VILJAMS ŠEKSPĪRS: SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Tad nāve, karš un slimības to apdraud

Un mirklīgu to padara kā skaņu,

Kā ēnu gaistošu, kā sapni īsu.

Tā zibens, uzliesmojot naktī melnā,

Mēdz pēkšņi atsegt debesi un zemi,

Bet, pirms vēl cilvēks pagūst pateikt: «Lūk!»

To dzija tumsa aprijusi jau.

Jā, tā viss spilgtais drīz vien atkal zūd.

Hermija.

Bet, ja nu mīlētājiem vienmēr jācieš

Un ja nu tāds mums likten's lēmums ir,

Tad mācīsimies pacietīgi būt, —

Jo pārbaudījumi ir parasts krusts,

Ko mīlā iepazīst tāpat kā sapņus

Un asaras, un ilgas — mīlas pavadoņus.

Lizanders.

Tev taisnība. Bet klausies, Hermija.

Man kāda radiniece, atraitne.

Tā bagāta, un pašai tai nav bērnu.

Būs jūdzes septiņas no Atēnām tas tālu.

Tā mani mīl kā dēlu vienīgo.

Tur, dai]ā Hermija, mēs precēsimies,

Un cietsirdīgais atēniešu likums

Mūs neaiztiks. Ja tiešām mani mīli,

Tad aizej rītvakar no tēva mājām,

Un mežā, jūdzi ārpus pilsētas,

Kur abas sastapu jūs reiz ar Helēnu,

Kad suminājāt maija rīta ausmu,

Es tevi gaidīšu.

Hermija.

Ak mīļo Lizander!

Es zvēru tev pie amorloka spriegā,

Pie viņa zelta bultas labākās,

Pie Venus dūju nevainības liegās,

Pie sirdīm cildenām, kam piemīt tā,

Pie liesmām, Didona kur galu atradusi,

Kad trojietis jau projām bēga klusi,

Pie visiem zvērestiem, ko vīri lauž tik lēti,

Kaut vairāk nekā sievas solās svēti, —

Tev zvēru: vietā, minēji ko man,

Es tevi uzticīgi gaidīšu, jā gan.

Lizanders.

Tik turi vārdu! Lūk, kur Helēna!

Helēna ienāk.

Hermija.

Ļauj tevi apsveikt, daiļā. Kurp tu traucies?

Helēna.

Vai tiešām tu par daiļu mani sauci?

Mīl tevi Demetrijs. Ak, daiļums laimīgais!

Tev acīs polārzvaigžņu mirdzums kaist,

Un tava balss kā cīruļdziesma trīc,

Kad pumpuri briest, kviešu zelmen's stīdz.

Ja skaistums tā kā sērga lipīgs būtu,

To labprāt, Hermija, no tevis gūtu.

Tad zagšus uztvertu es tavu acu zaigu

Un tavu balsi aizgūtu tik maigu.

Pat visa pasaule ja būtu mana, ņemtu

Vien Demetriju sev, bet pārējo tev lemtu.

Ak mīļā, iemāci man mākslu to,

Kas Demetrija sirdi iekaro.

Hermija.

Es pieri raucu, mīl viņš mani kvēli.

Helēna.

Kaut būtu maniem smaidiem tāda vara cēla!

Hermija.

Es viņu nolādu, viņš karstāk iedegas.

Helēna.

Uz manām lūgšanām kaut atbildētu tas!

Hermija.

Jo vairāk nīstu to, viņš ciešāk mani vajā.

Helēna.

Jo vairāk mīlu to, viņš ienīst mani klajāk.

Hermija.

Bet viņa neprāts nav jau vaina mana.

Helēna.

Tavs skaistums vainīgs. Kaut šī vaina būtu mana!

Hermija.

Nu Demetrijs vairs mani neredzēs!

Ar Lizanderu projām bēgsim mēs.

Kad sirdī nebija vēl mīlas plaukums vārs,

Man šķita Atēnas kā paradīzes dārzs.

Lūk, kāda mīlestībai burvju vara,

Ja tā mums debesis par elli dara!

Lizanders.

Tev visu, Helēna, mēs gribam izstāstīt.

Rītnakt, kad mēness pagūs saskatīt

Jau dzelmē savu sudraboto vaigu

Un meldrus klās ar rasas pērju zaigu, —

Šai stundā, kad daudz noslēpumu plaukst,

No Atēnām mēs gribam projām traukt.

Hermija.

Un mežā, kur jo bieži es un tu

Uz ziedu segas radām atpūtu

Un kur daudz jaunavīgu sapņu vīts,

Nu Lizanders grib mani sagaidīt,

No dzimtās pilsētas lai abi projām klīstu

Un svešā malā rastu draugus īstus.

Nu sveika! Piemini mūs lūgšanās.

Lai Demetrijs tev vienai pievēršas!

Bet turi vārdu, Lizander, ko devi!

Līdz rītvakaram neredzēšu tevi.

