Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

VASARAS GRĀMATA

Saturs

Peldu rīts 11 Mēnesgaisma 15 Spoku mežs 17 Kākaulis 23 Berenike 29 Ganības 39 Spēlēt Venēciju 43 Bezvējš 49 Kaķis 55 Ala 61 Lielceļš 67 Saulgrieži 69

Telts 77 Kaimiņš 83 Rītasvārki 93 Lielā plastmasas desa 101 Blēžu laiva 111 Apciemojums 117 Sliekas un citi 125 Sofijas vētra 133 Bīstamā diena 143 Augustā 149

Peldu rīts

Bija agrs, ļoti silts jūlija rīts, un naktī bija lijis. Kailā klints kū­pēja, bet sūnas un plaisas bija mitruma pievilgušas un visas krāsas kļuvušas dziļākas. Augi zem verandas bija lietusmežs, vēl rīta ēnā, ciešas, nejaukas lapas un ziedi, un viņai vajadzēja uz­manīties, lai tos nenolauztu, kad viņa meklēja, aizlikusi mutei priekšā plaukstu un visu laiku baidīdamās zaudēt līdzsvaru.

"Ko tu dari?" mazā Sofija jautāja.

"Neko," viņas tēvamāte atbildēja. "Tas ir," viņa dusmīgi piebilda, "meklēju savu zobu protēzi."

Bērns nokāpa no verandas un lietišķi vaicāja: "Kur tu to pazaudēji?"

"Seit," vecāmāte atteica. "Es stāvēju te, un protēze no­krita kaut kur starp peonijām."

Viņas meklēja abas kopā.

"Ļauj man," Sofija sacīja. "Tu nevari nostāvēt. Paej nost." Viņa ienira zem dārza ziedošā jumta un rāpoja starp zaļajiem stumbriem, šeit, lejā, bija skaisti un aizliegti, melna, mīksta zeme, un tur jau zobi gulēja, balti un rožaini, vesela mute vecu zobu. "Rokā ir!" bērns iesaucās un piecēlās. "Liec iekšā."

"Bet tu nedrīksti skatīties," vecāmāte sacīja. "Tas ir per­soniski."

Sofija turēja zobus aiz muguras. "Es gribu skatīties," viņa teica. Tad vecāmāte ar klakšķi ielika zobus, tas notika pavi­sam veikli, un patiesībā tur nebija par ko runāt.

"Kad tu mirsi?" bērns jautāja.

Un vecāmāte atbildēja: "Drīz. Bet tas uz tevi it nemaz neattiecas."

"Kāpēc?" mazmeita vaicāja.

Vecāmāte neatbildēja, viņa izgāja uz klints un devās tālāk uz ieplaku.

"Tas ir aizliegts!" Sofija iesaucās.

Vecā nicīgi atbildēja: "Zinu. Nedz tu, nedz es nedrīkstam doties uz ieplaku, tomēr tagad mēs to darīsim, jo tavs tētis guļ un neko par to nezina."

Viņas gāja pāri klintij, sūnas bija slidenas, saule bija pa­spējusi uzkāpt krietnu sprīdi augstāk, un tagad viss kūpēja, visa sala bija saules miglas pilna un ļoti skaista.

"Vai viņi izraks bedri?" bērns laipni pajautāja.

"Jā," vecāmāte atbildēja. "Lielu bedri." Un viltīgi piebilda: "Tik lielu, ka vietas pietiks mums visiem."

"Kāpēc tā?" bērns jautāja.

Viņas gāja tālāk uz zemesraga pusi.

"Tik tālu es nekad neesmu bijusi," Sofija sacīja. "Tu esi?"

"Nē," vecāmāte atbildēja.

Viņas devās uz pašu zemesragu, kur klints nolaidās aiz­vien tumšākās un tumšākās terasēs, katrs solis tuvāk tumsai bija apmalots ar gaišzaļām jūraszāļu bārkstīm, ūdenim kus­toties, tās šūpojās šurpu turpu.

"Es gribu peldēties," bērns sacīja. Viņa gaidīja pretestību, taču tās nebija. Tad viņa noģērbās, lēnām un bailīgi. Nevar paļauties uz tādu, kas vienkārši ļauj visam notikt. Viņa iebāza pēdu ūdeni un teica: "Auksts."

"Protams, ka auksts," vecā sieviete attrauca, domās kavē­damās cituviet. "Ko tad tu gaidīji?"

Bērns ieslīdēja ūdenī līdz viduklim un saspringti gaidīja.

"Peldi," vecāmāte sacīja. "Tu taču proti peldēt."

Te ir dziļš, Sofija domāja. Viņa ir aizmirsusi, ka es nekad neesmu peldējusi dziļā ūdenī, ja neviena nav blakus. Un tā­pēc Sofija izkāpa no ūdens, apsēdās uz klints un paziņoja: "Šodien noteikti būs jauks laiks."

Saule bija uzkāpusi augstāk. Visa sala mirdzēja, arī jūra, un gaiss bija ļoti viegls.

"Es protu nirt," Sofija sacīja. "Vai tu zini, ko nozīmē — nirt?"

