VILJAMS ŠEKSPĪRS: LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

VILJAMS ŠEKSPĪRS

LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

much ado about nothing

Dons Pedro, Aragonijas princis Dons Huans, viņa pusbrālis Klaudio, jauns Florences grāfs Benedikts, jauns Padujas muižnieks Leonāto, Mesīnas pavaldonis Anlonio, viņa brālis Baltazars, dona Pedro kalps Boračio dona Huana p ava doņi Konrāds '

Dzērvene policijas uzraugi

Ķīselis '

Priesteris

Rakstvedis

Zēns

Hero, Leonālo meita Beatriče, Leonāto krustmeita Margarita \ Hero istabenes Urzula >

Vēstneši, sargi, svīta, kalpi. Notiek Mesīnā.

Nāk Leonāto, Hero, Beatriče un vēstnesis.

Leonāto. No šīs vēstules es redzu, ka dons Pedro būs šovakar Mesīnā.

Vēstnesis. Viņš vairs nav tālu: es viņu atstāju jūdzes trīs no šejienes.

Leonāto. Cik bruņinieku jūs zaudējāt šai kaujā?

Vēstnesis. Vispār ļoti maz un no ievērojamākajiem ne­vienu.

Leonāto. Uzvara ir divkārt uzvara, kad uzvarētājs ar pilnu skaitu atgriežas mājās. Še sacīts, ka dons Pedro parādījis lielu godu kādam jaunam florencietim Klaudio.

Vēstnesis. Viņš to bija tiešām pelnījis, un dons Pedro tikai viņu atzina pēc nopelna. Neviens to nevarēja no viņa gadiem sagaidīt: izskatījās pēc jēra, bet cī­nījās kā lauva: jā, patiesi, viņš tiktāl pārspēja visas cerības, ka man nav cerību jums to izstāstīt.

Leonāto. Še, Mesīnā, dzīvo viņa tēvocis; tas būs ļoti iepriecināts.

Vēstnesis. Es jau viņam nodevu vēstules, un tās viņam darīja lielu prieku, tik lielu, ka viņš aiz kautrības to nevarēja izrādīt bez sarūgtinājuma pazīmēm.

Leonāto. Sāka šņukstēt?

Vēstnesis. Un kā vēl!

Leonāto. Kāds maigu jūtu izplūdums! Tā ir visgodīgākā seja, kas mazgāta šādām asarām. Cik daudzkārt la­bāk ir raudāt aiz prieka nekā priecāties par asarām.

Beatriče. Sakiet jel man — vai Zobenpušķa kungs ari at­griezies no kara vai ne?

Vēstnesis. Es tādu nepazīstu, lēdij. Tāda pie mums ne­bija.

Leonāto. Par ko tu vaicā, krustmeit?

Hero. Māsīca domā sinjoru Benediktu 110 Padujas.

Vēstnesis. Jā, tas ir mājās! Un tikpat jautrs kā vienmēr.

Beatriče. Viņš še, Mesīnā, izlipināja afišas, ka izaicina Amoru uz sacīksti ar stopu un bultām; un mana tē­voča āksts, uzaicinājumu izlasījis, parakstījās Amora vārdā, ka ar mieru cīkstēties, bet tikai — trulām bul­tām. Sakiet jel — vai daudzus viņš šai karā nogali­nāja un apēda? Labāk sakot — cik viņš nogalināja? Es apņēmos apēst visus, kurus viņš nogalinās.

Leonāto. Krustmeit, nudien, tu dari pāri sinjoram Bene­diktam. Bet gan tev iznāks vēl kādreiz ar viņu sa­tikties, tici man.

Vēstnesis. Viņš mums izdarīja lielus pakalpojumus šai karā, lēdij.

Beatriče. Droši vien jums bija samaitājies proviants, un viņš palīdzēja to notiesāt, vai ne? Viņš ir īsts nažu varonis ar nesalīdzināmu ēstgribu.

Vēstnesis. Bet arī labs karavīrs, lēdij.

Beatriče. Es ticu — pret dāmām; bet pret kavalieriem?

Vēstnesis. Kavalieris pret kavalieri, vīrs pret vīru. Viņš ir pārpilns dažādiem cienījamiem tikumiem.

Beatriče. Pārpilns! Jā, jā! Viņš jau ir miesās pietiekami pilnīgs. Bet ko nu, mēs taču visi esam mirstīgi cil­vēki.

Leonāto. Jums jāsaprot mana krustmeita, kungs. Viņa ir mūžīgā karā ar sinjoru Benediktu. Tiklīdz tie sasto­pas, viņu starpā tūlīt izceļas vārdu karš.

Beatriče. Jā, bet no tā viņam pārāk maz prieka. Tā, pie­mēram, kad mēs pēdējo reizi tikāmies, četri no viņa pieciem prātiem laida vajā ļekas, un kopš tā laika nabadziņam jāiztiek ar vienu pašu. Labi vēl, ka tas pats palicis, jo kā gan citādi šo varētu atšķirt no viņa zirga. Tā ir ari vienīgā iespēja pieskaitīt viņu saprātīgiem radījumiem. Bet kā tad sauc viņa pēdējo draugu? Ik pēc mēneša viņam taču ir jauns sirds­draugs.