Lizanders.

Jā, Hermij!

Hermija aiziet.

Tevi, Helēn, sveicinu!

Lai Demetrijs tev pieder tā kā viņam tu!

Aiziet.

Helēna.

Cik viena laimīga un otra nelaimīga!

Kaut daiļumā tai esmu līdzvērtīga …

Kur der tas? Demetriju aklums tin,

Viņš zināt negrib, ko jau visi zin.

Kā tas par Hermiju vien jūsmot vēlas,

Tā man nu viņš par visiem liekas cēlāks.

Spēj mīla sīko lielu padarīt

Un nevērtīgā cēlo saskatīt.

Ne acīm skatīt, sirdij just tā liek,

Un tāpēc Amors akls gleznots tiek.

Nav mīla bijusi vēl sapratīga,

Tā akla, spārnota, — tāds steigai nevērīgai

Ir simbols. Viņu mēdz par bērnu uzskatīt,

Jo to kā bērnu viegli piemānīt.

Kā spēlēs zēni bieži melot prot,

Tā Amors viltus zvērestus mēdz dot.

Pirms Demetrijs bij citas valdzināts,

Ar zvērestkrusu mēdza mani klāt,

Bet, kad pēc Hermijas viņš iedegās,

Šī krusa lāstu lietū pārvērtās.

Par bēgšanu tam gribu padot ziņu,

Uz mežu traucamies tad redzēšu es viņu.

Ja izteiktu man pateicību tas,

Būs dārgi par to maksāts, bet nekas,

Jo manās sāpēs liela laime būtu,

Ja tikai viņa skatienu vien gūtu.

Ienāk Knauķis, Glltumiņš, Pamatiņš, Stabule, Snuķis un Badmira.

Knauķis. Nu, vai viss mūsu pulks jau kopā?

Pamatiņš. Vislabāk būtu, ja tu izsauktu mūs citu pēc

cita tā, kā tai sarakstā minēts.

Knauķis. Te ir ritulis ar visu to vārdiem, kas Atēnās at-

zīti par spējīgiem spēlēt mūsu lugā valdnieka un

valdnieces priekšā viņu kāzu vakarā.

Pamatiņš. Vispirms, mīļo Pēter Knauķi, pasaki, kas tai

lugā notiek, tad nolasi aktieru vārdus, un tā tu tiksi

līdz punktam.

Knauķis. Pareizi! Mūsu luga saucas Visbēdīgākā ko-

mēdija par loti briesmīgo Pirama un Tizbes galu.

Pamatiņš. Nudien, varens gabals un turklāt jautrs. Nu,

mīļo Pēter Knauķi, tagad nosauc visus aktierus pēc

sava rituļa. Meislari, stājieties rindā!

Knauķis. Atbildiet pēc kārtas. Niks Pamatiņš, audējs.

Pamatiņš. Ir. Pasaki, kāda man būs loma, un sauc tālāk!

Knauķis. Tev, Nik Pamatiņ, būs jāspēlē Pirams.

Pamatiņš. Kas tas Pirams tāds ir? Mīlētājs vai briesmo-

nis?

Knauķis. Mīlētājs, kas ļoti galanti aiz mīlestības padara

sev galu.

Pamatiņš. Tas prasīs dažu labu asaru, lai to patiesīgi

nospēlētu. Ja es ķeršos pie šīs lomas, tad lai skatī-

tāji sameklē mutautiņus. Es sacelšu veselu vētru un

vaimanāšu, kā nākas. Patiesību sakot, es vislabāk

varu attēlot briesmoņus. Es traki labi varētu spēlēt

Erkulesu vai tādu lomu, kur zemes jāsper gaisā un

viss jāsatriec lupatu lēveros.

Lai klintis lūst

Un dārdot grūst,

Žņaugs uzlauzts kļūst

Un cietums sagāzts.

Lai Fēbus pats,

Tā spožais skats

Un saules rats

Šos spaidus dragā.

Tas bija vareni, vai ne? Nu, nosauc pārējos aktierus.

Tā bija jāspēlē Erkuless, tā bija jāspēlē briesmonis;

mīļotājs ir daudz gaudulīgāks.

Knauķis. Frensiss Stabule, plēšu lāpītājs.

Stabule. Te es esmu, Pēter Knauķi.

Knauķis. Tev būs jāspēlē Tizbe.

Stabule. Kas tad Tizbe tāds ir? Kāds ceļojošs bruņinieks?

Knauķis. Tā ir jaunava, kas Piramam jāmīl.

Stabule. Nē, apžēlojieties, nelieciet man spēlēt sievieti,

man jau dīgst bārda.

Knauķis. Tas nekas; tu spēlēsi maskā un varēsi pīk-

stēt vissmalkākajā balstiņā.

Pamatiņš. Nu,' ja var noslēpt seju, tad dodiet man arī

Tizbi, es čivināšu briesmīgi smalki: «Tava, tikai