VILJAMS ŠEKSPĪRS: SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Bet ziemas ledus vainagā ir vīta

Vēl ziedpumpuru smaržu pilnā vija.

Kāds izsmiekls! Gan ziedonis un vasara,

Gan augļu pilnais rudens, niknā ziema

Ir samainījušies, un nākas grūti

Nu izbrīnītai pasaulei tos pazīt.

Bet posts un nelaimes šīs visas ceļas

No musu ķildām, mūsu nesaskaņām.

Mēs vien tām cēlonis, mēs radām tās.

Oberons.

Tad novērs to! Tas taču tavā varā.

Kam Titānija spītē Oberonam?

Es citu nelūdzu kā tikai zēnu

Par pāžu sev.

Titānija.

Tu vari mierīgs būt, —

To neatdošu pat par teiksmu zemi tavu.

Bij viņa māte mana priesteriene,

Un bieži Indijas nakts smaržu pilnā gaisā

Mēs tērzēdamas ilgi sēdējām

Pie jūras neptunsmiltīs zeltainajās

Un selgā aizpeldošos kuģus vērojām.

Mēs smējāmies, kad draiskulīgais vējš

Tiem buras it kā grūsnējas tur pūta.

Tā jauki atdarināt prata to

(Jo manu mīluli zem sirds jau nesa)

Un, aizpeldēdama kā pilna bura,

Drīz atkal atgriezās ar kādu nieku,

To it kā pārvedot no cejojuma.

Tā mira, savam dēlam piedzimstot.

Nu, māti mīlot, loloju tās dēlu

Un, māti mīlot, neatdošu to!

Oberons.

Cik ilgi gribi kavēties šai mežā?

Titānija.

Varbūt līdz beigsies kāzas Tezejam.

Ja rātni vēlies dejot līdz ar mums

Un mēnesnīcā līksmoties, tad nāc,

Ja ne, ej projām, tevis vairīšos.

Oberons.

Dod zēnu man, tad labprāt iešu līdz.

Titanija.

Pat ne par teiksmu zemi tavu! Prom!

Ja palikšu vēl, naids mums augs uz mūžu.

Titānija ar pavadonēm aiziet.

Oberons.

Ej! Bet tu neatstāsi birztalu,

Pirms nebūšu tev rūgti atriebies.

Nāc, mīļo Pak! Vai tu vēl atceries,

Kā klausījos pie jūras sirēnu,

Ko sev uz skausta delfīns vizināja?

Tā raisīja tik brīnišķīgas skaņas,

Ka aprima viss bargais jūras klajš

Un zvaigznes neprātā pat lejup krita,

Lai dziesmu dzirdētu.

Paks.

Es atceros.

Oberons.

Tai brīdī redzēju (tev nebij saskatāms),

Kā traucās apbruņotais Kupidons.

Starp salto mēnesi viņš lidoja un zemi,

Uz daiļo vestālieni tēmēdams,

Kas bija valdiniece rietumos.

Viņš loku bija savilcis tik spriegi,

Ka bulta tūkstoš sirdīm izurbtos,

Bet nevainīgā mēness valgie stari

To apdzēsa. Un cēlā vestāliene

Bez mīlas jaunavīgos sapņos grima.

Es tomēr ievēroju, kur šī bulta krita.

Ir tālu rietumos kāds sīks un sniegbalts zieds,

Kas ievainots drīz kļuva purpursārts,

Un meitenes nu sauc to «velta mīla».

To atnes. Reiz tev rādīju šo stādu.

Ja gulētājam kādam ar tā sulu

Var ieziest acis, tad tas pamodies

To karsti iemīl, ko vispirmo redz.

Šo ziedu atnes man, un esi klāt,

Pirms jūdzi nopeldējis Leviatans.

Paks.

Pusstundā varu apskriet es

Puspasaules.

Nozūd.

Oberons.

Kad man šī sula būs,

Es uzmeklēšu Titāniju dusā

Un acis ar to ieziedīšu tai.

Tad pirmajam, ko mostoties tā redzēs, —

Vienalga, vai tas lauva būs vai lācis,

Vai vilks, vai vērsis, varbūt pērtiķis,

Tā kvēlā mīlā iedegusies sekos.

Un, pirms es noņemšu tās acīm burvību,

Ko varu izdarīt ar citu stādu,

Tā pati būs man atdevusi zēnu.

Bet kas tur nāk? Es esmu neredzams

Un noklausīšos viņu sarunas.

Uznāk Demetrijs, Helēna viņam seko.

Demetrijs.

Es tevi nemīlu, man neseko!

Kur Lizanders un daiļā Hermija?

Es pirmo nokautu, kauj otrā mani!

Tu teici, ka tie atbēguši šurp …

Nu izmisis es maldos šajā mežā,

Jo neatrodu savu Hermiju.

