VILJAMS ŠEKSPĪRS: LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Beatriče. Jūs vienmēr nobeidzat ar kādu zirga asprātību. Tas nav nekas jauns.

Dons Pedro. īsi un ātri, Leonāto. Sinjor Klaudio un sin­jor Benedikt, mans dārgais draugs Leonāto jūs ielūdz pie sevis. Es viņam neslēpu, ka mēs še paliksim ve­selu mēnesi, bet viņš cer, ka viņam izdosies mūs uz­kavēt vēl ilgāk. Esmu pārliecināts, ka viņam šie vārdi nāk no sirds.

Leonāto. Jūs neesat maldījies, mans kungs. Atļaujiet man apsveicināt arī jūs, don Huan. Tagad, kad jūs esat salīdzis mieru ar viņa augstību, savu brāli, es esmu jūsu padevīgais kalps.

Dons Huans. Pateicos! Man netīk šķiest vārdus: es jums pateicos.

Leonāto. Vai jūsu augstība nevēlas nākt iekšā?

Dons Pedro. Jusu roku, Leonāto, iesim reizē.

Leonāto, dons Pedro, dons Huans, Beatriče un Hero aiziet.

Benedikts un Klaudio.

Klaudio. Benedikt, vai tu ieskatījies acīs Leonāto meitai?

Benedikts. Acīs ne, bet redzēt es viņu redzēju.

Klaudio. Vai nav patīkama jauna lēdija?

Benedikts. Vai jūs man jautājat kā goda vīrs, lai zinātu manas patiesās domas? Varbūt lai atbildu pēc sava paraduma kā mūžīgs sieviešu ienaidnieks?

Klaudio. Lūdzu, saki vienkārši, ko tu domā!

Benedikts. Nu tad zvēru pie sava goda: man liekas, viņa ir pārāk zema, lai tai piešķirtu augstu uzslavu, pārāk tumša, lai tai piešķirtu spožu uzslavu, un pārāk maza, lai tai piešķirtu lielu uzslavu. Vienīgais, ko varu sa­cīt viņas labā: ja viņa būtu citāda, nekā tā ir, tad viņa būtu neglīta, bet tāda, kāda viņa ir, tā man ne­patīk.

Klaudio. Tu domā, es jokoju, nē, saki man vaļsirdīgi — kā viņa tev patīk?

Benedikts. Vai jūs viņu gribat pirkt, ja tik stipri intere­sējaties?

Klaudio. Vai tad var nopirkt šādu pērli?

Benedikts. Jā, un ar visu kārbu. Bet vai jūs runājat no tiesas? Varbūt jūs tikai niekojaties un gribat iestās­tīt, ka Amors ir labs zaķu mednieks un Vulkāns lie­lisks namdaris? Sakiet — kādā toņkārtā jūs dziedat, lai es varētu vilkt līdzi?

Klaudio. Manās acīs viņa ir daiļākā lēdija, kādu vien esmu redzējis.

Benedikts. Es vēl varu redzēt bez brillēm, bet nekā tam­līdzīga nesaskatu. Lūk, viņas māsīca: ja tanī nebūtu nelabais ieskrējis, tā būtu tiktāl skaistāka par Hero,

ciktāl maijs skaistāks par decembri. Bet, es ceru, jus- taču nedomājat precēties? Vai varbūt tomēr?

Klaudio. Es neticētu pats sev, ja būtu nozvērējis darīt pretējo, zinādams, ka Hero ar mieru kļūt mana sieva.

Benedikts. Tad tik tālu gan? Vai patiesi pasaulē vairs nav neviena cilvēka, kas gribētu nēsāt savu nakts- cepuri bez rūpēm? Vai es vairs neredzēšu neviena sešdesmit gadu veca vecpuiša? Bet kas tad man — ja jau tu gribi bāzt kaklu jūgā, lūdzu, ļauj to noberzt jēlu un pavadi savas svētdienas nopūtās. Bet tur jau nāk dons Pedro. Viņš droši vien jūs meklē.

Dons Pedro atgriežas.

Dons Pedro. Kas tad jums par noslēpumiem? Kāpēc ne­nācāt līdzi Leonāto mājā?

Benedikts. Esiet tik laipni, jūsu augstība, pavēliet man runāt.

Dons Pedro. Kā savam apakšniekam es tev pavēlu.

Benedikts. Jūs dzirdat, Klaudio: es varu klusēt kā mēms, ticiet man; bet, ja man pavēl kā apakšniekam, — dzirdat, kā apakšniekam! — viņš ir iemīlējies. Bet ko viņš iemīlējis? (To jūs tagad jautājiet, jūsu aug­stība.) Uzmaniet, cik īsa ir atbilde: Hero, Leonāto- meitu.

Klaudio. Ja tas tā, tad tas nu ir atklāts.

Benedikts. Kā vecā pasaciņā, mans kungs: tas nav tā un nebija tā, un pasargi dievs, ja būtu tā!

Klaudio. Ja mana kaislība ātri neatdziest, tad nedod dievs, ka tā kādreiz atdzistu.

Dons Pedro. Āmen, es saku, ja tu viņu mīli, viņa ir vērta, ka to mīl.

