardzībai, vai vēl drīzāk pareģošanai, zīlēšanai, lai gūtu Dieva Padomu aizsardzībai, ja jādodas bīstamos ceļos.

Akmeņu krāvumi kā kulta objekti zināmi visā pasaulē. Augstkalnu rajonos, dodoties uz kalnu pāreju, ceļš vienmēr ir bīstams. Jūs var apdraudēt lavīnas, nogruvumi, pēkšņa laika apstākļu maiņa un vēl daudz kas cits. Neuzmanīgs solis, un jūs varat iegāzties bezdibenī. Pat mūsdienu kalnu tūristam un alpīnistam, kam ir speciāli veidoti dzelkšņu zābaki, dažnedažāds inventārs un precīzas kartes, šis ceļš ir briesmu pilns. Bet, ja jums jāiet ar basām kājām vai vienkāršiem apaviem un vienkāršu apģērbu, tad bīstamība ir tūkstošiem reižu lielāka. Ceļotāji uzskatīja, ka bez Dieva palīdzības pāri kalnam-netikt. Tāpēc kā ziedojumu nesa līdzi un vēl šodien nes nelielu akmeni, kuru kalnu pārejā nolika āderu krustpunktā. Tā gadu tūkstošu gaitā kalnu pārejās izauga akmeņu kaudzes. Eiropā tās dēvēja par tūriem, Āzijā — obo.

Krāvumi ir ne tikai kalnos, bet arī līdzenumos. Vēl līdzīgi akmeņu krāvumi tepat Latvijā atrasti nesen Ludzas rajonā. Rakstos minēts, ka līdzīgi krāvumi bijuši arī pie Alūksnes, u.c. Tie esot krauti pie svētozoliem, par tādiem stāsta arī angļu pētnieks Džo Frēzers savā izcilajā darbā "Zelta zars" (latviski nav tulkots). Varbūt tos lika ceļotāji, dodoties garā, bīstamā ceļā.

Krāvumi, līdzīgi kā Pokaiņos, zināmi Gotlandē, Zviedrijā, Norvēģijā. Norvēģijā tos dēvē par karaļu kapenēm, pats par sevi saprotams, ka tie atrodas valsts aizsardzībā.

Tibetā vēl šodien ne tikai kalnu pārejās, bet arī pie katra ciema saglabāti akmeņu krāvumi — laces un Ihatho. Šis vārds saistās ar "Iha" — Kalnu dievību, kas mīt debesīs. Atkal līdzība ar Ietu tautas vārdu.

Ziemeļos no Mazsalacas, senajā Ibdenes novadā, zem liela svētakmens pārkares atradām daudz olīšu, kuri noteikti bija tur atnesti. Ģeoloģiski šeit šādu akmens olīšu kaudze nevarētu būt.

Tā kā olīši bija virs zemes, tad šī paraža vēl bijusi 20. gadsimta sākumā.

Ziņas par akmeņu lietošanu aizsardzībai sastopamas ne tikai stāstos. Ir tikai dažas dainas, piemēram, kā gatavo kaujai karavīru:

Dzelzim dzimu, dzelzim augu, Dzelzim savas kājas āvu. Manas miesas, mani kauli, Tinaties pakulās, Lai nelien svina lode, Ne tērauda zobentiņš. Dieva dotu cirvi cirtu Pelēkā akmenī; No akmeņa taukus ņēmu, Smērēj' savu augumiņu. Dzelzu pirti kurināju Tēraudiņa skaidiņām, Dzelzu slotu sutināju, Lai peras tas puisītis, Kam tērauda kažociņš. Man kažoka nav.

LD 34111

Šos aizsardzības vārdus trīsreiz skaitīja, lai neciestu karā.

Kaut arī aizsardzības vārdu sākums un beigas stipri kropļotas, tomēr vidējā daļa labi saglabāta, dod kaut tikai ļoti nelielu, tomēr ieskatu par iespējām "sajūgt" cilvēka garu ar akmeņu starojumu, lai sargātu cilvēka miesu.

Lai gan šie piemēri paver nelielu skatu uz akmeņu izmantošanu aizsardzībā pēdējos gadsimtos, tie diemžēl pilnu atbildi par Pokaiņu krāvumu nozīmi tomēr nedod. Tā jāmeklē daudz dziļāk un daudz senāk, nekā tikai kā aizsardzība ceļā vai karā. Šie pielietojuma veidi ir samērā pavisam jauni, attiecināmi tikai uz pašiem pēdējiem gadu tūkstošiem.

