Viljams Šekspīrs - Hamlets

Tu, Marcel, nedrīksti to projām laist.

Vai es lai cērtu tam ar zobenu?

Nu cērt, ja negrib stāt.

Viņš šeit!

Viņš šeit!

Viņš prom!

Viņš karalisks, mēs apvainojam to,
Ja gribam šeit ar varu aizturēt,
Jo viņš kā gaiss ir neievainojams
Un mūsu cirtieni — tik ļauni zaimi.

Viņš runātu, bet gailis traucēja.

Viņš satrūkās kā noziedzīga būtne,
Kad atskan troksnis. Esmu dzirdējis,
Ka gailis, rīta vēstnesis, ar skaļo,
Cēlo balsi modinot pat Ausekli;
Kad viņa brīdinājums atskanot,
Tad visi izklīdušie maldu gari,
Lai ūdenī vai gunī, zemē, gaisā,
Uz savām mītnēm steidzot atpakaļ.
Ka tā, to liecināja arī rēgs.

Viņš izgaisa, kad gaili izdzirda,
Tā saka, tuvu nākot laikam tam,
Kad piedzimis ir ļaužu pestītājs,
Šis ausmas putns dziedot augu nakti,
Tad gari nedrīkstot vairs apkārt klīst,
Nakts spēcinot un zvaigznes nekaitot,
Un fejas, raganas bez burvju varas;
Tik svēts un žēlastības pilns šis laiks.

Tā esmu dzirdējis, pa daļai ticu,
Bet, raugiet, rūsgansārtā ietērpā nāk
Rīts pār rasas klātiem kalniem austrumos,
Laiks apsardzību beigt; es ieteiktu
Par visu to, ko šonakt redzējām,
Jo sīki ziņot arī Hamletam.
Es galvoju, ka rēgs, kas mēms ar mums,
Ar viņu runāsies. Vai piekrītat,
Ka viņam jāziņo par visu to,
Kā draudzība un pienākums mums liek?

Bez šaubām, lūdzu, tas mums jādara.
Es zinu, kur mēs viņu sastapsim.

Kaut mīļā piemiņā vēl turam dārgo
Mums brāli, kaut pieklātos vēl sērot,
Pat visai valstij raukties sāpju rievā,
Prāts tomēr tiktāl pārspēj mūsu jūtas,
Lai sērojot mēs sevi nepiemirstu.
Un tāpēc ņemam svaini, atraitni,
Kas karalisti manto, sev par sievu,
Ar vienu aci smaidot, otru raudot,
Caur kāzu dziesmām dzirdot kapu zvanus
Un līdzsvarā ar līksmi turot skumjas.
Ja brīvi apsveicat šo soli, paldies jums.
Un tālāk, zināms, — jaunais Fortinbrass,
Mūs zemu vērtēdams un ticēdams,
Ka līdz ar dārgā aizgājēja nāvi
Valsts dzīve izsista no sliedēm būs,
Mums sācis uzmākties ar prasību,
Lai atdod zemes, ko reiz likumīgi
Tā tēvs ir savam brālim zaudējis.
Lai notiek: rakstām Fortinbrasa tēvocim,
Kas, vārgs un gaudens, laikam nezina
Nekā par to, ko iecerējis jaunais,
Jau pulkus vākdams, kaujai iekaisdams,
Lai ceļā šķēršļus liek tam rīkoties.
Mēs sūtām, Kornēlij un Voltimand,
Jūs nodot sveikas vecam norvēģim,
Jums izsniedzot ne vairāk pilnvaru
Kā tās, ko aprādītie punkti skar.
Nu sveiki! Žiglums rādīs centību.

To pierādīt ir mūsu pienākums.

Mums šaubu nav. Nu, brauciet veseli!

Bet kādu, Laert, tu mums ziņu nes?
Tev esot lūgums mums? Kāds būtu tas?
Ko vien tu saprātīgu prasītu,
Tas nebūs karalim kā vējā teikts.
Vai lūgt tu varētu, ko nepildītu
Mēs, tiklīdz vēlēšanās izteikta?
Nav sirds ar galvu ciešāk draudzībā,
Ne roka mutei labāk izpalīdz
Kā tavam tēvam tronis Dānijā.
Ko, Laert, vēlies tu?

