VILJAMS ŠEKSPĪRS: GALS LABS — VISS LABS

Āksts. Mana atbilde pielīdzināma bārddziņa krēslam, kas piemērots visām sēžamvietām: gan šaurām, gan platām, gan apaļām, gan … nu, īsi sakot, visādām.

Grāfiene. Vai tiešām tava atbilde būs noderīga katram jautājumam?

Āksts. Tā ir tikpat noderīga kā kukuļdālderis advokāta rokai, kā jūsu franču plikgalvis taftā tērptai paklī­denei, kā Grietas salmu gredzens Anša pirkstam, kā pankūka gavēnim, kā morudeja maija svētkiem, kā nagla savai alai sienā, kā «ragainis» vīrs saviem ra­giem, kā ķildīga karaliene kareivīgam bruņiniekam, kā mūķenes lūpas mūka mutei, kā pudiņš savam traukam.

Grāfiene. Es vēlreiz prasu: vai arī tev ir katram jautā­jumam atbilstoša atbilde?

Āksts. Tā atbilst katra veida jautājumam — no hercog- lieluma līdz pat policistam un vēl zemāk.

Grāliene. Tai jābūt milzīga apmēra atbildei, ja tā atbilst visādām prasībām.

Āksts. Taisni pretēji! Godīgi izsakoties, ja zinātniekiem par to būtu jāpasaka patiesība, tā izrādītos pavisam niecīga. Tā nu tas ir! Pārliecinieties, lūdzu! Kaut pa­jautājiet man, vai es esmu galminieks. Arī jums ne­būtu par ļaunu šo to iemācīties.

Grāliene. Arī jaunai kļūt nebūtu par ļaunu, ja vien tas būtu iespējams. Nu labi, cerēdama kļūt gudrāka no tavas atbildes, būšu naiva un pajautāšu tev: sakiet, mans kungs, — vai jūs esat galminieks?

Āksts. Ak dievs! Tas ir tik vienkārši. To atbildēt var tūlīt. Nu, vēl, vēl! Kaut simt šādu jautājumu!

Grāfiene. Esmu, ser, jūsu nabaga iemīlējusies draudze- nīte.

Āksts. Ak dievs! Tālāk, tālāk! Turpiniet! Nesaudziet mani!

Grāfiene. Mans kungs, man šķiet, jūs taču neēdīsiet no vienkāršas dienderu bļodas.

Āksts. Ak dievs! Nē, nē! Turpiniet bez liekas kautrē­šanās!

Grāfiene. Mans kungs, jūs nesen izpēra, man šķiet?

Āksts. Ak dievs! Jel nedomājiet jūs mani saudzēt!

Grāfiene. Vai arī tad, kad jūs per, jūs brēcat — «Ak dievs!» un «Nesaudziet mani!»? Jāatzīst, ka šis iz­teiciens «Ak dievs!» laikam gluži labi noderēja arī jūsu pēriena laikā. Tikpat labi šī atbilde atkal sade­rētos ar sitieniem, ja jūs vēlreiz nopērtu.

Āksts. Tik muļķīgi man nekad mūžā nav izgājis ar at­bildi «Ak dievs!». Jā, atzīstos, ir lietas, ko var ilgi lietot, bet ne vienmēr.

Grāliene. Cik izšķērdīgi es iztērēju savu laiku, tērzē­dama ar ākstu!

Āksts. Ak dievs! Nu, redziet — te mana atbilde atkal noderēja.

Grāfiene.

Nu pietiks! Nu pie lietas, ser! Šo nesiet Helēnai un skubiniet To tūlīt atbildēt. Vēl sveiciniet Tur manu dēlu, radniekus — Nu, nav jau daudz …

Āksts.

Nav daudz šo sveicienu, vai tā?

Grāfiene.

Nav daudz tev veicams, saprati?

Āksts.

Ar paša kājām skrieties iešu es, Turp dodamies!

Grāliene.

Drīz atgriezies!

Ienāk Bertrams, Lafē un Parols.

Lafē. Stāsta, ka brīnumi vairs nenotiekot, un mums ir filozofi, lai pārdabiskās un neizdibināmās lietas pa­darītu parastas un ikdienišķas. Tādēļ mēs, slēpda­mies aiz mūsu neīstās zinātnes, jokojamies ar bries­mām, lai gan mums vajadzētu baidīties no nezināma­jiem spēkiem.

Parols. Lūk, neparastais pēdējo dienu notikums ir vis­lielākais brīnums, kāds vien mūsdienās noticis.

Bertrams. Patiešām gan!

Lalē. Autoritātes bija atmetušas ar roku . . .

Parols. Jā gan! Es arī to saku: nevarēja palīdzēt neviens Gailēns, ne Paracelzs.

Lafē. Visi gudrie un slavenie ārsti. . .

Parols. Jā gan! Es jau teicu . . .

Lafē. Atzina viņu par neizdziedināmu . ..

Parols. Jā gan! Es jau teicu …

Lafē. Par neglābjamu.