Neapšaubāmi, ka senatnē bija kādi citi, daudz nozīmīgāki iemesli, kuru dēļ nesa akmeni tūkstoš un pat vairāk kilometru uz Pokaiņiem. Šī svētceļojuma garīgā nozīme liekas varētu būt tik augsta, ka mūsdienu domāšanai tā nemaz nav izprotama.

Pie neizprotamā vienmēr jāpieiet ar cieņu, nevis ar cirvi un lāpstu. Mēs šeit saduramies ar ļoti dziļiem psihiskās aizsardzības jautājumiem. Senči cilvēka garīgās darbības iespējas pazina labāk, nekā mēs. Arī mūsdienās ir daudz brīnumu, kas mūsu senčiem liktos gluži dabīgi. Viens no tiem ir aizsardzības spējas,

Uz sārtu cilvēki devās labprātīgi tad, kad juta pēdējās stundas tuvošanos. Viņi paši nogūlās uz mirstamā akmens vai tieši uz sārta. Tādas ziņas saglabājušās par grieķu varoni Hēraklu.

kuras var ievērojami palielināt senajās svētvietās, tostarp pie šķietami necilajām akmeņu kaudzēm.

Nācies dzirdēt arī dažādus citus izteicienus — gan, ka akmeņi vākti no Pokaiņu pauguriem kādai viduslaiku pils būvei u. tml. Vēlreiz atgādināsim, ka gaišie akmeņi ir nevis vākti no Pokaiņu pauguriem, bet gan uz tiem atnesti.Turklāt tieši šie galvas lieluma akmeņi pils būvei vismazāk derīgi. Bez tam gadu tūkstošiem vecā mežā nelielus akmeņus nemaz nevar savākt, jo tos sedz sūnām apaugušu trūdu kārta.

Vietējie iedzīvotāji šo vietu uztver ne jau kā mežam atdotus laukus. Pokaiņu akmens krāvumus vecie ļaudis uzskatīja par senkapiem. Un patiešām, krāvumu tuvumā atrasti senkapi. Līdz ar to arī zuda arheologu tālāka interese par Pokaiņu mežu. Viņi neievēroja tikai vienu mazu īpatnību, proti, senkapi ierīkoti tur, kur nebija akmens krāvumu. Bet pašus krāvumus nepētīja. Pirms gadu tūkstoša mūsu senči bijīgi savus labākos cilvēkus apglabāja krāvumu malā, uzberot nelielus pauguriņus, bet neaiztiekot pašus krāvumus. Jo apzinājās tos kā svētus.

Daudzās vietās Latvijā saglabājušies akmens krāvumu kapi. Tā ir ienesta paraža no tām vietām, kur mūžīgā sasaluma vai klinšaina pamata dēļ mirušo nevarēja zemē ierakt. Latvijas zemē šādu problēmu nav, akmens krāvumi ir tikai paražas ievērošana. Tāpēc jādomā, ka Pokaiņu pirmajā jeb vecākajā periodā akmens krāvumu vai nu nebija, jeb arī tie nebūtu saistāmi ar apbedījumiem.

Vairākas faktu drumstalas par senajiem laikiem liek domāt, ka mūsu senči zemē, t.i., ģindeņu kapos, guldīja tikai vergus, varbūt arī kalpus. īstenos iedzīvotājus sadedzināja uz sārta, pelnus bēra ūdenī. Domājams, ka Pokaiņos dedzināja tikai bramaņus un svētvietu apkalpojošo personālu, pelnus bēra tuvējā Kapeņu ezerā, bet sevišķu un izcilu cilvēku pelnus Spārnu ezerā. Par to liek domāt attēls uz akmens "Cimdiņš", kur sieviete raugās uz ugunskuru Spārņu ezera virzienā. Mēs arī zinām, ka kurši savējos sadedzināja sārtos līdz 15.gs., jo uzskatīja, ka tādā gadījumā dvēsele pie Dieva nonāk tūlīt. Dedzināja kopā ar rotas lietām, to sakusušās atliekas atrastas pie Talsiem, Vilkmuižas ezerā.