Ej taču prom un neveicies man līdzi!

Helēna.

Tu mani pievelc, cietsirdīgais magnēt,

Bet nepievelc vis dzelzi, tā ir sirds,

Kas mīlā krietna kļuvusi kā tērauds.

Ja nepievilktu, es tev nesekotu.

Demetrijs.

Vai tevi vilinu? Tev glaimoju?

Vai tad es acīs nesaku tev tieši,

Ka tevi nemīlu un neiemīlēšu?

Helēna.

Bet tāpēc tevi mīlu es jo vairāk —

Kā suns. Ja gribi, vari mani sist.

Es tikai pazemīgi glaudīšos tev klāt.

Tu vari mani sist un kājām spārdīt,

Pat nemaz neievērot, tikai ļauj

Man, necienīgajai, tev sekot.

Vai vietu zemāku vēl varu izlūgties?

Un tomēr man tā bezgalīgi dārga,

Aiz mīlas gribētu pat būt tavs suns.

Demetrijs.

Ak, nesacel jel manī īgnumu!

Kļūst nelabi jau, tevi uzlūkojot.

Helēna.

Bet mocos es, kad tevi neredzu.

Demetrijs.

Tu apdraudi pat savu labo slavu,

Jo esi atstājusi pilsētu un nodod

Tā rokās sevi nu, kas tevi nemīl.

Tu uztici nakts kārdinājumiem

Un vientulīgas vietas ietekmei

Pat savu nevainību dārgo!

Helēna.

Es zinu, mani nosargās tavs gods.

Man tava seja nakti dara gaišu,

Un mežs šis neliekas man vientulīgs,

Jo visa pasaule man esi tu.

Kā varu teikt, ka esmu vientuļa,

Ja visa pasaule šeit noraugās uz mani?

Demetrijs.

No tevis aizbēgšu un slēpšos biezoknī,

Tu paliksi te meža zvēru varā.

Helena.

Zvērs niknākais par tevi labsirdīgāks.

Ja gribi, bēdz, un viss būs ačgārni.

Tad Dafnei jāvajā būs Apollons

Un dūjai ērglis, maigā stirna

Tad tvarstīs tīģeri. Ak, veltas pūles,

Ja drosme bēg un biklums vajā to.

Demetrijs.

Vairs neklausīšos tevī. Ļauj man iet!

Bet, ja man sekosi, tad piesargies,

Es mežā varu nodarīt tev pāri.

Helēna.

It visur — templī, pilsētā, uz lauka

Tu pāri dari man. Kauns, Demetrij!

Tu visas sievietes nu apvaino ar mani.

Mums neklājas par mīlu cīnīties,

Mūs lūdz, jūs esat tie, kam jālūdzas.

Demetrijs aiziet.

Es neatkāpšos. Elle debess kļūst,

No rokas mīļotās ja nāvi gūst.

Aiziet.

Oberons.

Ej, nimfa, ej! Pirms atstāsiet šo birzi,

Tu bēgsi, bet tev pakaļ dzīsies viņš.

Parādās Paks.

Sveiks, klejotāj! Vai ziedu atradi?

Paks.

Te ir tas.

Oberons.

Dod man ātrāk šurp!

Man zināms ķimeņziedos pakalns augsts,

Kur vizbuļi un vijolītes plaukst,

Un mežarozes, smaržīgās un skaistās,

Ar kazlapēm par biezu sienu saistās;

Pēc rotājām un dejām nogurusi

Tur Titānija atdusēt mēdz klusi.

Tur čūskas nomet ādas spīdīgās,

Un laumas naktī tajās ietinas.

Tai acis ziedīšu ar sulu šo,

Lai maldi skatienu tai aptumšo.

Ņem daļu tu. Šai birztalā redz klīstam

Vēl daiju jaunavu, kas mīlā īstā

Pret kādu tiepšu iedegusies. Guļošam

Ar sulu šo tu iezied acis tam.

Bet uzmani, lai mostoties viņš vēro

Kā pirmo jaunavu, kas tagad sēro.

Šo vīru viegli atradīsi tu —

Viņš valkā atēniešu apģērbu.

Un parūpējies vēl, jo es to vēlos,

Par meiču jauneklis lai stiprāk kvēlo.

Pirms gailis dziedājis, man tevi jāsatiek.

Paks.

Veiks jūsu kalps to visu, pavēlniek.

Uznāk Titānija ar svītu.

Titānija.

Nu lokā stājieties un dziediet dziesmu!

Pēc tam uz īsu mirkli visas prom —

Gan tārpus maitāt rožu pumpuros,

Gan gūt no sikspārņiem to spārnu plēves,

Kas mūsu mazo laumu tērpiem noder,

Gan pūces izkliedēt, kas vaimanā

Par mūsu dīvainajām dejām. Dziediet!

Tad projām dodieties, — man gribas dusēt.