VILJAMS ŠEKSPĪRS - SAPNIS VASARAS NAKTĪ

VILJAMS ŠEKSPĪRS

SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Komēdija piecos cēlienos

PERSONAS

Tezejs, Atēnu hercogs

Egejs, Hermijas tēvs

Lizanders I

Demetrijs | kas iemīlējušies Hermijā

Filostrats, Tezeja galma izpriecu pārzinis

Knauķis, namdaris

Glitumiņs, galdnieks

Pamatiņš, audējs

Stabule, plēšu lāpītājs

Snuķis, skārdnieks

Badmira, skroderis

Hipolita, amazoņu karaliene, Tezeja saderinātā

Hermiļa, Egeja meita, iemīlējusies Lizanderā

Helēna, iemīlējusies Demetrijā

Oberons, laumu karalis

Titānifa, laumu karaliene

Paks jeb Robins Labaisgariņš

Zirņuzieds

Tīmekli tis

Kode laumas

Sinepite

P irams

Tisbe

Personas amatnieku izrādītajā

Mēnesnīca . .

interludija

Lauva

Prologs

Laumas, kas pavada savu valdnieku

un valdnieci, Tezeja un Hipolitas svīta

Darbības vieta — Atēnas un mežs to apkaimē.

Ienāk Tezejs, Hipolita, Filostrats un pavadoņi.

Tezejs.

Ak daiļā Hipolita, mūsu kāzu brīdis

Jau tuvojas. Pēc četrām laimes dienām

Būs jaunais mēness. Taču pārāk gausi

Šis vecais dilst. Tas liek man gaidīt,

Kā pamāte vai arī atraitne,

Kas ilgi vēl no dēla mantas dzīvo.

Hipolita.

Šīs četras dienas drīz vien iegrims naktīs,

Bet četras naktis sapņos izgaisīs,

Un mēness it kā uzvilkts sudrabloks

No zilgmes augstuma pār mūsu kāzu nakti

Drīz gaismu lies.

Tezejs.

Ej ātrāk, Filostrat,

Un visu jaunatni cel kājās Atēnās!

Lai pārgalvība pamostas un prieks,

Bet skumjas bēru gājieniem vien paliek,

Jo bālā viešņa neder mūsu svētkos.

Filostrats aiziet.

Ar šķēpu, Hipolita, tevi bildināju

Un, tevi sāpinādams, guvu tavu mīlu,

Bet kāzas gribu raisīt citā skaņā, —

Lai tās ir krāšņas, varenas un līksmas.

Ienāk Egeļs, Hermiļa, Lizanders un Demetrijs.

Egejs.

Tev laimi vēlam, hercog slavenais!

Te ze js.

Paldies tev, krietno Egej. Ko man teiksi?

EgeJs.

Man dziļā rūgtumā ir jāsūdz jums

Nu pašam sava meita Hermija.

Nāc tuvāk, Demetrij! Ak valdniek,

Šim vīram lapbrāt dodu to par sievu.

Nāc tu ar, Lizander! Bet, lūk, mans kungs,

Šis apbūris ir mana bērna sirdi.

Jā gan, tu, Lizander, tai esi devis dzejas

Un mīlas ķīlām ar to mainījies.

Tu dziedājis tai esi mēnesnīcā

Ar liekulīgu balsi mīlas dziesmas.

Tu viņas labvēlību iemantoji

Ar sprādzēm, gredzeniem un mānekļiem,

Ar ziedu pušķiem, saldumiem un niekiem,

Kas valdzināt var nevainīgu prātu.

Ar viltu nozagi man meitas mīlu

Un viņas paklausību pārvērti

Par Jaunu stūrgalvību. Valdiniek,

Ja tā šeit, jūsu priekšā, nesolīsies

Būt sieva Demetrijam, izlietošu

Es atēniešu seno likumu.

Ir meita mana, man pār viņu vara.

Tā vai nu Demetriju apprecēs,

Vai ari — kā to šādos gadījumos

Mums paredz likums — izvēlēsies nāvi.

Teze js.

Ko teiksi, Hermij? Apdomājies labi!

Tēvs jāuzskata tev tikpat kā dievs.

Viņš tavu daiļumu ir radījis, bet tu

Vien viņa izliets vaska veidols esi.

Viņš to ir veidojis, un viņa varā

To paturēt vai arī iznīcināt.

Un Demetrijs ir krietns jauneklis.

Hermija.

Bet Lizanders tāpat.

Tezejs.

Jā, pats par sevi.

Bet, ja viņš tavam tēvam nepatīk,

Tad otrs jauneklis ir vērtīgāks.

H ermi ja.

Kaut tēvs reiz raudzītos ar manām acīm!

Tezejs.

