Tuve Jansone - VASARAS GRAMATA

"Jā, to es saprotu," vecāmāte noteica.

Bezvejš

Ļoti reti gadās tā, ka jūra ir tik mierīga, lai maza laiviņa ar piekaramo motoru uzdrošinātos doties uz Kumletu jeb Ak­mens krāvumu, kas ir pēdējā šēra Somu līcī. Lai turp nokļūtu, paiet stundas, un jāņem līdzi ēdiens visai dienai. Kumleta ir gara šēra, un pa gabalu tā izskatās kā divas salas, divas gludas muguras ar navigācijas zīmi uz vienas un mazu bāku uz ot­ras. Nekāda akmens krāvuma tur vispār nav. Piebraucot tu­vāk, var redzēt, ka akmens muguras patiesi ir gludas kā roņi un ka starp tām ir gara, šaura oļiem klāta zemesmēle. Oļi ir pavisam apaļi.

Jūra bija spoža kā eļļa un tik bāla, ka tik tikko varēja sa­redzēt, ka tā ir zila. Vecāmāte sēdēja laivas vidū zem violeta saulessarga, viņa necieta violetu krāsu, taču citādas nebija, un, starp citu, krāsa bija skaista un tikpat gaiša kā jūra. Sau­lessarga dēļ viņi izskatījās pēc vissliktākajiem vasarniekiem, taču tā nebija. Ģimene izkāpa krastā nejauši izvēlētā vietā, jo te nebija aizvēja puses, aizvējš bija visur, viņi uznesa krastā savas mantas un sviestu nolika ēnā. Klints zem pēdām bija karsta. Tētis iesprauda saulessargu kādā plaisā, tur vecaimā- tei vajadzēja gulēt uz gumijas matrača un justies labi. Viņa re­dzēja, kā tie abi aiziet katrs uz savu pusi, un sala bija tik liela, ka viņi ļoti drīz pārvērtās par maziem punktiņiem, kas kustas gar krastu. Tad vecāmāte izlīda no saulessarga apakšas, paņēma kūju un devās pati uz savu pusi, taču pirms aiziešanas nolika uz matrača svīterus un peldmēteļus, lai izskatītos, ka viņa guļ.

Vecāmāte nokāpa pludmalē interesantā vietā, kur skaisto peldvietas klinti pāršķēla aiza. Lai gan bija dienas vidus, aiza gulēja pati savā ēnā, un tā turpinājās tieši jūrā un vēl labu ga­balu uz priekšu kā tumsas plaisa. Vecāmāte apsēdās un pa­mazām šļūca lejup, līdz beidzot ievēlās aizā un varēja baudīt mieru. Viņa aizsmēķēja cigareti un vēroja nemanāmo jūras viļņošanos. Pamazām aiz zemesraga parādījās laiva, tētis ap­lieca loku ap rifu, lai iemestu tīklus.

"Ak te tu esi," sacīja Sofija. "Es peldējos."

"Vai bija auksts?" vecāmāte jautāja. No lejas bērns pret sauli izskatījās kā vienmērīgi šaura ēna, maza nūjiņa.

"Nāvīgi auksts," Sofija atbildēja un ielēca aizā. Visa ieplaka bija pilna ar oļiem, lieliem kā galva, tad mazākiem un mazā­kiem līdz apmēram stikla lodīšu lielumam. Viņas sameklēja vietu, kur klints bija nosēta ar sīksīkajiem somu granātiem, kas te lāgiem sastopami, un mēģināja izurbināt tos ar salie­kamo nazi. Tas neizdevās, tas nekad neizdodas. Viņas ēda kraukšķīgās maizītes un skatījās uz laivu, visi tīkli bija iz­mesti, un tagad tā atgriezās un pazuda aiz zemesraga.

"Zini, man lāgiem šķiet, ka ir tik nāvīgi garlaicīgi, ja viss ir labi," Sofija sacīja.

"Ak tā," vecāmāte atteica un paņēma jaunu cigareti, tā bija tikai otrā pirms divpadsmitiem, un viņa vienmēr centās smēķēt slepus, kad atcerējās.

"Nekas nenotiek," viņas mazmeita paskaidroja. "Es gri­bēju uzkāpt navigācijas zīmē, bet tētis teica, ka nedrīkstu."

"Žēl gan," vecāmāte noteica.

"Nē," Sofija atcirta. "Nav žēl. Nāvīgi stulbi."

"Kur tu esi ņēmusi to nāvīgo, tu to atkārto visu laiku."

"Nezinu. Izklausās labi."

"Violetā ir nāvīgi stulba krāsa," vecāmāte sacīja. "Kā mai­tām, reiz es atradu īstu maitu. Tas bija sivēns. Mēs vārījām kaulus veselu nedēļu, un smirdēja briesmīgi. Tavs tētis gri­bēja dabūt skeletu līdzi uz skolu. Zooloģijas stundai."

"Nē," Sofija aizdomīgi iebilda. "Kā tā? Uz kādu skolu?"

"Kad tavs tētis bija mazs."

"Cik mazs? Kādu sivēnu? Kā tu teici, kā to sauc?"

"Ak, nekas," vecāmāte attrauca. "Reiz, kad tavs tētis bija tikpat mazs kā tu."