Ak augstais kungs,
Jel ļaujiet atgriezties man Francijā.
Mans pienākums bij atbraukt Dānijā
Uz jūsu kronēšanu, — veikts ir tas.
Uz Franciju man atkal ilgas trauc.
Es pazemīgi lūdzu atļauju.

Vai tēvs ļauj braukt? Ko saka Polonijs?

Kungs, atjauju, ko negribēju dot,
Pārlieku lūgdamies, viņš izplēsa,
Līdz pēdīgi ar smagu sirdi ļāvu.
Es lūdzu jūs, jel ļaujiet viņam braukt.

Tad, Laert, ņem, šis laika sprīdis tavs,
Un spožās spējas lieto, kā tev tīk! —
Bet nu, mans brālēn Hamlet un mans dēls…

Teikts svešam tas par daudz, bet tuvam — pārāk maz.

Vai vēl arvien tumst mākoņi pār jums?

Ne tā, mans kungs, man saules pārāk daudz.

Met, mīļais Hamlet, prom šo pusnakts krāsu
Un gaišām acīm raugies Dānijā.
Kam tu ar lejup vērstu skatu tēvu
Arvien vēl pīšļos it kā meklēt mēdz?
Tu zini, tas, kas dzīvo, arī mirst
Un, dabas pārveidots, iet mūžībā.

Jā, kundze, tā tas ir.

Bet, ja tas tā,
Kas savāds liekas tēva liktenī?

Tik liekas, kundze! Nē, tā ir, ne liekas.
Ne tumšais apmetnis vien, mīļā māte,
Ne sēru tērps, kā parasts, svinīgs, melns,
Ne nopūta, kas izlaužas no krūts,
Ne valgmes straume, kas no acīm plūst,
Ne grūtsirdības noēnotais vaigs
Ar visiem skumju vaibstiem, veidiem, zīmēm
Tev nepateiks, kas notiek manā sirdī.
Tas ārējs viss, ko izrādīt var katrs.
Kas manī ir, tas vairāk, nekā rādāms.
Viss cits tik sēru tērps un sēru rota.

Ir jauki, Hamlet, un jums godu dara
Tik iejūtīgi skumt par savu tēvu.
Bet zināt: jūsu tēvam mira tēvs
Un vectēvam; un pakaļpalicējiem
Ir kādu laiku jāsēro. Bet mūžam
Tā izsamist ir nedabiski, gļēvi,
Kā spītēt gribētu pret debesīm.
Tas mīkstčaulīgu, gļēvu sirdi rāda
Un nemācītu prātu. Jo, kad zinām,
Kas neizbēgams ir un nenovēršams,
Tad kāpēc ar tik spīvu pretestību
To ņemt pie sirds? Nē, nē! Tas grēks pret dievu,
Zaims nomirušam, noziegums pret dabu
Un nejēdzība prātam, kas mums teic,
Ka tēviem jāmirst; un kopš pirmā līķa
Līdz nelaiķim, ko šodien bed, prāts sauc:
«Tam jābūt tā!» Mēs lūdzam, metiet prom
Šīs pārspīlētās bēdas. Domājiet,
Ka tēvs jums — mēs. Jo visiem jāzina,
Ka mūsu tronim jūs — vistuvākais
Un ka mēs mīlu, cik vien dziļu just
Spēj tēvs vislabākais pret savu dēlu,
Jums dāvājam. Par jūsu nodomu
Braukt atpakaļ uz Vitenbergu studēt
Mums jāsaka, — tas ļoti nesakrīt
Ar mūsu nodomiem. Tāpēc mēs lūdzam
Jūs laipni, — vienmēr palieciet pie mums
Šeit mūsu mīlas gādībā un gaismā
Kā galminieks un brālēns, mūsu dēls.

Lai māte, Hamlet, velti nelūgtu: Uz Vitenbergu nebrauc; paliec šeit.

Jums, kundze, labprāt visur klausīšu.

Par tīkamo un skaisto atbildi
Jūs jūtieties mums līdzīgs Dānijā.
Nu, iesim, kundze! Viņa laipnie vārdi
Kā saulains smaids man sirdī ielija.
Par godu viņam katru līksmo kausu,
Ko karal's šodien dzers, lai lielgabals
Līdz padebešiem vēsta! Debesīs
Lai atsaucas un pieskandina pērkons,
Kad zemē dzīro karalis. — Nu, ejam!