VILJAMS ŠEKSPĪRS: GALS LABS — VISS LABS

Karalis.

Es savu vietu zinu. Sakiet, grāf, — Kad mira jūsu dārgā tēva ārsts? Viņš slavens bij.

Bertrams.

Jau pusgads, majestāt!

Karalis.

Ja dzīvs vēl būtu tas, es Jautu mēģināt. Man sniedziet roku! Mocīt nejaušu Nevienam citam ārstam sevi vairs. Lai pati slimība un daba galā tiek. Sveiks, mīļais grāf, jūs manai sirdij tuvs Kā paša dēls.

Atskan fanfaras. Karalis aiziet.

treša aina

Rusiljonā.

Istaba grāfienes pili.

Ienāk grāliene, pils pārvaldnieks un āksts.

Grāfiene. Nu, vēlos jūs uzklausīt. Ko jūs varat pastāstīt par jauno lēdiju?

Pils pārvaldnieks. Cienījamā grāfien, es vēlētos, lai mana rūpība, ar kādu es izpildu visas jūsu vēlēšanās un prasības, tiktu reģistrēta manu agrāko pūliņu sa­rakstos, jo vēlāk, to atgādinot, ciestu mūsu pieklā­jība un tas aptumšotu arī mūsu nopelnu mirdzumu.

Grāfiene. Ko āksts grib? Taisies projām, draugs! Es ne­klausos un negribu ticēt visām apsūdzībām, kas vēr­šas pret jums. Es to nedaru sava kūtruma dēj. Tomēr es zinu, ka jums netrūkst mujķības uzsākt šādas ne­bēdnības un esat diezgan izmanīgs, lai tās izdarītu.

Āksts. Jums zināms arī, cienītā kundze, ka esmu nabaga grēcinieks.

Grāfiene. Nu, labi.

Āksts. Nē, kundze, nav viss labi, ka esmu nabags, kaut gan daudzi bagātnieki ir nolādēti un nonāk ellē. Bet, ja jūsu žēlastība atjautu un palīdzētu, lai jūsu kam- barjumprava Izabella iegūst sievas aubiti, tad mēs abi kaut kā kulsimies uz priekšu šinī pasaulītē.

Grāfiene. Vai tu gribi kjūt ubags?

Āksts. Es ubagoju tikai jūsu žēlīgo piekrišanu šinī lietā.

Grāfiene. Kādā lietā?

Āksts. Nu, Izabellas lietā un arī pats savā. Kalpošana nav mantojums, un es domāju, ka es neiegūšu dieva svētību, kamēr man nebūs miesīga mantinieka, jo saka, ka bērni esot dieva svētība.

Grāfiene. Saki man iemeslu — kāpēc tu gribi precēties?

Āksts. Mana nabaga daba to prasa, cienīta kundze. Mana miesa mani dzen, un, ko velns dzen, tas iet.

Grāliene. Vai jūsu žēlastība var minēt tikai šos iemes­lus?

Āksts. Taisnību sakot, kundze, ir arī vēl citi svētāki cē­loņi. Jā, tiešām tādi.

Grāfiene. Un vai pasaule drīkst tos zināt?

Āksts. Kundze, esmu bijis īsts grēka gabals, tāpat kā jūs un visi citi, kas veidoti no miesas un asinīm; nu, man tiešām jāprecas, lai varētu nožēlot grēkus.

Grāfiene. Varbūt vairāk savu apprecēšanos nekā citus pārkāpumus.

Āksts. Man nav draugu, kundze, un es ceru, ka sievas dēļ tos iegūšu.

Grāfiene. Tādi draugi ir tavi ienaidnieki, puis!

Āksts. Jums, kundze, nav par draugiem īsti pareizi uz­skati; nebēdņi izdarīs manā vietā to, ko es pats ne- pagūšu. Kas apar manu zemi, taupa manu pajūgu un dod man laimi ievākt ražu. Ja es «ragainis virs» biedēju šo velnu kā gaiļa dziesma, tad viņš ir mans kalps. Kas lutina manu sievu, apkopj manu miesu un asinis; bet, kas rūpējas par manu miesu un asi­nīm, mīl manu miesu un asinis; bet, kas mīl manu miesu un asinis, tas ir mans draugs: ergo, kas skūp­sta manu sievu, ir mans draugs. Kaut jel cilvēki būtu apmierināti paši ar sevi tādi, kādi tie ir, tad laulības dzīvē nebūtu traču. Jaunais puritānis Šarbons un ve­cais papists Poisems, lai kā atšķirtos viņu sirdis reli­ģijas jautājumos, tomēr ir pilnīgi vienādi savu galvu dēļ. Ar saviem «ragiem» viņi var badīties tāpat kā katrs ganāmpulka auns.

Grāfiene. Vai tu, nekaunīgais mēlnesi, reiz nerimsies zaimot?

Āksts. Esmu pravietis, kundze, un runāju patiesību bez aplinkiem.

Sen veco dziesmu zināt jūs, Kam taisnības tik daudz, — Kas mīlējās, tiem kāzas būs, — Tā dzeguzīte sauc.

Grāfiene. Ejiet, draugs; es parunāšu ar jums citreiz.

Pils pārvaldnieks. Vai jūs, kundze, nevēlētos, lai viņš pasauc Helēnu; es gribēju stāstīt par cienīto jaun­kundzi.

Grāfiene. Ej, draudziņ, aicini šurp cienījamo lēdiju; vē­los ar viņu runāt; es domāju Helēnu.

