Ilze Jansone - Pokaiņi

Dabiskajā mežā galvenokārt aug skuju koki. Lapu koki sastopami tikai retumis. Pēc izciršanas mežā stādītas eglītes.

Ielejas mitras, tajās līdz izciršanai auga vārgas priedītes.

Izcirtumos neredzēti lielas zemeņu ražas. Neparasti daudz deviņvīru spēka, Randeņu u.c. ārstnieciski noderīgu augu.

Te aug daudz retu augu, kā zalktenes, dzeltenā panātre, bebru kārkliņš u.c. pie tam neparasti lielos vairumos.

Šeit ir arī augi, par kuriem pat ļoti labi pazinēji spēja pateikt tikai to, ka šos augus nepazīst. Protams, ka galējais slēdziens par augiem Pokaiņu-Tuntuļu paugurainā jādod speciālistiem botāniķiem, tomēr jau šodien un ar visai lielu pārliecību var apgalvot, ka daļa šīs pauguraines būtu aizsargājama kā botānisks liegums.

Jāņem gan arī vērā neparasti bagātās zemeņu ražas un vietām sastaptās neticami lielās ēdamās sēnes, kuru dēļ vasarās un rudeņos šeit ierodas daudzi ogotāji un sēņotāji. Bet viņi jau nav reto augu ļaunprātīgi iznīcinātāji. Vairāk ļauna nodara varmācīgā egļu meža stādīšana.

Biolauka ietekmē sēnes te Pokaiņos aug kā tautā saka "griezdamās". Pats redzēju milzīgu suņu sēni, kurai cepurītes diametrs, kas parasti nav lielāks kā 4-5 cm, bija astoņas reizes lielāks. Rasma Rozīte stāstīja par baraviku, kurai cepures diametrs pārsniedzis pusmetru. Bet, ņemot vērā iepriekš teikto, Pokaiņu mežs nav ieteicams ne ogotājiem, ne sēņotājiem. Kas to zin — kad un kur jūs tiksiet ārā no meža.

Neparasti lielas sēnes un augi novēroti arī citās augsti enerģētiskās Latvijas vietās, piemēram, Velna pēdās (Ludzas rajonā), ap Dobeles Kokmuižu, kā arī ap Salaspils atomreaktoru. Tas liek domāt, ka šo vietu starojumā var būt kopīgi dažu viļņu garumi.

Pokaiņos ir daudzi īpatni zemes veidojumi, neapšaubāmi mākslīgi veidoti akmeņu salikumi un daudzi apstrādāti akmeņi. Tie visi ir ļoti seni.

Šobrīd nav neviena kaut cik apmierinoša skaidrojuma par to, kā gan izveidojusies Pokaiņu pauguraine.

Pokaiņu reljefs jāuzskata par ģeoloģisku mīklu. Šo dīvaino pauguru vaiņagu ar īpatnējām ielejām grūti skaidrot tikai kā kāda konkrēta ģeoloģiska procesa rezultātu. Tā vien liekas, ka šī vieta ir veidota pēc kāda uzdevuma plāna, kuru vēl neizprotam.

Citās vietās Latvijā ir milzīgi zemes veidojumi, par kuriem visai droši var teikt, ka tie ir mākslīgi veidoti. Bet Pokaiņos to var tikai apjaust. Var jau būt, ka Pokaiņi veidoti ar pilnīgi atšķirīgām metodēm, izmantojot varenus enerģijas virpuļus; tāds ir arī ģeoloģijas zinātņu doktora R.Griškjāna viedoklis.

Pokaiņos ir daudz reljefu detaļu, kuras grūti uzskatīt tikai par dabas veidojumiem. Tā, piemēram, dažas nogāzes ir pārāk stāvas, lai tās uzskatītu par dabiskām. Citiem vārdiem sakot, ar visai lielu varbūtību varam runāt par apzinīgu būtņu darbību Pokaiņu veidošanā, lai pieskaņotu reljefu veicamajiem zintniecības pasākumiem.

Visai droši var teikt, ka dziļā grava, kas atdala Austrumu un Rietumu Pokaiņus, atšķir arī divas atšķirīgas zemes veidojumu sistēmas.

Pārāk stāva un dziļa Zemgales apstākļiem ir arī pati nule minētā centrālā grava. To nevar būt veidojušas nekādas straumes, tās izcelsme vismaz šobrīd ir mīkla.

Varbūt tieši šeit ir visinteresantākais mākslīgi pārveidotais zemes reljefs, tā, lai tas būtu līdzīgs dabīgajam. Veidojot mātes kulta vietu.

Turklāt ir arī vairākas tādas vietas, par kurām pilnīgi noteikti var apgalvot, ka tās var būt tikai cilvēku roku darbs. Tie ir terasētie pauguri un trīspakāpju, ar akmeņiem izliktās terases dienvidos no mežsarga mājām. Gan šo terašu izvietojums pa enerģētiskajām horizontālām, gan virzienā uz ZA, kur atradās Dobeles Zilais kalns (norakts padomju varas gados), ir ievērības cienīgi.