Nē, drīzāk tavējām ir jāpadodas

Tā spriedumam.

Hermija.

Es lūdzu jūsu augstību man piedot,

Jo nezinu, kāds spēks man devis drosmi,

Nedz arī vai man pazemībā klājas

Šeit skaļi izteikt tādas brīvas domas;

Bet lūdzu jūsu augstību man pateikt,

Kāds būtu visulielākais man sods,

Ja atteiktos kļūt Demetrija sieva.

Tezejs.

Tev būtu jāmirst vai ar jāpavada

Bez vīra vientulībā viss tavs mūžs.

Un tāpēc apdomājies, Hermija!

Tu esi jauna, asinis tev karstas.

ja nepadosies sava teva gribai,

Vai spēsi ietērpties par mūķeni

Un tumšās klostersienās ieslēgties,

Lai neauglīga pavadītu mūžu

Un skumji suminātu salto mēness gaismu?

Lai svētīti, kas spēj tā savaldīties

Un staigāt šādu nevainības ceļu.

Bet plūkta roze laimīgāka ir

Par to, kas zied tik, ērkšķu ietverta,

Plaukst, zied un novīst vientulībā svētā.

Hermija.

Tā gribu dzīvot un tā gribu mirt,

Bet savas nevainības tiesības

Tam neatdošu, kura patvaļai

Sirds pretojas un nekad nepadosies.

Tezejs.

Tev dodu laiku. Apdomāties vari

Līdz jauna mēness pirmai dienai.

Tā mani savienos ar manu mīļo.

Bet tev par pretošanos tēva gribai

Šai dienā jāsagatavojas mirt

Vai arī jākļūst Demetrija sievai,

Vai arī jāzvēr Diānai, ka mūžu

Tu atturīgi nodzīvosi viena.

Demetrijs.

Ak Hermij, atmaigsti, un, Lizander,

Tev jāatzīst ir manas tiesības!

Lizanders.

Ja tevi, Demetrij, tā iemīlējis tēvs,

Tad preci viņu, dod man Hermiju.

Egejs.

Tu smējēj negantais, jā, viņam pieder

Kā mana mīlestība, tā it viss, kas mans,

Un savas tiesības uz savu meitu

Ar prieku Demetrij am atdodu.

Lizanders.

Bet, valdniek, nāku es no labas dzimtas

Un esmu tikpat bagāts, mīlu stiprāk.

Nekādā ziņā nestāvu es zemāk,

Varbūt par Demetriju augstāk pat.

Bet galvenais, kas taču pārspēj visu,

Ir tas, ka daiļā Hermija mīl mani.

Kam atteikties no savām tiesībām?

Un Demetrijs — tam saku tieši acīs —

Bij taču iemīlējies Helēnā

Un iekarojis viņas sirdi. Helēna

To neprātīgi mīl. Tā dievina

Šo nepastāvīgo un tukšo cilvēku.

Tezejs.

Es arī esmu par to dzirdējis

Un gribēju ar Demetriju runāt,

Bet biju aizņemts pats ar savām lietām,

Un man tas piemirsās. Nāc, Demetrij!

Tu arī, Egej. Nāciet abi līdz,

Man labi jāaprunājas ar jums.

Bet, daijā Hermija, tev ieteicu

Gan savus sapņus pakļaut tēva gribai.

Ja ne, būs jāievēro atēniešu likums,

Jo to neviens mēs nespējam te grozīt.

Būs nāve jāizvēlas vai ar vientulība.

Nāc, Hipolita! Kā tu jūties, mīļā?

Jā, Demetrij un Egej, ejam visi.

Jums būs man jāpalīdz un jākārto

Vēl šis tas kāzu dienai. Gribu

Tad arī parunāties ar jums abiem.

Egejs.

Ar prieku pildām savu pienākumu.

Visi aiziet. Paliek Lizanders un Hermija.

Lizanders.

Nu, mīļotā? Kāpēc tev bāli vaigi?

Kam tajos novītušas sārtās rozes?

Hermija.

Varbūt trūkst lietus, kuru varētu

Es liet uz tām no acīm vētrainām?

Lizanders.

Es neesmu vēl lasījis nekur,

Nedz dzirdējis to pasakā vai stāstā,

Ka īstas mīlas ceļš ir bijis gluds.

Mēdz gadīties gan kārtu starpība …

Hermija.

Ak posts, ja augstāks iemīl zemāko!

Lizanders.

Vai arī starpība mēdz gados būt. ..

Hermija.

Ak kauns, ja tu par vecu jaunai sievai!

Lizanders.

Un tad vēl tuvinieki iejaucas.

Hermija.

Ak mokas! Kā lai mīl pēc citu izvēles!?

Lizanders.

Un beidzot, ja ir īsta, dziļa mīla,