VILJAMS ŠEKSPĪRS: JŪLIJS CĒZARS

Kaska.

To varu arī es. Ikvienam vergam Tāds spēks ir rokās — salauzt verdzību.

Kasijs.

Bet kāpēc Cēzars kļuvis varmāka? Ai, nabadziņš! Vai viņš gan būtu vilks, Ja neredzētu: romieši ir avis.

Viņš lauva tāpēc, ka mēs esam stirnas. Ja lielu uguni grib ātri sakurt, Ņem vieglus salmus. Kādas saslaukas Un lūžņi, kādi gruži gan ir Roma, Ja kļūst par iekuru, kas gaismu dod Tik nicināmai būtnei, kāds ir Cēzars. Bet, sirdēsti, kurp mani aizvedat? Varbūt to saku labprātīgam vergam? Tad man būs jāatbild. Bet esmu bruņots, Un briesmas allaž vienaldzīgas man.

Kaska.

Jūs runājat ar Kasku. Viņš ir vīrs, Kas pļāpāt nemīl. Šeit jums mana roka! It visu dariet, lai var novērst ļaunu, Un manas kājas līdzi ies pat tam, Kas aizsoļos vistālāk.

Kasijs.

Ir līgums slēgts.

Tad ziniet, Kaska, esmu pierunājis Jau dažus cēlākos no Romas dēliem Ar mani kopā pasākumu veikt, Kam godpilnas un bīstamas būs sekas. Es zinu, tagad viņi mani gaida Pie Pompeja, šai briesmu naktī nav Ne kustības, ne gājēju uz ielām, Jo arī pašas niknās debess vaigs Ir līdzīgs darbam, ko mēs gribam darīt, Tik svelošs, asiņains un briesmu pilns.

Kaska.

Uz mirkli kļūsiet, jo kāds steigšus nāk. Kasijs.

Tas Cinna, viņu pazīstu pēc gaitas, Viņš mūsu draugs.

Uznāk Cinna.

Kurp traucat, Cinna?

Cinna.

Jūs meklēju. Kas tas? Vai Metels Cimbers? Kasijs.

Nē, Kaska. Viņš ir mūsu sabiedrotais. Bet sakiet, Cinna, — vai es tieku gaidits?

Cinna.

Es priecājos! Cik baiga ir šī nakts! Viens otrs redzējis jau parādības!

Kasijs.

Vai mani gaida? Sakiet taču, Cinna! Cinna.

Jā, Kasij, gaida. Ak, kaut spētu iegūt Jūs cēlo Brutu mums par sabiedroto.

Kasijs.

Jel esiet mierīgs! Labais Cinna, ņemiet Šo rakstu, nolieciet to pretorkrēslā, Lai Bruts var atrast. Šo te iemetiet Pa logu tam. Bet trešo pielīmējiet Ar vasku vecā Bruta statujai. To veicis, steidziet atpakaļ pie mums. Vai Dēcijs Bruts un Trebonijs ir tur?

Cinna.

Jā, visi tur, vien Metels Cimbers gāja Jūs meklēt jūsu mājās. Tagad steigšos Šos rakstus nogādāt, kā pavēlējāt.

Kasijs.

Pēc tam uz Pompej zāli atpakaļ!

Cinna aiziet.

Nu, Kaska, nāciet — pirms vēl diena aust, Pie Bruta jāaiziet. Trīs ceturtdaļas No viņa ir jau mūsu. Tiekoties Vēlreiz, mēs viņu iegūsim sev visu.

Kaska.

Jā, tautas sirdī viņš ir augstu celts. Kas mūsos visiem liktos noziegums, To viņa godīgums kā alķīmija Par tikumu un cieņu pārvērtīs.

Kasijs.

Ka viņš ir vērtīgs un mums vajadzīgs Pārlieku — to jūs labi izprotat. Bet iesim! Ir jau pāri pusnaktij, Pirms ausis rīts, tam jākļūst mūsējam!

PIRMĀ AINA Roma. Bruta dārzs. Ienāk Bruts.

Bruts.

Klau, Lūcij! Nāc!

Pēc zvaigžņu gaitas noteikt nespēju, Cik tuvu diena. Lūcij, dzirdi jel! Kaut spētu kādreiz es tik cieši gulēt! Nu, Lūcij, mosties! Saku: mosties, Lūcij!

Ienāk Lūcijs.

Lūcijs.

Jūs saucāt, kungs?

Bruts.

Ej ienes sveci manā istabā, To aizdedz un tad pasauc mani.

Lūcijs.

Tūlīt, mans kungs.

Bruts.

To panākt varam vien ar viņa nāvi. Nav pašam iemesla man viņu nīst, Bet tautas labā gan! Viņš kāro kroni. Nav zināms, kā tas viņa dabu mainīs, Ja saules dienā odzes parādās, Tad jāiet piesardzīgi. Viņu kronēs? Tā mēs tam paši dosim dzeloni, Ar kuru viņš pēc iegribas mums kaitēs.

