VILJAMS ŠEKSPĪRS - MALDU KOMĒDIJA

MALDU KOMĒDIJA

Komēdija piecos cēlienos

THE COMEDY OF HRRORS

PERSONAS

Solins, Efesas hercogs

Egeons, Sirakūzu tirgotājs

Elesas Anlitols I dvīņu brāļi, Egeona viri

Sirakūzu Antifois f Emīlijas dēli

Elesas Dromio ļ dvīņu brāļi, abu Antifolu

Sirakūzu Dromio ļ kalpi

Bailazars, tirgotājs

Andželo, zeltkalis

Pirmais tirgotājs, Sirakūzu Antifola draugs

Otrais tirgotājs, Andželo kreditors

Pinčs, skolmeistars

Emīlija, Egeona sieva, abate Efesā

Adriana, Efesas Antifola sieva

Luciāna, viņas māsa

Lūcija, Adriānas kalpone

Kurtizāne

Cietuma uzraugs, pavadoņi un kalpi.

Notiek Efesā.

PIRMAIS CĒLIENS

PIRMĀ aina

Zāle hercoga pilī.

Ienāk hercogs, Egeons, cietuma uzraugs, virsnieki un citi pavadoņi.

Egeons.

Jel runā, Solin, pats. Liec manim krist,

Lai nāve nāk, kam ciest un izsamist!

Hercogs.

Ko gaudies, tirgotāj no Sirakūzām, —

Nav man vis likums patvarīgi grozāms.

Viss naids un ķilda, kas mums sākās nesen,

Aiz tā, ka jūsu nežēlīgais hercogs

Bij licis manas zemes dēliem — tirgoņiem,

Kas dzīvību ar naudu izpirkt nespēja,

Pēc barga likuma ar asnīm maksāt.

Nu mūsu draudu skatam žēlsirdības nav.

Kā sākās savstarpīgais nāvīgs strīds

Starp tavu tautu dumpīgo un mums,

Lemts ļaužu svinīgajās sanāksmēs,

Tā Sirakūzās un tāpat pie mums,

Nekādu sakaru vairs nepielaist.

Vēl vairāk: ja kāds dzimis Efesā

Un Sirakūzu tirgū ierodas,

Tāpat ja dzimis sirakūzietis

Ir mūsu ostā ieradies — tiem jāmirst,

Bet viņa mantu piešķir hercogam;

Tik tūkslož marku ja viņš samaksā,

Tam pārkāpums un nāves sods tiek atlaists.

Tavs īpašums, lai augsti rēķina,

Uz simtu markām tikai novērtēts,

Un tā pēc likuma tev piespriests nāves sods.

Egeons.

Tad mierinājums viens vēl tikai šķiet:

Man mokas beigsies, līdzko saule riet.

Hercogs.

Bet, sirakūziet, teic mums tagad īsi —

Kāpēc no tēva nama projām gāji

Un kādēļ ieradies še, Efesā?

Egeons.

Ak, grūtāks uzdevums man nevar būt

Par nestāstāmām ciešanām kā stāstīt,

Bet pasaulei lai skaidri redzams tiek,

Ka likten's nāvē dzen, ne ļauna tīka,

Es teikšu visu, cik aiz bēdām spēšu.

Es Sirakūzās dzimis, sievu ņēmis,

Ar mani viņa būtu laimīga

Un es ar to, ja nenākusi ļauna liksta.

Mēs līksmē dzīvojām, mums manta auga

No biežiem izdevīgiem ceļojumiem

Pa Epidamnu. Tad mans faktors mira,

Par veikalu un precēm rūpēs es

No sievas mīļām skavām tapu rauts.

Tik sešus mēnešus es biju prom,

Kad mana sieva, gandrīz nevarīga

Aiz saldā soda, sievietei kas jānes,

Uz ceļu taisījās man pakaļ braukt

Un sveika, vesela drīz bija klātu.

Un atkal drīz jau māte laimīga

Tā tika diviem skaistiem puisēniem,

Tik brīnišķīgi līdzīgiem, ka tos

Pēc vārda vienīgi bij atšķirt spējams.

Tai pašā namā un tai pašā stundā

Vēl viena zemu ļaužu nedēļniece

Tāpat bij dzemdējusi dvīņus vienādus.

Un, tā kā vecāki bij gluži nabagi,

Es bērnus pirku kalpot maniem dēliem.

Uz saviem zēniem lepna — mana sieva

Diendienā uzmācās uz mājām braukt,

Es ļāvos pierunāt un — ak! — par agru.

Mēs kuģī sēdāmies.

No Epidamnas bijām jūdzi tālu,

Kad vējam paklausīgais jūras klajš

Ar ļaunām zīmēm apdraudēja mūs.

Jo tālāk, jo mums zuda cerības,

Drīz tumsa debess gaismu nodzēsa

Un baiļu pilniem prātiem lika jaust,

Ka tuva nāve neizbēgama.