Āksls

dzied.

Vai skaistule bij vainīga, Ka grieķi Troju sagrāva? Ak pasaulīt, ak pasaulīti Un Priams kļuva āksts? Un viņa smagi nopūtās, Un viņa smagi nopūtās Un sacīja mums tā:

Starp deviņām ja viena būs, Kas laba būs starp negodēm, Tad krietna katra desmitā.

Grāliene. Ko! Viena laba no desmitiem sieviešu? Jūs sa­grozot sabojājat dziesmu, mans draugs.

Āksts. Viena laba sieviete no desmitiem citu, grāfien, tas nozīmē, ka es izlaboju dziesmu. Ja dievs tā katru gadu aplaimotu pasauli, tad nebūtu ko žēloties, pat ja es ķesteris būtu. Viena laba no desmitiem citu! Tie būtu labās ražas gadi! Ja katra komēta mums at­nestu tikai vienu labu sievu vai tāda dzimtu pēc kat­ras zemes trīces, tad jau šo loteriju varētu par lai­mīgu saukt. Tagad vīrietis var sirdēstos gluži sa­plakt, kamēr izvelk laimīgo lozi ar labu sievu.

Grāliene. Vai tu, palaidni, beidzot iesi vai neiesi izdarīt to, ko pavēlēju?!

Āksts. Kā vīrietim man jāpaklausa Ievas meitai, un es pat saīgt nedrīkstu. Kaut gan godīgums nav nekāds puritānis, es nepakļaušos saīguma grēkam un apvil- kšu pazemības balto apmetni pār melnās sirds nepie­kāpību. Protams, es paklausu un eju, jo man jāat­aicina šurp Helēna.

Aiziet.

Grāliene. Nu, runājiet!

Pils pārvaldnieks. Es zinu, cienītā kundze, ka jūs no sirds mīlat cienījamo jaunkundzi.

Grāliene. Jā, tas tiesa. Viņas tēvs to nodeva manā au­dzināšanā, un viņa pati ar savām labajām rakstura īpašībām ar pilnām tiesībām var pretendēt uz manu mīlestību. Es pat nespēju sniegt tik daudz, cik mei­tenei pienākas; bet es tai atlīdzināšu vairāk, nekā viņa prasīs.

Pils pārvaldnieks. Cienītā kundze, gadījās, ka es nesen nokļuvu viņai tuvāk, nekā viņa to, protams, varētu vēlēties. Viņa bija viena, sarunājās pati ar sevi un sacīja vārdus pašas ausij. Varu zvērēt, ka viņa bija pārliecināta, ka neviena sveša auss to nedzird. Un, lūk, viņa teica, ka mīlot jūsu dēlu. Fortūna neesot nekāda īsta dieviete, ja radījusi tik nepārejamu plaisu starp viņiem abiem. Un Amors neesot nekāds dievs, ja viņa vara sniedzoties tikai starp vienlīdzī­gām šķirām. Diāna neesot jaunavu aizstāve un kara­liene, ja tā pieļaujot, ka viņas nabaga kalponītes tie­kot neapbruņotas pārsteigtas pirmajā uzbrukumā un arī turpmākajā cīņā esot neaizsargātas. Par to viņa žēlojās tik smeldzoši sāpīgi, kā es vēl nekad neesmu dzirdējis kādu meiteni tik gauži raudot. Uzskatīju par savu pienākumu jums visu to steidzīgi paziņot; jo, ja izceltos kāda nelaime, ir svarīgi, ka jūs jau par šiem apstākļiem zināt.

Grāliene. Jūs esat godīgi rīkojušies. Pagaidām paturiet visu pie sevis. Jau agrāk man par to bija aizdomas, bet tās šūpojās tik svārstīgos svaru kausos, ka es ne­spēju ne ticēt, ne šaubīties. Lūdzu, atstājiet mani ta­gad vienu. Paglabājiet visu runāto savā sirdī. Patei­cos par jūsu godīgajām rūpēm. Vēlāk mēs par to vēl parunāsim.

Pils pārvaldnieks aiziet.

Grāliene.

Es arī sevī jutu reiz šo spēku, Kad bija aizdegusies jaunās dienās sirds; Kad asins lāsēs kaisle virda grēkā, Tāpat kā rozei blakus ērkšķis ir. Visskaudrāk daba savu tiesu gūst, Kad īsta degsme mīlai līdzi plūst. Bet, atceroties dienas gājušās, Sirds tagad neatzīst par grēku tās.

Ienāk Helēna.

Tai acīs redzēt var, kā viņa mīlot cieš. Helēna.

Ko vēlaties no manis, kundze?

Grāliene.

Mans bērns, tu zini, ka es māte tev.

Helēna.

Nē, mana kundze gan.

Grāliene.

Nē, māte es! Kādēļ ne māte? Ja saku māte, Šķiet, čūsku redzi tu, kādēļ tik baiss Tev liekas mātes vārds? Es māte tev, Es tevi pievienoju visiem tiem, Kas dzima man; jo bieži redzam gan, Ka audžubērns un īstais vienlīdz mīļš, Ar pamatcelmu saaug potes zars, Ar citiem zariem cieši savijas. Es mātes mokas necietu ar tevi, Pret tevi mātes jūtās silst man sirds. Ak dievs, mans bērns, kādēļ tu saraujies, Kad es kā māte tevi apkampju?