VILJAMS ŠEKSPĪRS: JŪLIJS CĒZARS

VILJAMS ŠEKSPĪRS

JŪLIJS CĒZARS

Jūlijs Cēzars

Oklāvijs Cēzars triumvīri

Marks Antonijs pēc Jūlija Cēzara M. Emilijs Lepids I nāves

Cicerons

Publijs senatori

Popilijs Lena

Marks Bruts

Kasijs Kaska

Trebonijs sazvērnieki

Ligārijs pret

Dēcijs Bruts Jūliju Cēzaru

Metels Cimbers Cinna

Flāvi/s I tribūni

Maruls f

Artemidors, sofists no Knidas Pareģis

Cinna, dzejnieks

Lucilijs Titinijs

Bruta un

Mes ala •

. „ , Kasīja draugi

Jaunais Katons

Volumnijs

Varons Klits

Klaudijs Bruta

Slratons kalpi

Lūcijs Dardanijs

Pindars, Kasija kalps

Kalpurnija, Cēzara sieva Porcija, Bruta sieva

Senatori, pilsoņi, sargi, pavadoņi u. c.

Notiek pa lielakajai daļai Romā, vēlāk Sardos un Filipu apkaimē.

Uznāk Flāviļs, Maruls un pilsoņu bars.

Flāvijs.

Uz mājām, sliņķi! Prom, uz mājām ejiet! Kas še par svētkiem jums? Vai nezināt, Ka amatniekiem aizliegts darbdienās Bez savas amatzlmes apkārt klaiņot? Teic man — kāds amatnieks gan esi tu?

Pirmais pilsonis.

Kungs, esmu namdaris.

Maruls.

Kur ādas priekšauts tavs, kur tava olekts? Ko dari šeit tu, svētku drēbēs tērpies? Un jūsu amats, draugs?

Otrais pilsonis. Patiesi, kungs, salīdzinājumā ar smalku amatnieku esmu tikai lāpītājs.

Maruls. Bet kāds ir tavs amats? Atbildi man tieši!

Otrais pilsonis. Tāds amats, kungs, ka varu strādāt ar tīru sirdsapziņu — patiesi, es izlaboju sliktas pēdas.

Maruls. Kāds amats, stūrgalvīgais nelieti, kāds amats tavs?

Otrais pilsonis. Kungs, es jus ludzu, neplīstiet aiz dus­mām, bet, ja jūs pārplīstu, es varētu jūs salāpīt.

Maruls. Ko gribi ar to teikt? Tu varot mani salāpīt, ne­kaunīgais nelga?

Otrais pilsonis. Jā, kungs, un pazolēt!

Flāvijs. Tu tātad esi kurpnieks?

Otrais pilsonis. Patiesi, kungs, es pārtieku no īlena un nejaucos ne tirgoņu, ne sieviešu lietās. Mana lieta ir īlens. Nudien, kungs, esmu ārsts vecām kurpēm; kad tās ir lielās briesmās, daru tās atkal veselas. Viskrietnākie ļaudis, kādi jebkad staigājuši vēršu ādās, ir mīdījuši zemi ar maniem ražojumiem.

Flāvijs.

Bet kāpēc neesi tu darbnīcā? Kam ļaudis šos pa ielām līdzi vadā?

Otrais pilsonis. Nudien, kungs, tāpēc, lai tie novalkātu savas kurpes, tad man būtu vairāk darba. Bet patie­sībā esam sev paņēmuši brīvdienu, lai redzētu Cē- zaru un priecātos par viņa triumfu.

Maruls.

Kam priecāties? Ko viņš ir uzvarējis?

Un kādus gūstekņus ved līdz uz Romu?

Kas, važās kalti, greznos viņa ratus?

Jūs bluķi, akmeņi, jums jūtu nava!

Ak cietās sirdis, ļaunie Romas vīri,

Vai Pompeju jūs nepazināt? Cikreiz

Jūs rāpāties uz mūriem un uz jumtiem,

Uz torņiem, palodām, pat dūmeņiem

Ar bērniem rokās un tad nosēdējāt

Tur augu dienu, pacietīgi gaidot,

Līdz lielais Pompejs brauks pa Romas ielām.

Kad viņa ratus tālē ieraudzījāt,

Vai neuzgavilējāt tad tik skaļi,

Ka Tibra nodrebēja savā gultnē,

Kad stiprā balsu duna atbalsojās Tās izdobtajos krastos? Un tagad tērpjaties jūs goda drānās? Un paši svināt it kā lielus svētkus? Un tagad kaisāt puķes ceļā tam, Kas lika noasiņot Pompejam? Prom visi!

Uz mājām skrejiet, steigšus krītiet ceļos! Un lūdziet dievus, lai tie novērš sodu, Kam jānāk par šo nepateicību!

Flāvijs.

Nu ejiet, ejiet, labie pilsoņi,

Un par šo noziegumu sapulciniet

Pie Tibras krastiem visus savus brāļus

Un raudiet upē savas asaras,

Līdz seklā straume augstās klintis skūpstīs.

Pilsoņi aiziet.

