VILJAMS ŠEKSPĪRS: JŪLIJS CĒZARS

Kasijs.

Es lūdzu — lēnāk: Cēzars paģība?

Kaska. Viņš pakrita tirgus laukumā, no mutes viņam nāca putas, un viņš bija bez valodas.

Bruts. Nav brīnums: viņam taču ir krītamā kaite.

Kasijs.

Nē, Cēzaram šīs ļaunās kaites nava, Bet jūs un es, un Kaska ar to sirgstam.

Kaska. Es nezinu, ko jūs ar to gribat sacīt, bet skaidri redzēju, ka Cēzars pakrita. Viss šis skrandaiņu bars viņam plaukšķina vai viņu izsvelpj atkarībā no tā, vai viņš tiem patīk vai nepatīk, gluži kā teātra spē­lētājam. Ja tas tā nav, tad neesmu goda vīrs.

Bruts.

Ko teica viņš, kad bija atģidies?

Kaska. Jau pirms Cēzars nogāzās, viņš, redzēdams pūja prieku par to, ka atraida kroni, atrāva vaļā savu tuniku un atsedza kaklu, lai viņam pārgriežot rikli. Zēl, ka es nebiju viens no tiem amatniekiem, tad gan viņu būtu turējis pie vārda, lai tad ari mani aiz­triektu peklē kopā ar visiem tiem neliešiem. Un tā viņš pakrita. Atjēdzies viņš sacīja, ja esot darījis vai runājis kaut ko nepiedienīgu, tad lūdzot cienī­jamos pilsoņus saprast, ka vainojama viņa slimība. Trīs četras sieviņas, kas stāvēja man blakus, iesau­cās: «Ak labā dvēsele!» — un piedeva viņam no sirds. Bet tās nav vērā ņemamas: ja Cēzars būtu nodūris viņu mātes, arī tad viņas tam piedotu.

Bruts. Un tad viņš aizgāja tik sadrūmis?

Kaska. Jā.

Kasijs. Vai kaut ko teica Cicerons?

Kaska. Jā, grieķu valodā.

Kasijs. Un runas saturs?

Kaska. Ja es to jums pateiktu, tad nekad nevarētu jums acīs rādīties, bet tie, kas saprata viņu, sasmai- dījās un kratīja galvas. Taču man tā bija ķīniešu ābece. Es jums varu vēl ko jaunu pavēstīt: Marulam un Flāvijam, tāpēc ka viņi norāvuši vītnes no Cēzara attēliem, tagad mutes aizbāztas. Dzīvojiet veseli! Tur bija vēl cita blēņošanās, bet nevaru jau visu atcerēties.

Kasijs. Vai nenāksiet pie manis vakariņās, Kaska?

Kaska. Nē, esmu solījies būt citur.

Kasijs. Varbūt pie manis rītdien nāksiet pusdienās?

Kaska. Labprāt, ja būšu dzīvs, ja jūsu nodoms nebūs mainījies un pusdienas būs vērtas, ka tās bauda.

Kasijs. Labi, es jūs gaidīšu.

Kaska. To dariet. Palieciet abi sveiki!

Bruts.

Cik neaptēsts šis cilvēks tagad kļuvis, Bet skolā kādreiz bija dzīvs un dedzīgs.

Kasijs.

Vēl tagad viņš ir tāds, kad jāpaveic Kāds drošsirdīgs un cildens pasākums, Vien ārēji viņš liekas gauss. Šis rupjums Ir tikai mērce viņa atjautībai, Kas palīdz ļaudīm viņa vārdus Ar labu apetīti sagremot.

Bruts.

Tā ir. Bet tagad man jūs jāatstāj, Ja rītu vēlaties ar mani runāt, Es aiziešu pie jums, bet, ja jūs gribat, Pie manis atnāciet — es gaidīšu!

Kasijs.

Es nākšu. Domājiet par pasauli!

Bruts aiziet.

Jā, Brut, tu esi cēls. Bet tomēr redzu, Ka tavu krietno dabu novērst var No īsta ceļa, tāpēc piederas, Ka cēlais vien ar cēlo biedrojas. Kurš ir tik stingrs, ka to nevar grozīt? Nīst mani Cēzars, bet viņš Brutu mīl. Ja būtu Bruts es tagad, bet viņš — Kasijs, Es viņam nepaļautos. Šonakt Brutam Pa logu iemetīšu vēstules It kā no Romas pilsoņiem, un rokraksts Būs katrā citāds. Visas izteiks cieņu, Ko Roma jūt pret viņu, tumši minot Par godkāri, ko jaušam Cēzarā.

Tu, Cezar, tronī sedies parak aši, Mēs tevi gāzīsim vai mirsim paši.

Aiziet.

Zibeņo. Uznāk no pretējām pusēm Kaska ar kailu zobenu un Ciceron

Cicerons.

Labvakar, Kaska! Vai no Cēzara Jūs nākat? Aizelsies, ar stingu skatu?

Kaska.

Vai varat mierīgs būt, kad visa zeme Dreb savos pamatos? Ak Ciceron, Es vētras redzēju, kad niknie vēji Ar saknēm rāva milzu ozolus, Kad lepnais okeāns viss putās slējās, It kā lai rēkdams lēktu mākoņos. Bet vēl nekad līdz šim, līdz pat šai dienai Es gājis neesmu caur uguns gāzmām. Vai pašās debesīs ir sācies dumpis, Vai pasaule jau kļūst tik neganta, Ka dievi dusmās viņu iznīcina?