Šķiet, Ziemeļeiropā pirmoreiz atrastas vairākas speciāli veidotas un blīvi ar akmeņiem izliktās svētielejas. Tās minētas teikās par šo apkārtni. 1996. g. attīrīta pirmā un 1997. g. otra lielā svētieleja. Rietumos no mežsarga mājām. Zināmas vēl divas ielejas ar akmeņiem izliktām iedobēm. Tajās ūdens saglabājas pat visai sausā vasaras laikā. Kā minējumu varētu izteikt domu, ka svētielejas saistāmas ar sevišķi nozīmīgiem zintniecības pasākumiem. Tām ir zināma līdzība ar izcilā Gulbenes rajona novadpētnieka O. Miezīša (Galgauskas Veišos) atrasto "Bļodas kalnu", kas līdzīgs milzīgam reflektoram.

No Lielā akmens speciāla taka ved uz akmeņiem izlikto trešo svētieleju. Tā ļoti līdzīga grieķu amfiteātriem Vidusjūras baseinā gan pēc formas, gan bioenerģētiskā raksturojuma, ledobe ir skanīga. Ja iedobi izliktu ar tufa bluķiem tā, kā tas darīts senajās Vidusjūras baseina svētvietās, t.s. grieķu amfiteātros, tad vieta kļūtu tikpat skanīga, kā līdzīgas vietas Grieķijā un Sicīlijā. Arī dažās tajās svētvietās, piemēram, Katanijas "teātrī' Sicīlijā ir līdzīga iedobe ar ūdeni. Pokaiņu vieta šķiet daudz senāka.

Neapšaubāmi mākslīgi veidots ir Spārnu kalns, Krievu kalns u.c. Pokaiņu sistēmas vietas. Te pārvietotas milzīgas zemes masas.

Pokaiņos bijuši vairāki tūkstoši sakrālas nozīmes salikumu. Tie ir ļoti atšķirīgi. Izplatītākās ir gaišo akmeņu kaudzes, svētieleju un terašu bruģējumi, bruģētie akmens ceļi, dziedniecības akmeņu kopas. Uz 1997.gada janvāri uzskaitītas 1200 kaudzes, kas sastāda lielāko daļu no nepostītās daļas. Kopā nepostītajā daļā varētu būt kādi 2 tūkstošu krāvumi. Varētu vērtēt, ka krāvumu skaits pirms postīšanas bijis apmēram 4 līdz 5 tūkstoši Pie tam akmeņu kaudzes nebūt nav krautas kā pagadās, bet stingri noteiktās vietās, ko nosaka Zemes enerģētiskais starojums. To pierādīja ģeoloģijas zinātņu doktore Lija Bērziņa ar rīkstīšu palīdzību. Bet tiem, kas nejūt vai netic ne aparatūrai, ne rīkstītēm, ieteicam aizbraukt uz Pokaiņiem agrā pavasarī, laikā, kad vēl visu apkārtni klāj sniegs, akmeņu kaudzes jau to nokausējušas. Šai parādībai ir tikai viens fizikāla rakstura skaidrojums —• smalko enerģiju starojums.

Bez tam akmeņi veselajās nepostītajās kaudzēs nebūt nav sasviesti kā pagadās, bet gan krauti ļoti rūpīgi. Rūpīgi ne tikai tādēļ, lai kaudzes būtu glītas. Katrs akmens enerģētiski sasaistīts kopā ar pārējiem savā telpiskajā novietojumā, veidojot slēgtu bioenerģētisko sistēmu. Tādējādi akmeņu kaudze salīdzināma ar televizoru, pulksteni vai kādu citu ierīci vai mehānismu, kurā detaļas nav samestas kā pagadās, bet rūpīgi savienotas, veidojot noteiktu sistēmu. Tādējādi katra kaudze ir unikāls veidojums. Dažu vēsturnieku atkārtotie apgalvojumi, ka akmeņu krāvumi sasviesti, novācot laukus un starp šiem akmeņu krāvumiem bijuši lauksaimnieciskas nozīmes labības sējumi, var izsaukt tikai līdzcietīgu smaidu. Katra šāda "ģimenes lauciņa" lielums būtu daži kvadrātmetri. Te nu godātie speciālisti rāda tikai pilnīgu lauksaimniecības vēstures nezināšanu.

Jau pieminējām vairākās vietās atrastas svētielejas, kuras visas blīvi izliktas ar akmeņiem līdzīgi kā Itālijā.

Akmeņi likti arī terasēs, veidojot lielas kāpnes.

Pokaiņu vaiņaga DA daļā atrodas rets akmeņu salikums, kuru mēs saucam par zintnieku laivu. Tai blakus neliels "U" veida salikums.

Vairākās vietās atrodami, mūsuprāt, gaišreģim domāti nelieli 2-3 akmeņu salikumi. Uz viena sēž, otrā atspiež kājas.

Daži akmeņi paši par sevi šķiet vientuļi, tomēr to forma vai zīmes tajos veido norādes. Šie akmeņi ietilpst salikumos, tikai katrs akmens no nākošā akmens vai akmeņu salikuma atrodas 70-200 m attālu. Tomēr šie salikumi darbojas kā viena kopa.