Es viņai mierīgs acīs lūkotos,

Bet manas sievas izmisuma vaidi

Un asaras par to, kas nenovēršams,

Un skaisto zēnu žēlie brēcieni

Par drausmo skatu, ne aiz nāves briesmām,

Man lika paglābiņu meklēt tiem un sev.

Un, citu nezinādams, lūk, ko iedomāju:

Kad kuģa ļaudis laivā projām irās

Un kuģi pameta, lai dzīlē grimst,

Par savu jaunāko visvairāk rūpēs —

To sieva piesaistīja tievam mastam,

Ko jūrnieki ņem līdzi vētras brīdim,

Un Vienu no tiem pirktajiem tur klāt,

Bet es ar otriem diviem tāpat rīkojos.

Tā bērnus dalījuši, es un sieva,

No acīm sargājamos neizlaizdami,

Pie masta sējāmies, katrs savā galā,

Un slīdam projām straujo viļņu varā,

Kā šķitās mums, uz krastu Korintā.

Kad beidzot saule zemi apspīdēja

Un klīda biezā migla apkārt mums,

Ar silto spulgu jūra norimās,

Mēs redzējām, ka divi kuģi brauc —

No Epidauras viens un otrs no Korintas,

Bet, pirms tie tika klāt… ak, ko man teikt!

Jūs paši tagad varat stāstu beigt.

Hercogs.

Ne, stāsti tālāk visu, vecais vīrs;

Ja žēlot ne, tak līdzi just tev varam.

Egeons.

Ak, kāpēc dieviem nebij līdzjūtības —

Par nežēlību viņus tagad sūdzu! —

Pirms kuģi bij no mums uz desmit jūdzēm,

Mēs traucām taisni virsū lielai klintij,

Pret asu šķautni tādā spēkā sviests,

Masts, mūsu glābējs, vidū pušu lūza,

Mūs abus netaisns likten's šķīra, pamezdams

Tik to, kas remdina un sāpes dara.

Tai otrai pusei šķitās mazāks svars,

Lai arī izmisuma nebij mazāk,

To vējš pa jūru ātrāk projām dzina,

Un zvejnieki no Korintas — kā vēroju —

Tos trijus uzņēma un dzīvus glāba.

Otrs kuģis beidzot izzvejoja mūs,

Un, izdzirduši, ko tie izglābuši,

Šie Jaudis manim līdzēt gribēja

Un tiem tur atņemt viņu laupījumu,

Bet, tā kā kuģis bija pārāk lēns,

Uz savu zemi tieši brauca tie. —

Nu zināt, mana laime ka pagalam;

Ļauns likten's dzīvot manim tikai licis,

Par savu nelaimi lai pastāstītu.

Hercogs.

To labā, kuru liktenis tev rūp,

Man esi palīdzīgs un stāsti vēl,

Kā tiem un tevim pašam vēlāk klājies.

Egeons.

Mans jaunākais, bet mana vecā bēda,

Ar astoņpadsmit gadiem lielās ilgās

Pēc brāļa nemitīgi lūdzās man,

Lai ļaujot iet tam viņu uzmeklēt

Un līdzi laižot kalpu, kuram vārds

No brāļa gan, bet pats tas pazudis.

Aiz tīkas atkal redzēt to, ko mīlu,

Es pazaudēju to, ko mīlēju.

Pa pieciem gadiem visu Grieķiju

Un robežzemes Āzijā es izmeklēju -

Nu, mājup braukdams, esmu Efesā

Bez cerības, ka atradīšu tos,

Bet patversmi lai katru pārmeklētu.

Te tagad beidzas manas dzīves stāsts,

Es laimīgs justos, agri nāvē iedams,

Ja klaidos uzzinājis — viņi dzīvi.

Hercogs.

Tu nelaimīgais Egeon, tev lemts

Visdziļo sāpju mēru izbaudīt!

Jel tici man, ja neprasītu likums

Un hercogkronis, gods un dotais vārds,

Kas valdiniekam jātur negribot,

Ar visu sirdi stātos tavā pusē.

Bet, lai tu arī esi nāvei lemts,

Jo atsaukt to, kas reiz ir nolemts,

Mums nejauj mūsu sargājamā cieņa,

Tak saudzēt tevi gribam, kā vien spēsim.

Tāpēc tev, tirgotāj, šo dienu ļaujam,

Lai rastu, kas tev paglābj dzīvību.

Ej meklē visus draugus Efesā

Un lūdzies, aizņemies, vāc naudu, dzīvo;

Ja ne, tad tikai nāve paliek miņā.

Nu, uzraug, paņem viņu savā ziņā.

Cietuma uzraugs.

Kā pavēlat, mans kungs!

Egeons.

Nav Egeonam cerību, ne palīga,

Tik drošas nāves mirkli brīdi atlika.

Visi aiziet.