Var diženība nelietīga kļūt, Ja varu atdala no sirdsapziņas. Ir tiesa, neesmu redzējis, ka Cēzars Ne prātam, bet gan kaislēm paļautos. Bet pieredzēts, ka pazemība bieži Ir tikai jaunas godkārības kāpnes. Kas augšup kāpj, mēdz seju pievērst tām, Bet, kāpni augstāko kad sasniedzis, Tas visām kāpnēm pagriež muguru Un raugās mākoņos, un nonicina Tās zemās pakāpes, pa kurām augšup Viņš pacēlies. Varbūt tā Cēzars darīs. Tas jānovērš. Par viņu nevar spriest Pēc tā, kāds viņš mums tagad šķiet, Bet jādomā par to, ka, augstāk celts, Viņš galējībās dažādās var krist. Un tāpēc jāuzskata viņš par čūskas olu, Kas izperēta kļūtu bīstama. Tā čaulā jāsamin.

Lūcijs atgriežas.

Lūcijs.

Kungs, svece aizdegta jums istabā. Kad kramu meklēju uz palodzes, So vēstuli ar cietu zīmogu Es atradu. Tās nebij tur, kad gulos.

Bruts.

Ej atkal gulēt. Diena neaust vēl. Vai rītdien nava marta īdas, zēn?

Lūcijs.

Kungs, nezinu!

Bruts.

Tad skaties kalendārā, pasaki!

Lūcijs.

Tūlīt, mans kungs!

Biuts.

Tik spoži gaisā plaiksnās zibeņi, Ka varu rakstu salasīt šai gaismā.

Atplēš vēstuli un lasa.

«Tu guli, Brut. Jel mosties! Redzi sevi! Vai tiešām Roma . . . Runā, cīnies, glāb! Tu guli, Brut! Jel mosties!» Šie aicinājumi man pasviesti Tik bieži, kur vien eju es. «Vai tiešām Roma …» To var papildināt: «Vai tiešām Roma dreb no viena vira?» Kā? Mani senči padzina no Romas Reiz Tarkviniju, kad tas bija valdnieks. «Jel runā, cīnies, glāb!» Tā mani lūdz, Lai runāju un cīnos! Roma, solos tev, Ja glābiņš vajadzīgs, tu saņemsi No Bruta rokas visu, ko tu prasi.

Lūcijs.

Kungs, šodien ir jau piecpadsmitais marts. Pie vārtiem klauvē.

BrutS.

Nu labi! Ej pie vārtiem — tur kāds klauvē! Lūcijs iziet.

Kopš Kasijs mani sauc pret Cēzaru, Man nenāk miegs.

No pirmās ieceres līdz briesmu darbam Viss starplaiks līdzinās tik smagam murgam Un šausmu pilnam sapnim. Apspriežas Tad ģēnijs garīgais ar miesu mirstīgo, Un cilvēks, it kā maza karaļvalsts, Pats sevī sacelšanos pārdzīvo.

Atgriežas Lūcijs.

Lūcijs.

Kungs, jūsu brālis Kasijs ir pie vārtiem — Viņš grib jūs redzēt.

Bruts.

Vai viņš nācis viens?

Lūcijs.

Nē, kungs, tam citi lidz. Bruts.

Tos pazīsti?

Lūcijs.

Nē, kungs! Tiem cepures līdz ausīm. Sejas Pa pusei aizsegtas ar apmetņiem, Lai nevarētu viņus pazīt es Pēc kādām pazīmēm.

Bruts.

Ved viņus šurp! Lūcijs aiziet.

Tie sazvērnieki. Vai tu, dumpja gars,

Pat naktī aizsedz pieri bīstamo,

Kad ļaunums ir visbrīvāks? Kur tad dienā

Sev atrast spēsi alu tumšu diezgan,

Lai slēptu savu drausmo vaigu? Slēp to

Vislabāk smaidos, drauga laipnībā!

Ja iesi savā īstā izskatā,

Pat pekle nebūs pietiekami tumša,

Lai tevi sargātu no aizdomām.

Ienāk Kasijs, Kaska, Dēcljs, Cinna, Metels, Cimbers un Trebonijs.

Kasijs.

Jums dusu patvarīgi iztraucējām. Labrīt, mans Brut! Vai nākam nelaikā?

Bruts.

Sen piecēlos. Šo nakti negulēju. Vai visus pazīstu, kas nāk jums līdz?

Kasijs.

Jā, katru pazīstat, šeit nav neviena, Kas necienītu jūs, un visi vēlas,

Lai jūs par sevi pats tā domātu Kā katrs cildens romietis par jums! Lūk, Trebonijs.

Bruts.

Lai vipš ir sveicināts!

Kasijs.

Šis — Dēcijs Bruts.

Bruts.

Lai sveicināts tapat!

Kasijs.

Šeit Kaska, Cinna un šeit — Metels Cimbers!

Bruts.

Lai viņi visi sveicināti!

Kas tās par modrām rūpēm, kas starp nakti

Un jūsu acīm stāv?

Kasijs.

Tik vienu vārdu! Bruts un Kasi/s klusām sarunājas.

Dēcijs.

Lūk, austrumi. Vai diena neaust tur?

Kaska. Nē!

Cinna.

Kungs, piedodiet — tā aust. Šis bālās svēdras, Kas pāršķeļ mākoņus, ir dienas vēsts.

Kaska.

Jums jāatzīst, ka abi maldāties. Tur, kurp ar šķēpu norādu, lec saule, Jo, vērā ņemot jauno gadalaiku, Tā uzlec tagad vairāk dienvidpusē, Pēc diviem mēnešiem lēks viņas liesma Jau augstāk ziemeļos, bet austrumi, Tāpat kā Kapitols, mums tieši pretī.