VILJAMS ŠEKSPĪRS: GALS LABS — VISS LABS

VILJAMS ŠEKSPĪRS

GALS LABS — VISS LABS

Francijas karalis Florenccs hercogs Bertrams, Rusiljonas grāfs Lalē, vecs aristokrāts Parols, Bertrama pavadonis Rinaldo, Rusiljonas grāfienes pils

pārvaldnieks Āksts

Rusiljonas grāliene Helēna, grāfienes audžumeita Atraitne Florencē Diāna, atraitnes meita Violeta ( Diānas kaimiņienes Marianna ( un draudzenes

Karavīrs, tulks

Vairāki jauni franču aristokrāti, kas kopā ar Bertramu kalpo Florences karaspēkā.

Augstmaņi, galminieki, franču un florenciešu kareivji un virsnieki.

Notiek pa daļai Francijā, pa daļai Toskānā.

Zāle grāfienes pili.

Ienāk Bertrams, grāfiene, Helēna, Lafē. Visi sērās.

Grāfiene. Pavadīdama dēlu, es it kā otrreiz apglabāju arī savu vīru.

Bertrams. Un es, dodamies ceļā, dārgo māt, no jauna ap- raudu sava tēva nāvi; tomēr man jāpaklausa viņa majestātes pavēlei, jo es tagad esmu karaļa vasalis un pakļauts viņam uz visiem laikiem.

Lafē. Cienītā kundze, jūs karalī atradīsiet sev laulāto draugu un jūs, ser, iegūsiet tēvu. Viņš, kas vienmēr bijis tik nepārspējami labs, noteikti būs tāds arī at­tiecībās pret jums, jo jūsu krietnums spētu atmodināt viņā labos tikumus pat tad, ja tādu tam nebūtu. Bet nevar trūkt labā tur, kur tas ir tādā pārpilnībā.

Grāfiene. Vai ir kāda cerība, ka viņa majestāte atkal at­veseļosies?

Lafē. Viņš aizraidījis savus ārstus, kuru ārstēšanas laikā viņš zaudēja laiku ar cerībām un ieguva tikai to, ka ar laiku zaudēja arī cerību.

Grāfiene. Šai jaunajai meitenei bija tēvs (ak, šis biļa — cik daudz bēdu tajā!). Viņas tēva talants bija gandrīz tikpat liels kā viņa godīgums. Un, ja tie būtu kļuvuši pilnīgi vienādi, viņš ar savu ārsta mākslu padarītu dabu nemirstīgu, un nāvei darba trūkuma dēļ būtu jānododas spēlēm un rotaļām. Kaut viņš vēl dzīvotu karaļa dēļ! Es ticu, ka tas nozīmētu nāvi karaļa sli­mībai.

Lafē. Kā sauc ārstu, par kuru runā cienītā kundze?

Grāfiene. Zerārs de Narbons bija slavens savas mākslas dēļ! Un ar pilnām tiesībām.

Lafē. Šis vīrs tiešām ievērojams, kundze. Karalis vēl ne­sen runāja par viņu ar apbrīnu un cieņu. Viņš bija pietiekami prasmīgs, lai vēl arvien dzīvotu, ja vien zinātne spētu pārvarēt nāvi.

Bertrams. Sakiet, lūdzu, — ar ko slimo karalis?

Lafē. Viņam ir fistula, grāfa kungs.

Bertrams. Es nekad par to neesmu dzirdējis.

Lafē. Es vēlētos, lai neviens par to nekā nezinātu. Vai jaunā meitene ir Zerāra de Narbona meita?

Grāfiene. Viņa vienīgais bērns, mans kungs. Tā nodota manā audzināšanā. Ceru, ka viņas krietnums palīdzēs piepildīties tam, ko sola tās audzināšana. Viņai ir iedzimtas spējas, kas vēl košāku izceļ talanta skaistu­mu; bet reizē slavējams un nožēlojams ir tas, kam slikts raksturs vienots ar lieliskām garadāvanām; tad tikums vienojas ar nodevību. Turpretī šīs meitenes sirsnība viņas labās īpašības padara vēl labākas. Ti­kumība viņā ir iedzimta, bet audzināšana izveido sirdsskaidrību.

Lafē. Jūsu cildinājums, cienītā kundze, liek asarām iemirdzēties viņas acīs.

Grāfiene. Asaras ir labākā sāls, ar ko jauna meitene var pārkaisīt savu slavinājumu. Vienmēr, kad viņa at­ceras tēvu, visvarenās sāpes izdzēš dzīvības krāsas viņas sejā. Nu diezgan asaru, Helēna! Neraudi vairs, lai nesaka, ka tu pakļaujies sāpēm un mēdz izlikties vairāk noskumusi, nekā tu īstenībā esi.

Helena. Es tiešam pārāk izradu savas sāpes, bet esmu arī īsti noskumusi.

Lafē. Mērenas sēras ir mirušā tiesības, bet pārmērīgas bēdas kļūst ienaidnieks dzīvajam.