Cicerons.

Un vēl ko brīnišķīgu redzējāt?

Kaska.

Kāds vienkāršs vergs — jūs viņu pazīstat — Slej kreiso roku, un tā aizdegas Kā dividesmit lāpu, bet ne liesmas Tam roka jūt, ne arī sadeg svelmē. Pēc tam es tvēru savu zobenu, Jo satiku pie Kapitola lauvu — Tam acis zvēroja, bet drūmi gāja Viņš garām, mani neaizskāris. Tālāk

Simt bālu sieviešu stāv sakjāvušās, Tās baiļu pārņemtas un zvērēja, Ka redzējušas vīrus liesmās skrējām Pa ielām. Vakar pašā dienas vidū Uz tirgus pūce tupēja un ķērca, Un spalgi kliedza. Ja šie brīnumi Tik daudzi sagadās, lai ļaudis neteic: «Ir visam cēlonis, un viss ir dabisks!» Jo ticu — parādības vēsta ļaunu Tam apvidum, kur tās tiek redzētas.

Cicerons.

Patiesi, savāds ir šis laiks. Bet ļaudis Mēdz visu iztulkot pēc sava prāta, Pavisam tālu īstai būtībai. Vai Cēzars ritu nāks uz Kapitolu?

Kaska.

Viņš nāks, jo pavēlēja Antonijam Jums ziņot, ka viņš ritu būšot tur.

Cicerons.

Ar labu nakti, Kaska! Tādā laikā Nav labi staigāt.

Kaska.

Labu nakti, Ciceron!

Cicerons aiziet Uznāk Kasijs.

Kasijs. Kas tur?

Kaska.

Kāds romietis.

Kasijs.

Pēc balss, šķiet, Kaska.

Kaska.

Jums labas ausis, Kasij! Kāda nakts! Kasijs.

Tā goda vīriem ļoti patīkama.

Kaska.

Kas debesi ir redzējis tik bargu? Kasijs.

Tie, kuri zin, cik zemei daudz ir grēku, Bet es, lūk, apkārt klaiņoju pa ielām, Sai briesmu pilnai naktij padodamies Un atraisījis apģērbu. Kā redzi, Kaska, Es krūtis pērkonbultām atsedzu. Kad zilie zibšņi krustodamies šķēla, Šķiet, pašas debess krūtis — nostājos Kā mērķis viņu liesmojumam pretī.

Kaska.

Kāpēc jūs debesis tā kārdināt? Jo vajag baiļoties un trīcēt ļaudīm, Kad dievi visuvarenie mums sūta Tik drausmus, draudu pilnus vēstnešus.

Kasijs.

Jūs, Kaska, esat truls. Tās dzīvās dzirksts, Kas vajadzīga romietim, jums trūkst, Vai arī slēpjat to. Jūs esat bāls Un, baiļu satraukts, šonakt izbrīnāties Par debess neparasto bardzību. Bet, ja jūs izprast spētu iemeslu, Kāpēc šķīst ugunis, klīst apkārt rēgi Un putni, zvēri zaudē savu dabu, Muld sirmgalvji, kļūst bērni pārgudri, Kāpēc tie maina savas īpašības Un viņu pirmbūtība, viņu spējas Tik kropli pārvēršas, — jūs saprastu, Ka pati debess iedveš tiem šo garu, Lai ļaudis biedētu un brīdinātu, Ka viņu stāvoklis ir kļuvis briesmīgs. Jums, Kaska, varētu es nosaukt vīru, Kas līdzīgs ir šai briesmīgajai naktij, Kas sper un zibeņo, ver kapus vaļā Un rēc kā niknais lauva Kapitolā. Šis virs nav spēcīgāks kā jūs un es

Ar paša spēku, bet viņš vara audzis Un briesmīgs kļuvis, kā šie dabas spēki.

Kaska.

Jūs, Kasij, runājat par Cēzaru? Kasijs.

Lai būtu viņš kas būdams! Romiešiem, Tāpat kā senčiem, kauli ir un miesa, Bet vai! Ir miris mūsu tēvu gars, Un tikai mātes gars mūs visus vada. Mēs jūgu nesam it kā lēnas sievas.

Kaska.

Dzird runājam, ka senatori rītu Par valdnieku grib iecelt Cēzaru, Un kroni varēs valkāt viņš uz jūras Un sauszemes, vien Itālijā ne!

Kasijs.

Tad zinu es, kurp jāvērš man ir asmens, No jūga Kasijs izglābs Kasiju! Uz to jūs, lielie dievi, dodiet vājam spēku, Ar to jūs, dievi, gāziet varmākas! Ne akmens torņi, bronzā kaltas sienas, Ne smacīgs cietums, stipras dzelžu važas Var gara spēkam būt par kavēkli. Ja apnīk dzīvībai šīs zemes saites, Tai pietiek spēka sevi atbrīvot. Ja es to zinu, tad lai visi zina: To varmācības daļu, ko es nesu, Ja vēlos, vienmēr varu nokratīt.