Kā izkūst viņu būtnes rupjie sārņi, Tie aiziet mēmi vainas apziņā! Uz Kapitolu tagad dodieties! Es iešu te. Ja ieraugāt kur tēlus Ar goda nozīmēm, tās noraujiet!

Maruls.

Vai drīkstam to?

Jūs zināt — svinam Luperkālijas.

Flāvijs.

Tas nav nekas! Mēs negreznosim tēlus Par godu Cēzaram. Es tagad iešu Un pūli projām aizdzīšu no ielām. To dariet arī jūs, kur drūzmu redzat. Mēs Cēzaram no spārniem plūksim spalvas, Kas strauji aug. Lai neuzlido viņš Tai augstumā, ko ļaužu skati nesniedz, Un neliek mums kā vergiem baiļoties.

Publisks laukums.

Uznāk procesija ar mūziku. Cēzars, Antonijs, gatavs skriešanās sacīkstēm, Kalpurnija, Porcija, Dēcijs, Cicerons, Bruts, Kasijs un Kaska, kam seko liels laužu bars, starp tiem pareģis.

Cēzars.

Kalpurnija!

Kaska.

Klusu! Cēzars runā.

Mūzika noklust.

Cēzars.

Kalpurnija!

Kalpurnija.

Jā, mans pavēlniek.

Cēzars.

Tev jānostājas Antonijam ceļā,

Kad skries viņš sacīkstēs. Klau, Antonij!

Antonijs.

Augstais Cēzar!

Cēzars.

Šai steigā neaizmirstiet pieskarties Kalpurnijai, jo veci ļaudis stāsta: Kas svētā skrējienā skar neauglīgo, Tai lāstu noņemt var.

Antonijs.

To atcerēšos! Ja Cēzars saka: dari, — viss būs darīts.

Cēzars.

Tad sāciet, ievērojot ierašas!

Mūzika.

Pareģis. Cēzar!

Cēzars.

Ha! Kas sauc?

Kaska.

Lai visi trokšņi rimst, nu atkal kļūsiet!

Mūzika noklust.

Cēzars.

Kas ļaužu drūzmā manu vārdu sauc? Es dzirdu — balss vēl spalgāka par taurēm Kliedz: «Cēzar!» Runā, Cēzars tagad klausās!

Pareģis.

No marta Idām sargies!

Cēzars.

Kas viņš tāds?

Bruts.

Kāds pareģis jūs brīdina no marta īdām! Cēzars.

Šurp vediet to! Lai viņa seju redzu! Kaska.

Ko pūlī slapsties? Rādies Cēzaram! Cēzars.

Ko tagad teiksi man? Nu, runā vēlreiz!

Pareģis.

No marta īdām sargies!

Aiziet.

Cēzars.

Kāds murgotājs! Lai atkal tālāk ejam!

Mūzika, visi aiziet, atskaitot Brutu un Kasi/u.

Kasijs.

Vai neiesiet jūs skatīt skriešanos?

Bruts. Es ne!

Kasijs.

Jūs, lūdzu, ejiet!

Bruts.

Man spēles nepatīk, jo manī trūkst Tā dzīvā gara, kas ir Antonijam, Bet jūsu prieku, Kasij, nelaupīšu Un iešu prom.

Kasijs.

Brut, labu laiku vēroju es jūs: Nav jūsu acīs vairs tās laipnības, Ne mīlas mirdzuma, kas man bij pierasts. Tik stūrgalvīgs un dīvains jūs pret draugu, Kas jūs patiesi mīl joprojām.

Bruts.

Kasij,

Jūs maldāties. Ja skatiens drūms ir man,

Tad nemieru, kas manā sejā redzams,

Pret sevi pašu vēršu es. Nav sen,

Ka mocos pretrunīgās kaislībās

Un domās, kas man vienam zināmas.

Ja manu izskatu tās apēno,

Nav tāpēc maniem draugiem jānoskumst,

Pie kuriem, Kasij, pieskaitu es jūs.

Un manu nevērību nepārprotiet,

Kad, būdams pats ar sevi karā, Bruts

Dažreiz jums aizmirst mīlu parādīt.

Kasijs.

Tad, Brut, jūs esmu smagi pārpratis, Un tāpēc krūtīs savās apslēpu Es domas vērtīgas un tieksmes cēlas. Man sakiet, Brut, — vai redzat savu seju?

Bruts.

Nē, Kasij, acs spēj sevi saskatīt Vien atspulgā, vien citos priekšmetos.

Kasijs. Tā ir!

Un ļoti jānožēlo, cēlais Brut, Ka jums nav tāda spoguļa, kas spētu Jums rādīt jūsos slēpto vērtību, Lai savu ēnu ieraudzītu jūs! Es dzirdu: Romas cienīgākie vīri — Bez nemirstīgā Cēzara — kad runā Par Brutu, vaidot zem šī laika jūga, Tie vēlas, kaut jel Brutam būtu acis!

Bruts.

Uz kādiem briesmu ceļiem vedat mani Jūs, Kasij? Kā lai sevī meklēju Kaut ko, kā manī nava.