Grāfiene. Ja dzīvais bēdām ienaidnieks, tad sāpju pār­mērība tam drīz var kļūt bīstama.

Bertrams. Neliedziet man savu svētību, dārgo māt!

Lafē,

turpinādams agrāko domu.

Kā saprast to? Grāfiene.

Es tevi svētu, dēls! Lai ne vien augumā, Bet prāta dižumā tu tēvam līdzinies! Lai tikums tevī kaisles līdzsvarots, Lai dižciltība labos darbos mirdz! Tev mīlēt daudzus, ticēt dažiem vien. — Ļauns sargies kļūt, bet dreb lai naidnieki No tava spēka, ne aiz paraduma vien. Kā paša sirdi draugus pasargi, Lai labāk tevi peļ, ka bieži klusē tu, Bet nenievā par vārdu lētumu. Lai debess svētība un manas lūgšanas Nu tevi pavada! Ardievu, dēls!

Pret Lalē.

Vēl nepieaudzis galma dzīvei viņš, Tam palīdziet ar savu padomu.

Lafē.

To sargot mana mīla pavadīs.

Grāfiene.

Lai debess svētī to! Ardievu, dēls!

Grāfiene aiziet.

Bertrams

Helēnai.

Lai piepildās visskaistākās vēlēšanās, kas izplaukst jūsu domās! Esiet mierinājums un atbalsts manai mātei, savai pavēlniecei, un cieniet viņu!

Lafē. Ardievu, skaistais bērns! Saglabājiet svētu sava tēva slavu.

Bertrams un Lafē aiziet.

Helēna.

Kaut būtu tikai tas! Maz tēvu atceros.

Šīs asaras par viņa piemiņu gan teic

Daudz vairāk nekā sirds. Kāds bij mans tēvs?

Ak dievs, jau esmu aizmirsusi to!

Tik Bertrams tagad manos sapņos mīt.

Ko darīt? Visa dzīve zūd un brūk,

Ja Bertrams projām iet. Tāds liktenis

Man būtu, tālu zvaigzni iemīlot,

To iegūt vēloties. Jo paceļas

Viņš augsts pār mani savā dižumā —

Tik ilgot drīkstu es, ne līdz tam pacelties,

Un mīlas godkāre par soģi mīlai kļūst.

Jo mirtu mīlot briežu māte lepnā,

Kas lauvu sev par vīru vēlētos.

Bij saldas mokas — vienmēr redzēt to.

Un neizdzēšams sirdī iespiedās

Tā vanagskatiens, tumšo skropstu loks,

Ik matu cirta, dārgās sejas vaibsts.

Nu projām viņš, un, mīlā dievināts,

Būs tikai sapņu tēls. — Kas nāk?

A, grāfa kalps. Man tīk tas viņa dēļ,

Kaut zinu, — nepārspējams melis ir

Šis muļķis lielīgais un gļēvulis.

Tam labi piestāv netikumi šie,

Jo pārāk aukstā tikumība šķiet

Tik nedzīva, un bieži redzēt var,

Ka muļķībai par kalpu kļuvis prāts.

Ienāk Parols.

Parols.

Lai dievs jūs svētī, skaistā karalien!

Helena.

Un arī jūs, mans valdniek!

Parols.

Tas neesmu.

Helēna. Es arī ne.

Parols. Vai par jaunavības būtību pārdomājat jūs?

Helēna. Jā, lūk! Es nojaušu, ka jūsos ir kaut kas no īsta karavīra. Atļaujiet jautāt: vīrieši ir jaunavības ienaidnieki. Kā lai mēs aizsargājamies pret viņiem?

Parols. Atsitiet to uzbrukumu.

Helēna. Bet viņi ielenc mūs. Un mūsu jaunavība izrādās vājāka, lai arī cik stipri tā pretojas. Ieteiciet kādu kara mākslas aizsargāšanās taktiku.

Parols. Nav tādas. Vīrieši, jūs ielenkdami, paliek zem jums mīnas un uzspridzina jūs.

Helēna. Lai dievs pasarga nabaga jaunavību no minētā­jiem un spridzinātājiem! Vai nav tādas kara stratē­ģijas, lai jaunavas varētu uzspridzināt vīriešus?

Parols. Uzspridzinot jūs, vīrieši paši tiek pilnīgi saspri­dzināti. Patiesi, uzspridzinot vīriešus bez jūsu palī­dzības, jūs varētu tikai pazaudēt jau iekaroto pilsētu. Jaunavības saglabāšana ir pret dabas likumiem. Tās zaudējums ir ieguvums, jo vēl nekad nav piedzimusi neviena jaunava, pirms kāda cita nepazaudēja jau­navību. Jūs esat viela, no kā tiek radītas jaunavas. Reiz pazaudētu jaunavību var atgūt desmitkārt, bet, saglabājot to, pazaudē uz mūžu. Prom ar to!

Helēna. Es gan vēl tomēr gribu to mazliet aizstāvēt, kaut ari man būtu jāmirst kā jaunavai.