Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

Spelet Veneciju

Kādu sestdienu Sofijai pienāca pasts. Tā bija skatu kartīte no Venēcijas, un adreses pusē bija uzrakstīts viss viņas vārds, kam aizmugurē pievienots "jaunkundzei". Attēls kartītes glan- cētajā pusē bija skaistākais, ko ikviens ģimenē jebkad redzē­jis. Vesela rinda rožainu un zeltītu piļu slējās tieši no tumša ūdens, kurā šauras gondolas spoguļoja savas laternas, un piln­mēness spīdēja tumšzilās debesīs, un skaistā, vientuļā sieviete stāvēja uz maza tiltiņa, turēdama plaukstu pār acīm, un šur tur kartītē piemērotās vietās bija iespiests īsts zelts. Kartīte tika piesprausta zem barometra.

Sofija jautāja, kāpēc visas mājas stāv ūdenī, un vecāmāte pastāstīja par Venēciju, kas lēnām grimst jūrā, jo pati bija tur bijusi. Domādama par savu ceļojumu uz Itāliju, viņa atplauka un stāstīja vairāk un vairāk. Lāgiem viņa centās pastāstīt par citām vietām, ko redzējusi, taču Sofija gribēja dzirdēt tikai par Venēciju un īpaši par tumšajiem kanāliem, kas ož pēc sa- smakuma un puvuma un katru gadu velk pilsētu dziļāk dūņās, lejup melnās, mīkstās duļķēs, kur apglabāti zelta šķīvji. Ir zi­nāmā mērā eleganti pēc maltītes izmest šķīvjus pa logu un dzīvot mājās, kas visu laiku grimst pretim savai bojāejai. Ska­ties, māmiņ, sacīja skaistā venēciete, šodien virtuve ir zem ūdens. Mīļo bērniņ, tas nekas, māte atbildēja. Mums vēl pa­liek salons. Viņas ar liftu nobrauca lejā, iekāpa savā gon- dolā un īrās pa ielām. Visā pilsētā nebija nevienas vienīgas automašīnas, tās jau sen bija nogrimušas dūņās, bija dzir­dami tikai gājēju soļi pār tiltiņiem, un ļaudis gāja un gāja visu nakti. Lāgiem varēja dzirdēt mazliet mūzikas, un lāgiem brakšķošu skaņu, ja kāda pils iesēdās un iegrima dziļāk. Un visur oda pēc dūņām. Sofija aizgāja pie muklāja, kas zem alkšņiem bija spīdīgs un melni brūns. Viņa izraka kanālu caur sūnām un zileņu ceriem, viņas gredzens bija no zelta ar sarkanu rubīnu. Māmiņ, mans gredzens guļ kanālā. Mīļo bērniņ, tas nekas, mūsu salons ir pilns ar zeltu un dārg­akmeņiem.

Sofija piegāja pie vecāsmātes un sacīja: "Sauc mani par mīļo bērniņu, tad es tevi saukšu par māmiņu."

"Bet es taču esmu tava tēvamāte," vecāmāte atteica.

"Mīļo māmiņ, tā ir rotaļa," Sofija paskaidroja. "Māmiņ, vai paspēlēsimies, ka tu esi mana vecāmāte? Esmu tavs mīļais bērns no Venēcijas un esmu izrakuši kanālu."

Vecāmāte piecēlās un sacīja: "Es zinu labāku rotaļu. Mēs esam veci venēcieši, kas ceļ jaunu Venēciju."

Abas sāka būvēt muklājā. Viņas no liela daudzuma mazu mietiņu sadzina pāļus Piazza San Marco un apsedza tos ar plakaniem akmeņiem, viņas izraka vairākus kanālus un uz­būvēja pār tiem tiltus. Melnās skudras staigāja šurpu turpu pār tiltiem, un zem tiltiem mēness gaismā slīdēja gondolas. Sofija liedagā salasīja baltu marmoru. "Skaties, māmiņ!" viņa sauca. "Esmu atradusi jaunu pili!"

"Bet, mīļo bērniņ, esmu māte tikai tavam tētim," vecā­māte sacīja un jutās noraizējusies.

"Ak tā!" Sofija kliedza. "Un kāpēc viņš ir vienīgais, kurš drīkst teikt — māmiņ!" Viņa iesvieda pili kanālā un devās projām.

Vecāmāte apsēdās verandā, lai no baisas koka uztaisītu Dodžu pili. Kad pils bija gatava, viņa to nokrāsoja ar ūdens- krāsām un zeltījumu. Sofija atnāca skatīties.

"Šeit dzīvo māmiņa un tētis ar savu bērnu," vecāmāte sa­cīja. "Šajā logā. Bērns tikko pa logu izsvieda pusdienu servīzi, un tā sašķīda pret laukumu, jo bija tikai porcelāns. Diezin ko gan māmiņa teica?"

"Es zinu, ko māmiņa teica," Sofija atbildēja. "Māmiņa teica: mīļo bērniņ, vai tu domā, ka tavai mātei ir bezgala daudz porcelāna?!"

"Un ko sacīja bērns?"

"Viņa sacīja: māmiņ, es apsolu sviest tikai zelta šķīvjus!"