Klaudio. Jūsu augstība, tā jūs runājat tikai, lai mani iekārdinātu.

Dons Pedro. Tici man, es runāju no sirds.

Klaudio. Zvēru jums, ka ari es runāju no sirds.

Benedikts. Tad jau es runāju divkārt no sirds — ticiet man, es zvēru!

Klaudio. Es jūtu, ka viņu mīlu.

Dons Pedro. Es zinu, ka viņa tā vērta.

Benedikts. Un es nedz jūtu, kādēļ viņu var mīlēt, nedz arī zinu, kāpēc viņa tā vērta; tā ir mana pārliecība, ko nekādas elles ugunis no manis neizkvēpinās, kaut vai durat mani uz iesma.

Dons Pedro. Nu, kad jādievina skaistums, tad tu vien­mēr esi bijis ķeceris.

Klaudio. Un nekad neesi varējis notēlot savu lomu, ne- ielikdams sev laužņus mutē.

Benedikts. Par to, ka sieviete mani dzemdējusi, es viņai pateicos; ka mani uzaudzinājusi — arī par to viņai vispazemīgākā pateicība; bet, lai es atļautu pūst ragā uz savas pieres vai pakārtu savu pulvera ragu pie neredzamas jostas, to sievietes no manis nevar pra­sīt. Es negribu apvainot nevienu, neuzticoties taisni viņai, tāpēc esmu taisnīgs pret visām: es neticu ne­vienai; un šīs dziesmiņas beigas ir tās, ka es palieku vecpuišos.

Dons Pedro. Es tomēr ceru tevi kādreiz ieraudzīt pavi­sam bālu aiz mīlestības.

Benedikts. Aiz dusmām, slimības vai bada, jūsu aug­stība, tikai ne aiz mīlestības. Pierādiet man, ka es kādreiz aiz mīlestības pazaudēšu vairāk asiņu nekā ar dzeršanu var atdabūt, un es atļauju izdurt sev acis ar pirmā rīmjukalēja spalvu un pakārt sevi aklā Amora vietā pie prieka mājas durvīm.

Dons Pedro. Nu, klausies, kad tu kādreiz no šīs ticības atkritīsi, tad sagādāsi pateicīgu vielu pārrunām.

Benedikts. Ja es to izdaru, tad pakariet mani pudelē kā kaķi un šaujiet man virsū; un, ja kāds man trāpa, tad uzsitiet viņam uz pleca un sauciet viņu par Ādamu.

Dons Pedro. Nu, pagaidi, gan pienāks laiks, kad «arī meža bullis jūgam padosies».

Benedikts. Tiesa, meža bullis; bet, ja ari prātīgais Bene­dikts padodas, tad izraujiet bullim ragus, pielieciet tos man pie pieres, lieciet kādam mālderim uztriept manu attēlu un ar tik lieliem burtiem, kā mēdz rak­stīt: «Še izīrējami labi zirgi,» — parakstiet zem šī at­tēla: «Tas ir precētais vīrs Benedikts.»

Klaudio. Ja nu tā notiek, vai tu neskriesi mums virsū un nesāksi badīties?

Dons Pedro. Nu, ja Amors nav visas savas bultas Venē­cijā izšāvis, tad tev drīz vien būs jānodreb savas augstprātības priekšā.

Benedikts. Jūs drīzāk sagaidīsiet zemes trīci.

Dons Pedro. Redzēsim: nāks laiks, nāks padoms. Pagai­dām, mījais sinjor Benedikt, dodies pie Leonāto, at­vainojies manā vārdā un saki, ka ieradīšos pie viņa vakariņās; jo, kā dzirdēju, tām lieliski gatavojo­ties.

Benedikts. Tādu uzdevumu esmu spējīgs veikt, un es at­ļaujos …

Klaudio. «Atstāt jūs svētā gara apsardzībā. Pilī tādā un tādā (ja man tāda būtu)…

Dons Pedro. Sestajā jūlijā. Jūsu uzticīgais draugs Bene­dikts.»

Benedikts. Nezobojieties, nezobojieties; jūsu daiļrunība bieži vien sadiegta ar lupatām un ātri irst. Kā jums nav kauna atkārtot tik nodilušus jokus! Uz redzē­šanos!

Benedikts projām.

Klaudio.

Mans kungs, es tagad paļaujos uz jums.

Dons Pedro.

Jel runā! Tevi ļoti mīlu es. Ko darīt man? Tik pasaki, un spēšu Varbūt it visu tev par labu vērst.

Klaudio.

Vai Leonāto ir kāds dēls vai nav?

Dons Pedro.

Tik Hero vien ir viņa mantiniece. Tev viņa prātā stāv?

Klaudio.

Ak jā, mans kungs! Pirms tikko beigto karu sākāt jūs, Bij lemts uz viņu jau man acis mest, Un man tā patika: tik kara dēkas Vien neatļāva mīlai plaukt un ziedēt. Nu atkal atgriežos un kara domas No sevis metu nost, šo domu vietā Man senā mīla sirdī kvēli bur, Uz jauno Hero tiecas manas ilgas, Kas jau pirms kara iecerēta bij.