Parols. Pareizi! Pareizi! Par tādu, kam jārēķinās …

Lalē. Ar apdraudētu dzīvību un drošu nāvi.

Parols. Pareizi! Gudri vārdi! Es arī tā gribēju sacīt!

Lalē. Patiešām, tas ir vēl pasaulē nedzirdēts brīnums!

Parols. Jā gan! Nu, ja kāds to gribētu redzēt lugā, tad viņam būtu jāizlasa … nu, kā jūs to sauktu?

Lalē. Luga «Par dievišķās žēlastības atklāsmi pasaulīgā būtnē».

Parols. Pareizi, pareizi! Es arī tā domāju, tieši tā.

Lalē. Patiešām, pat delfīns nav mundrāks par viņu. Es saku to patiesi dziļā godbijībā.

Parols. Nē, nu tas ir dīvaini! Ļoti dīvaini! Spried, kā gribi, tā tas tomēr ir, un tikai pilnīgi aprobežots prāts var neatzīt, ka te darbojies . ..

Lafē. Pats dieva pirksts.

Parols. Jā gan, es arī tā saku!

Lafē. Tas parādījies tik vājā . . .

Parols. Tik bezspēcīgā būtnē tik liels un varens, ka va­jadzētu vēl arī citur to izmantot, ne tikai karaļa iz­dziedināšanai, lai mēs visi…

Lafē. Varētu būt pateicīgi.

Ienāk karalis, Helēna un pavadoņi.

Parols. Es arī tā gribēju teikt. Tieši tā! Cik gudri vārdi! Karalis nāk!

Lalē. Dzīves priecīgs, lustīgs — kā saka holandieši. Es tagad tiešām pret visām meitenēm izturēšos divreiz labāk, kamēr vien man vēl mutē būs kāds zobs. Pa­tiešām! Karalis ir spējīgs uzaicināt viņu pat koranto dejot.

Parols.

Deviņi pērkoni! Vai tā nav Helēna?

Lafē.

Ak debess! Man arī tā šķiet! Karalis.

Šurp visus bruņiniekus aiciniet!

Viens no pavadoņiem aiziet.

Mans glābēj, tava vieta blakus man. Lūk, savu roku, kurai atdevi Tu spēku zudušo, es sniedzu tev. Es dāvināšu nu, ko solīju, Tik gaidu, ko tu izvēlēsies sev.

Ienāk daži galminieki.

Lūk, skaistais bērns! Klāt brašais, jautrais pulks. Tie manai gribai allaž paklausa, Jo reizē tēvs un valdnieks viņiem es. Nu, teic man droši: kurš tev patīkams?

Tev izvēlēties brīv, — liegts viņiem atteikties.

Helēna.

Lai piešķir mīlas dieve skaistas līgavas It visiem jums! Tik vienu izņemot.

Lafē.

Ar visiem segliem savu Bēri atdotu, Lai tādas lūpas kā šiem zēniem iegūtu Un tādu bārdu ar …

Karalis.

Jel ievēro, No dižciltīgām dzimtām visi tie!

Helēna.

Godātie kungi!

Ar manu roku atdevis ir dievs Nu veselību jūsu karalim!

Visi.

To dzirdējām. Un pateicamies dievam mēs par jums! Helēna.

Es meiča vienkārša, un tas ir dārgums mans, Ar savu vienkāršību lepojos.

Ak, ļaujiet, augstība, sākt izvēli. Jau vaigi sārtojot teic klusi man: «Mēs kvēlojam, lai izvēlētos tu, Bet nāves paisums sārto kvēli klās, Ja tevi atraidīs…»

Karalis.

Sāc izvēli! Kas tevi atraida, tam mana mīla zūd!

Helēna.

Ak Diāna! Es tavu altāri Nu atstāju, un mīlas valdniecei Es zemojos.

Vai zināt, ser, ko drīkstu teikt?

Pirmais augstmanis. Es piekrītu!

Helēna.

Paldies! Tad pateikts viss!

Lalē.

Es labāk gribētu būt tas, kas izvēlas, Ne zaudētājs kļūt dzīves spēlē.

Helēna.

Es redzu — acīs lepnums liesmo jums, Kas, mani atraidot, teic: nesaprasties mums! Jums vēlu laimi daudzkārt augstāku, Kas mīlu, lielāku par manu, sniegtu jums.

Otrais augstmanis.

Es labāku sev nevēlos!

Helēna.

Jums laimi novēlu, Ko Amors dos, bet pati — atvados.

Lalē. Vai tiešām visi viņu atraida? Ja tie būtu mani dēli, es liktu viņus nopērt vai aizsūtītu pie turkiem, lai tos padara par einuhiem. Helēna

tiešajam augstmanim. Ser, jūsu roku nevēlos es gūt — Un gribu pasargāt no apmulsuma jūs,

Lai mīla veicas jums! Lai meiča skaistaka Ir kāzu gultā jūsu līgava.

Lalē. Šie jaunekļi ir īsti ledus gabali. Neviens viņu ne­grib. Droši vien tie ir angļu bastardi; franči tos nav radījuši.