Viņas nolika pili pie laukuma, un tēvs, māte un bērns pa­lika tur dzīvot. Vecāmāte uztaisīja vairākas pilis. Daudz ģi­meņu ievācās uz dzīvi Venēcijā un sakliedzās pār kanāliem. Cik tālu pie jums ir iegrimis? Ak tā, nav tik bīstami. Mana māmiņa saka, neesot vairāk par trīsdesmit centimetriem. Ko tava māmiņa šodien gatavos pusdienās? Manējā vāra asarus… Naktīs viņi visi gulēja cits citam blakus, un bija dzirdami ti­kai skudru soļi pār tiltiem.

Vecomāti pārņēma aizvien lielāka interese. Viņa uztaisīja viesnīcu, krodziņu un zvanu torni ar mazu lauvu smailē. Viņa atcerējās ielu nosaukumus, jo bija pagājis tik ilgs laiks, kopš viņa dzīvojusi Venēcijā. Kādu dienu Canal Grande sē­dēja zaļa ūdensķirzaka, un satiksmei vajadzēja veikt garu ap­kārtceļu.

Tajā pašā vakarā sāka līt, un vējš pārmetās dienvidaus- trenī. Radio ziņoja par ciklonu un sešām ballēm pēc Boforta skalas, un neviens tam nepiegrieza īpašu vērību. Taču naktī, kad vecāmāte, kā parasti, pamodās un izdzirda pār jumtu rībam lietus šaltis, viņa atcerējās grimstošo pilsētu un kļuva nemierīga. Pūta stiprs vējš, un starp muklāju un jūru bija ti­kai piekrastes pļava. Vecāmāte iemiga, atkal pamodās un do­māja par Venēciju un Sofiju, un katru reizi viņa dzirdēja lietu un viļņus. Kad sāka aust gaisma, viņa piecēlās, uzvilka virs naktskrekla vaskadrānas mēteli un uzlika galvā jūrnieka cepuri.

Vairs nelija tik stipri, taču zeme bija izmirkuši un tumša. Tagad viss labi augs, vecāmāte izklaidīgi nodomāja, viņa cieši satvēra savu kūju un cīnījās uz priekšu pret vēju. Pelēkā rīt­ausma bija skaista, ar gariem, paralēliem lietus mākoņiem, kas virzās pār debesīm, jūra bija tumši zaļa ar baltām viļņu galotnēm. Viņa drīz vien ieraudzīja, ka visa piekrastes pļava ir pārplūdusi, un tad pamanīja Sofiju, kas lēkšoja pār klinti.

"Tā ir nogrimusi!" Sofija kliedza. "Pils ir prom!"

Rotaļu namiņš bija vaļā, un durvis dauzījās vējā.

"Ej gultā," vecāmāte sacīja. "Novelc kreklu, jo tas ir slapjš, aizver durvis un ej gultā. Es atradīšu pili. Apsolu, ka atradīšu."

Sofija raudāja ar pavērtu muti, viņa neklausījās. Beidzot vecāmāte aizveda viņu uz namiņu, lai pārliecinātos, ka Sofija ielīdīs gultā. "Es atradīšu pili," viņa atkārtoja. "Beidz kaukt un guli." Viņa aizvēra durvis un devās prom. Nokāpusi plud­malē, vecāmāte ieraudzīja, ka muklājs pārvērties par līci.

Viļņi skalojās augstu pār viršiem un atkāpās atpakaļ jūrā, un alkšņi stāvēja tālu ūdenī. Venēcija bija nogrimusi jūrā.

Vecāmāte palika stāvam un ilgi skatījās, tad pagriezās un devās mājup. Viņa iededza lampu, paņēma darbarīkus un piemērotu baisas koka gabalu un uzlika brilles.

Dodžu pils bija gatava pulksten septiņos, un tieši tobrīd Sofija pieklauvēja pie durvīm.

"Pagaidi," vecāmāte sacīja. "Krampītis priekšā."

"Vai tu atradi?" Sofija sauca. "Vai viņa tur vēl bija?"

"Kā tad," vecāmāte atteica. "Viss bija."

Pils izskatījās pārāk jauna, tā nekad nebija piedzīvojusi plūdus. Vecāmāte ātri paķēra ūdensglāzi un izlēja to pār Dodžu pili, viņa iztukšoja pelnu trauku plaukstā un ierīvēja kupolus un fasādi, bet Sofija visu laiku raustīja durvis un sauca, ka gribot tikt iekšā. Vecāmāte atvēra durvis un teica: "Mums paveicās."

Sofija pētīja pili ļoti uzmanīgi. Viņa nolika to uz nakts­galdiņa un neko neteica.

"Tā ir tāda, kādai tai jābūt, vai ne?" vecāmāte bažīgi jautāja.

"Kuš!" Sofija čukstēja. "Es gribu dzirdēt, vai viņa tur vēl ir?"

Viņas ilgi klausījās. Pēc tam Sofija sacīja: "Vari būt mie­rīga. Māmiņa teica, ka laiks bijis briesmīgs. Tagad viņa visu satīra un ir ļoti nogurusi.