Vēstnesis. Vai tas var būt?

Beatriče. Ļoti var būt, jo viņa uzticība ir tikpat kā cepu­res fasons, kas pārmainās ar katru jaunu ielas stūri.

Vēstnesis. Tik tiešām, jūs viņu ne visai labi ieredzat.

Beatriče. Nē, ja tā būtu, es nedrīkstētu nemaz taisīt vaļā acis. Sakiet jel — kas tagad ar viņu draugos? Vai tie­šām nebija neviena resgaļa, kam būtu patika braukt ar viņu kopā pie velna?

Vēstnesis. Pa lielākai daļai viņu redz kopā ar krietno Klaudio.

Beatriče. Nabaga cilvēks! Benedikts viņu apsēdīs kā ne­laba slimība. Viņš ir lipīgāks par mēri un uz rāvienu padarīs viņu traku. Dievs, esi žēlīgs krietnajam Klau­dio! Ja viņš saslimis ar Benediktu, tad bez tūkstoš mārciņām nekļūs vesels.

Vēstnesis. Es gribētu būt draugos ar jums, lēdij.

Beatriče. Papūlieties, mans draugs!

Leonāto. Tu nu gan nekad nekļūsi traka, krustmeit.

Beatriče. Ne ātrāk, kamēr janvāri iestāsies karsts laiks.

Vēstnesis. Tur nāk dons Pedro.

Nāk dons Pedro, dons Nuans, K/audio, Benedikts un Baltazars.

Dons Pedro. Dārgais sinjor Leonāto, jūs nākat pats pretī savai nelaimei. Cilvēki pasaulē izvairās no liekiem izdevumiem, jūs tos meklējat.

Leonāto. Nekad vēl nelaime nav ienākusi manā mājā jūsu augstības izskatā. Kad nelaime mūs atstāj, tad paliek labsajūta; bet, kad jūs aizbraucat, tad no ma­nis atvadās prieks un paliek skumjas.

Dons Pedro. Jūs pārāk labprātīgi uzņematies savu krus­tu. Ja nemaldos, tā ir jūsu meita, vai ne?

Leonāto. Viņas māte man to diezgan bieži apgalvoja.

Benedikts. Tātad jums bija iemesls šaubīties, sinjor, ja jūs viņai to jautājāt?

Leonāto. Nē, sinjor Benedikt, jo jūs toreiz vēl bijāt bērns.

Dons Pedro. Nu jūs dabūjāt, Benedikt! Mēs sākam sa­prast, kas jūs tagad esat par vīru. Patiesi, viņas seja mums visgaišāk rāda, kas ir viņas tēvs. Vēlu laimes, lēdij, jūs esat pilnīgi atsitusies savā cienījamajā tēvā.

Benedikts. Nu, teiksim, ka sinjors Leonāto ir viņas tēvs, tomēr, lai cik līdzīgi viņi izskatītos, es šaubos, vai tā būtu ar mieru nest viņa galvu uz saviem pleciem, ja arī viņai par to piedāvātu visu Mesīnu.

Beatriče. Es brīnos, ka jūs vēl vienmēr ieskatāt par va­jadzīgu pļāpāt, sinjor Benedikt, lai gan neviens ne­pievērš jums ne mazāko uzmanību.

Benedikts. Ko, mana mīļā zobgale? Vai jūs vēl esat dzīva?

Beatriče. Zobgale taču nemūžam nevar nomirt, ja viņai tik trekna barība kā sinjors Benedikts! Pat pieklājība pārvēršas zobgalībā, kad jūs parādāties uz skatuves.

Benedikts. Tādā gadījumā pieklājība apgriež svārkus otrādi; bet, cik zinu, visas dāmas manī iemīlējušās, izņemot jūs; un man tiešām žēl, ka man tik cieta sirds un es nemīlu nevienu.

Beatriče. Cik tās sievietes laimīgas! Viņais tikušas vaļā no nāvīga precinieka. Bet, paldies dievam, arī man ir aukstas asinis, un šai gadījumā esmu ar jums vie­nis prātis. Nudien, es labāk klausos, kā mans suns rej vārnas nekā vīrietis man zvēr mīlestību.

Benedikts. Kaut dievs jums uzturētu tādu pārliecību mūžu mūžos! Tas aizsargātu viena otra godīga cil­vēka seju no asiem nagiem.

Beatriče. Nagi nespēj saskrāpēt seju nejaukāku, ja tā izskatās pēc jūsu sejas.

Benedikts. Jūs esat lieliska papagaiļu dīdītāja.

Beatriče. Lai labāk mana mēle ir dīdīts papagailis nekā jūsējā pilnīgi nedīdīts lopiņš.

Benedikts. Es būtu laimīgs, ja mans zirgs šautos uz priekšu tikpat ātri kā jūsu mēle. Bet, dievs ar jums, turpiniet vien. Es beidzu.