Viljams Šekspīrs: Hamlets

Kas tur?

Nē, atbildiet man, stāviet, rādieties!

Lai dzīvo karalis!

Bernardo, tu?

Es.

Uz maiņu nākat īstā laikā.

Ir divpadsmit, nu dusēt ej, Francisk!

Par nomaiņu jums ļoti pateicos.
Bargs sals.
Man tā kā nelāgā ap sirdi.

Vai bija kluss?

Ne pele nepīkstēja.

Nu, labunakti
Ja satiec manus biedrus,
Lai Horācijs un Marcels pasteidzas.

Man šķiet, tur viņi nāk. — Ho, stāt! Kas tur?

Šīs zemes draugi.

Karaļa gaitnieki.

Arlabunakt!

Sveiks, krietnais kareivi! Kas tevi nomainīja?

Bernardo.
Ar labu nakti!

Hallo, Bernardo!

Vai Horācijs ir šeit?

Tāds nieks no tā.

Sveiks, Horācij! Sveiks, mīļais Marcel, sveiks!

Vai arī šonakt rēgs ir rādījies?

Nav manīts it nekas.

Tā tikai iedoma, teic Horācijs.
Viņš negrib ticēt, ka tam stāstām
Par baigo rēgu, ko mēs redzējām.
Es tāpēc viņu aicināju līdz
Šo nakti kopā aizvadīt ar mums.
Un, ja tad rēgs te atkal rādītos,
Lai mūsu acīm tic, pats parunā.

Ko niekus, nerādīsies vairs.

Nu, sēdiet
Un ļaujiet vēlreiz uzbrukt jūsu ausīm,
Kas nedzirdīgas ir pret mūsu stāstu,
Kas divās naktīs pieredzēts.

Nu labi. Mēs sēdēsim, Bernardo lai tad stāsta.

Kad pagājušo nakti zvaigzne šī
Tur gaiša virzījās gar apvārsni,
Kā arī tagad varam saskatīt,
Es un Marcels, kad pulksten's sita vienu.

Pag, klusu! Lūk, tur viņš jau atkal nāk!

Viņš līdzīgs mirušajam karalim.

Tu skolots, uzrunā to, Horācij.

Vai nav pēc karaļa? Skat, Horācij.

Jā, ļoti. Mani bailes māc un izbrīns.

Viņš vēlas, lai mēs uzrunātu to.

Ko kavējies, jel viņam pavaicā.

Kas esi tu, kas izmanto nakts tumsu
Un stalto, kareivīgo izskatu,
Kā mēdza staigāt dāņu karalis?
Tev debess vārdā prasu, atbildi!

Viņš apvainots.

Skat, lepni aizsoļo!

Tev pavēlu, jel paliec! Atbildi!

Viņš aizgāja, viņš negrib atbildēt.

Nu, Horācij? Jūs drebat, stāvat bāls:
Vai tas nav vairāk nekā iedoma?
Nu, kā jums šķiet?

Es zvēru, ka tam ticēt nespētu,
Ja nebūtu tik tieši savām acīm
To redzējis.

Vai līdzīgs karalim?

Kā tu sev pašam.
Viņš taisni tāpat bija bruņojies,
Kad cīnījās ar uzpūtīgo norvēģi;
Tā raudzījās, kad spīvā ķildā viņš
Reiz poli ragavās uz ledus veica.
Cik dīvaini!

Tā divas reizes klusā pusnaktī
Viņš sardzei lepni garām pagāja.

Kā īsti jāsaprot tas, nezinu.
Bet, cik es vispār nojaust spēju,
Tad valstī gaidāmas ir pārmaiņas.

Nu sēdieties un pasakiet, kas zin, —
Kam tāda stingra, modra apsardzība,
Kas naktīs nomoca šis zemes ļaudis?
Kādēļ ik dienas lielgabalus lej
Un ārzemēs pērk kara ieročus?
Kam kuģu būvētavās smagais darbs,
Kad nedod svētdienas vairs atpūtai?
Kam caurām naktīm jāsvīst sūrā darbā?
Kas var man paskaidrot?

Es domāju, tas nebūs cits nekas.
Klīst baumas. Mūsu karali, kas miris,
Ko dēvēja par neuzvaramu,
Kad mita viņš vēl šinī pasaulē,
Kur viņa gars nupat mums rādījās,
Kā to jūs zināt, godkārības tirdīts,
Bij Fortinbrass to cīņā izsaucis;
Bet krita viņš un līdz ar dzīvību
Tās zemes zaudēja, kas bija līgumā,
Ko tie pēc likuma un parašām
Bij parakstījuši, pirms cīņu sāka.
Bet savukārtu mūsu karalis
Bij pretī ķīlā licis norvēģim
No savas valsts to lielo daļu,
Kas kristu tam pēc viņu līguma,
Ja pieveiktu viņš mūsu karali.
Bet tagad, stāsta, jaunais Fortinbrass,
Pilns cīņas spara, visā Norvēģijā
Sev līgstot dienderus, kas gatavi
Par uzturu un algu darīt visu,
Ko tiem liek. Šo karapulku nolūks —
Kā mūsu valstij labi saprotams —
Gūt atpakaļ ar varu, spaidu kārtā,
Tos novadus, ko zaudējis bij tēvs.
Tas, liekas, galvenais būs iemeslis
Šīm apsardzībām, kara priekšdarbiem
Un steigai, rosībai it visā valstī.

Es domāju, tā būs. Un ne jau velti
Pie apsardzes nāk rēgs šis draudīgais.
Viss vienās bruņās, līdzīgs karalim,
Ap kuru bij un tagad vēl ir kari.

Tas krislītis, kas apkrāpj prāta acis.
Kad bagātā un lepnā Romas valstī
Bij jākrīt varenajam Cēzaram,
Bij kapi tukši, līķu autos tīti,
Pa ielām nomirušie gāja vaidot;
Bij zvaigznes ugunīgām astēm, lietus,
Jaukts asinīm; uz saules metās plankumi,
Un miklais spīdeklis, kā iespaidā
Pats Neptuns stāv ar savu valstību,
Bij tumsā grimis, kā uz pastardienu.
Un tamlīdzīgas pravietīgas zīmes,
Kā piekšspēle, kam sekos liktenis
Ar drausmīgiem un smagiem notikumiem,
Ir rādītas pie debess un virs zemes,
Uz mūsu apvidiem un mūsu ļaudīm.
Atkal parādās rēgs. Nu klusu!
Redziet, viņš atkal tuvojas.
Kaut bojā eju, krusta zīmi metīšu,
Rēgs, stāvi! Ja balss tev ir un valoda,
Tad runā.
Ja paveicams kāds godīgs darbs, kas tev
Var mieru dot un godu darīt man,
Tad runā!
Ja zināms tev ir tavas tautas liktenis,
Ko, iepriekš paredzot, var vērst uz labu,
Ak, runā tad!
Ja dzīvojot tu netaisnīgi mantu
Sev esi guvis, zemē slēpdams to,
Par ko jums, gariem, kapā miera nav,
Tad runā!
Paliec te un runā!