Vecāmāte atbildēja: "Protams, zinu. Tu palaid visu vaļā, atsperies un vienkārši ienirsti. Ap kājām sajūti ūdenszāles, tās ir brūnas, un ūdens ir dzidrs, augšā gaišāks, un burbuļi. Tu slīdi. Aizturi elpu un slīdi, apgriezies un celies uz augšu, ļauj sev pacelties un izelpo. Un tad plūsti. Vienkārši plūsti."

"Un visu laiku vaļā acīm," Sofija sacīja.

"Protams. Neviens cilvēks nenirst, neatvēris acis."

"Vai tu tici, ka es to protu, arī tad, ja neesmu tev parādī­jusi?" bērns jautāja.

"Jā, jā," vecāmāte atteica. "Ģērbies nu, tad mēs paspēsim atgriezties mājās, pirms viņš pamodīsies."

Tuvojās pirmais nogurums. Kad pāriesim mājās, vecā­māte nodomāja, kad būsim atkal istabā, es laikam brītiņu pagulēšu. Un jāatceras viņam pateikt, ka bērns joprojām bai­dās no dziļa ūdens.

Menesgaisma

Reiz aprīlī spīdēja pilnmēness un visu jūru sedza ledus. So­fija pamodās un atcerējās, ka viņi ir atgriezušies salā un viņai ir pašai sava gulta, jo viņas māmiņa ir mirusi. Pavardā vēl dega uguns, un liesma plīvoja griestos, kur pakārti žāvējās zā­baki. Sofija izkāpa uz grīdas, kas bija ļoti auksta, un paskatījās pa logu.

Ledus bija melns, un ledus viducī viņa redzēja pavērtās plīts durtiņas un degošo uguni, divas plīts durtiņas, cieši bla­kus. Otrā logā abas ugunis dega zemē, un pa trešo logu viņa redzēja visas istabas dubultu atspulgu, koferus, kastes un lā­des ar atvērtiem vākiem, tās bija pilnas ar sūnām un sniegu, un sausu zāli, viss bija atvērts, un dziļumā gulēja piķa melna ēna. Uz klints viņa redzēja divus bērnus, un tiem cauri auga pīlādzis. Debesis aiz bērniem bija tumši zilas.

Viņa apgūlās gultā un skatījās uz liesmām, kas dejoja griestos, pa to laiku sala nāca tuvāk namiņam. Tā nāca tuvāk un tuvāk. Viņi gulēja pie krasta pļavas ar sniegpārslām virs segas, un ledus zem viņiem samelnēja un sāka slīdēt, uz grī­das pavisam klusu atvērās kuģu ceļš, un visas viņu ceļasomas izpeldēja uz mēness celiņa. Visas ceļasomas bija atvērtas, pil­nas ar tumsu un sūnām, un vairs neatgriezās.

Sofija izstiepa roku un ļoti piesardzīgi pavilka vecomāti aiz bizes. Vecāmāte tūdaļ pamodās. "Paklau," Sofija čukstēja. "Es redzēju logā divas ugunis. Kāpēc tur ir divas, nevis viena?"

Vecāmāte padomāja un atbildēja: "Tāpēc, ka mums ir dubultlogi."

Pēc brīža Sofija jautāja: "Vai tu esi pārliecināta, ka durvis ir aizslēgtas?"

"Tās ir vaļā," vecāmāte atteica. "Tās vienmēr ir vaļā, vari gulēt pavisam mierīgi."

Sofija ietinās segā. Viņa ļāva visai salai izplūst uz ledus un plūst tālāk uz apvārsni. Mirkli pirms viņa iemiga, tētis aizgāja pie plīts un ielika tur vēl malku.

Spoku mežs

Salas ārmalā aiz klints atradās miruša meža josla. Tieši šī bija vēja puse, un daudzus gadu simtus mežs bija pūlējies augt par spīti vētrām un ieguvis pavisam īpašu izskatu. Braucot garām ar laivu, bija skaidri redzams, ka ikkatrs koks stiepjas prom no vēja, tie pieliecās un sasējās mezglā, un daudzi no kokiem līda. Pamazām stumbri pārlūza vai satrunēja un sabruka, mirušie

CT atbalstīja vai sadauzīja tos, kam virsotne vel bija zaļa, un visi

*

kopā tie veidoja sapinušos stūrgalvīgas padevības masu. Zeme spīdēja no brūnām skujām, izņemot vietas, kur egles bija nolē­mušas līst, nevis stāvēt, to zaļums auga tādā kā bagātīgā nik­numā, mikls un spīdīgs kā džungļos. Mežu dēvēja par spoku mežu. Tas bija veidojis pats sevi gausos pūliņos, un līdzsvars starp izdzīvošanu un iznīcību bija tik trausls, ka nebija iedomā­jamas ne mazākās pārmaiņas. Izcērtot klajumu vai atdalot sa­kritušos stumbrus, varētu izraisīt spoku meža bojāeju. Muklāja ūdeni nevarēja novadīt, neko nevarēja iestādīt aiz ciešā, sar­gājošā mūra. Dziļi zem brikšņiem allaž tumšajās alās dzīvoja putni un mazie zvēriņi, rāmā laikā varēja dzirdēt spārnu šal­koņu vai žiglu ķepu dipoņu. Šie dzīvnieki nekad nerādījās.