"Viņš ir liels," bērns sacīja un sāka bakstīt smiltis ārā no pirkstu starpām. Viņas iegrima katra savā klusumā. Pēc brīža vecāmāte piezīmēja: "Pašlaik viņš domā, ka es guļu zem tā saulessarga."

"Bet tu neguli," Sofija sacīja. "Tu esi te un slepus pīpē."

Viņas izraudzījās akmeņus, kas nebija kļuvuši pavisam apaļi, un meta tos jūrā, lai tie kļūtu apaļāki. Saule gāja tālāk, laiva apbrauca ap zemesragu, izvilka tīklus un tūlīt iemeta atpakaļ.

"Nāvīgi slikti ķeras," vecāmāte sacīja.

"Paklau," Sofija bilda. "Man vairs nav laika palikt pie tevis, jo šodien esmu peldējusies tikai divas reizes. Tu taču nebēdāsies?"

"Es arī peldēšos," vecāmāte paskaidroja.

Sofija padomāja un sacīja: "Tu drīkstēsi peldēties. Bet ti­kai tur, kur es atļaušu."

Viņas viena otrai palīdzēja izrāpties no aizas un aplieca loku ap klinti, lai netiktu ieraudzītas. Slīpi aiz navigācijas zī­mes atradās liela, dziļa iedobe.

"Vai tā ir laba?" Sofija jautāja.

"Laba," vecāmāte atteica, noāva kājas un iemērca iedobē. Ūdens bija silts un patīkams. Augšā uzvirpuļoja viegli brūnas duļķes un milzum daudz kurkuļu, taču tie atkal nomierinā­jās. Vecāmāte izpleta kāju pirkstus un iebāza kājas vēl dziļāk. Iedobes sašaurinājumā auga liels zeltenes pudurs, un dzelte­nie laimiņi plaisās vilka svītras pār klinti. Gabalu tālāk tētis bija iekūris uguni, un dūmi cēlās stāvus gaisā.

"Man šķiet," vecāmāte ierunājās, "man šķiet, ka visus šos gadus, kamēr es braukāju starp šīm salām, ne reizi nav bijis tik mierīgs. Vienmēr pūta vējš. Viņš nekad neizbrauca jūrā, ja nebija vētra. Mums bija spritbura. Viņš stūrēja, un es tumsā paturēju acīs bojas, tik tikko paspēju, ziemeļu boja, es teicu, rietumu boja, tas notika trakā ātrumā, un reiz, kad atraisījās stūre…"

"Tu to sataisīji ar matadatu," Sofija sacīja.

Vecāmāte kulstīja kājas bedrē un neko neteica.

"Vai varbūt tā bija drošības adata," Sofija atsāka. "Dažu dienu es tik precīzi neatceros. Kas bija pie stūres?"

"Tavs vectēvs, protams," vecāmāte atteica, "ar kuru es biju precējusies."

"Vai tu esi precējusies?!" Sofija iesaucās visdziļākajā izbrīnā.

"Nāvīgi dumji," vecāmāte nomurmināja, bet skaļi sacīja: "Par tām paaudzēm tev jāpajautā savam tētim, saki, lai viņš uzzīmē to uz papīra. Ja tev ir vēlēšanās."

"Nedomāju vis," Sofija laipni atteica. "Šobrīd esmu aiz­ņemta."

Navigācijas zīme bija ļoti augsta, tā bija balta ar sarkanu trijstūri vidū. Starp dēļiem bija tik lielas atstarpes, ka nā­kamo kājas tik tikko sasniedza, un pēc katra pakāpiena ceļi sāka drebēt, ne jau stipri, tikai tā, ka vajadzēja pagaidīt, līdz tas pāriet. Tad sekoja nākamais kāpiens. Sofija bija tikusi gandrīz līdz virsotnei, kad vecāmāte viņu pamanīja. Vecā­māte tūlīt saprata, ka nedrīkst kliegt. Viņai jāgaida, līdz bērns atkal tiks lejā. Tas nebija bīstami, mazi bērni ir gluži kā pēr- tiķīši, viņi cieši pieķeras un nekrīt, ja vien viņus nenobiedē.

Tagad Sofija rāpās ļoti lēnām, ieturēdama ilgas pauzes starp katru pakāpienu, un vecāmāte saprata, ka viņa ir nobi­jusies. Viņa piecēlās pārāk ātri, un kūja ievēlās iedobē, un visa klints pārvērtās par nedrošu un naidīgu laukumu, kas izlie­cas viņai priekšā. Sofija tika galā ar vēl vienu pakāpienu.

"Tev labi veicas!" vecāmāte iesaucās. "Tagad paliek tikai drusciņ līdz virsotnei!"

Sofija turpināja. Viņa uzlika rokas uz pēdējā dēļa un ne­kustējās.

"Un tagad tev jākāpj lejā," vecāmāte sacīja.

Taču bērns nekustējās. Saule tā karsēja, ka navigācijas zīme ņirbēja, visas kontūras izplūda viļņos.

"Sofij," vecāmāte teica. "Man kūja iekrita bedrē, un es neturos kājās." Viņa pagaidīja un atkal iesaucās: "Man ir nā­vīgi slikti, tu dzirdi! Man šodien nāvīgi grūti noturēt līdz­svaru, un man vajag to kūju!"