VILJAMS ŠEKSPĪRS: LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Nāk dons Pedro.

Dons Pedro. Sinjor, kur grāfs? Vai neesat viņu redzējis?

Benedikts. Godājamais kungs, es jau te kļuvu par kafi­jas tantiņu. Es viņu atradu tik noskumušu kā atstātu būdiņu mežā; tad es viņam pastāstīju — un ceru, tā bija patiesība, — ka jūsu augstība ieguvusi tās jau­nās lēdijas ievērību, un piedāvājos viņu pavadīt līdz pirmajam vītolam, kur vai nu viņam nopīt vainagu kā piekrāptam mīļākam, vai arī nogriezt labu porciju rīkšu, lai viņu nopērtu, kā pienākas.

Dons Pedro. Nopērtu? Vai tad viņš to pelnījis?

Benedikts. Viņš to pelnījis, rīkodamies kā muļķa skolas puika, kas atrod putnu ligzdiņu un aiz lieliem prie­kiem parāda savam draugam, lai tas nozog to.

Dons Pedro. Vai tad uzticība ir kāds grēks? Vainīgs ir zaglis.

Benedikts. Tomēr nebūtu kaitējis nopīt vainagu un no­griezt rīkstes; vainagu varētu nēsāt viņš pats, bet rīkstes viņam būtu noderējušas, ar ko nopērt jūs, jo, kā liekas, jūs viņam to ligzdiņu esat nozadzis.

Dons Pedro. Es gribēju tikai viņa putniņu iemācīt dzie­dāt un pēc tam nodot atpakaļ īpašniekam.

Benedikts. Ja viņa dziedāšana saskanētu ar jūsu vār­diem, tad jūs tiešām būtu labdaris.

Dons Pedro. Jums būs ko rauties ar lēdiju Beatriči. Ka­valieris, ar kuru viņa dejojusi, sacījis, ka jūs esot ļoti necienīgi izteicies par viņu.

Benedikts. Ak vai! Viņa tā izturējās pret mani, ka koka gabals to nebūtu varējis paciest! Ozols, kuram pali­kusi tikai viena zaļa lapiņa, pat tas nebūtu klusējis. Pat mana maska gribēja atdzīvoties un sākt ar viņu ķīvēties. Noturēdama mani par kādu citu, viņa sacīja, ka es esot prinča galma āksts, ka es esot slapjāks par slapjdraņķi, un tā neticamā ātrumā man krita uz galvas sitiens pēc sitiena, it kā es būtu mērķis, uz kuru šauj vesela armija. Katrs viņas vārds ir kā dun­cis, viņa prot urbt kā ar svārpstu. Ja viņas elpa būtu tikpat nāvīga kā viņas vārdi, neviens nevarētu dzī­vot viņas tuvumā, un tā noindētu visas dzīvās radī­bas līdz ziemeļpolam. Es viņu neprecētu arī tad, ja viņa, tāpat kā Ādams, dabūtu pūrā visu paradīzi. Viņa pat Heraklu piespiestu apgriezt cepeti un sa­plēst skalos savu vāli, lai uzturētu uguni. Nē, neru­nāsim par viņu; tā ir gatavā ragana, tikai apģērbta pēc pēdējās modes. Kaut taču drīzāk kāds burvis viņu aizvilinātu atpakaļ uz elli; jo tik tiešām, kamēr viņa še dzīvo, ellē ir tikpat labi kā baznīcā, un ļaudis sāk grēkot ar nolūku drīzāk nonākt ellē; dievs sodi, kur vien viņa iet, tur viņai seko nemiers, ķildas un šausmas.

Nāk Klaudio, Beatriče, Hero un Leonāto.

Dons Pedro. Tur jau viņa nāk.

Benedikts. Jūsu augstība, vai jums nav uzdevuma kādā citā pasaules malā? Es esmu ar mieru skriet katra nieka pēc, kur vien jums iepatīkas; es jums atnesīšu zobu bakstāmo no vistālākā Āzijas kakta, mēru no priestera Jāņa kājas, matiņu no Čingishana bārdas. Es esmu ar mieru būt par sūtni pie pigmejiem, kaut tikai nebūtu jārunā trīs vārdi ar šo harpiju. Vai jums nav kāda uzdevuma?

Dons Pedro. Nekāda; man tik patīkami būt kopā ar jums.

Benedikts. Ak kungs, jūs man dodat ēdienu, ko nevaru sagremot. Es nevaru paciest lēdiju Klaburčūsku.

Projām.

Dons Pedro. Ledij, jus esat pazaudējusi sinjora Bene­dikta sirdi.

Beatriče. Jā, patiesi, viņš man to kādreiz aizdeva, un es viņam to atdevu ar augļiem: divkāršu sirdi vienkār­šas vietā; tas bija pirms tam, kad viņš man to atspē- lēja ar viltotiem kauliņiem, tāpēc arī jūsu augstība var sacīt, ka esmu to pazaudējusi.

Dons Pedro. Jūs viņu esat nolikusi augšpēdus, lēdij, pa­visam augšpēdus.

Beatriče. Labi, ka viņš mani ne, godājamais kungs, jo es nebūt negribu laist pasaulē muļķus. Še es atvedu grāfu Klaudio, pēc kura jūs mani sūtījāt.

Dons Pedro. Kas ir, grāf, kāpēc jūs esat tik bēdīgs?

Klaudio. Es neesmu bēdīgs, jūsu augstība.

Dons Pedro. Kāds tad? Slims?

Klaudio. Arī ne.

Beatriče. Grāfs nav bēdīgs, nav slims, nav priecīgs, nav vesels; bet viņš ir maigs un dzeltens kā apelsīns, un dzeltena krāsa, kā zināms, nozīmē greizsirdību.

Dons Pedro. Patiešām, lēdij, man šķiet, ka jūsu zīmētais portrets ir pareizs, bet, ja tā, tad zvēru, ka viņa šau­bas ir nevietā. Nu tad zini, Klaudio, ka es bildināju viņu tavā vārdā un ka skaistā Hero ir uzvarēta; es griezos arī pie viņas tēva, un viņa jāvārds man ir rokā. Tagad noteic tikai savu kāzu dienu — un lai dievs tevi svētī!

Leonāto. Grāf, saņemiet manu meitu un līdz ar to manu mantu. Viņa augstībai pienākas pateicība par šīm kāzām, bet mūžīgajai augstībai — āmen!

Beatriče. Runājiet taču, grāf, tagad jūsu kārta.

Klaudio. Labākais prieka vēstnieks ir klusēšana. Mans prieks nebūtu liels, ja es varētu izteikt, cik liels tas ir. Lēdij, jūs esat mana, es esmu jūsu. Es atdodu sevi jums un esmu bez prāta par tik izdevīgu maiņu.

Beatriče. Runā, māsīc, bet, ja nevari parunāt, aizsedz vi­ņam muti ar skūpstu, lai ari viņš netiek pie vārda.

Dons Pedro. Patiesi, lēdij, jums ir līksma sirds.

Beatriče. Jā, godājamais kungs, es esmu šai nabaga bez- prātei daudz pateicības parādā. Kad mācas virsū rū­pes, mana sirds vienmēr atrodas vēja pusē. Mana māsīca saka viņam ausī, ka viņš mājojot tās sirdī.

Klaudio. Jā, to viņa dara, māsīc.

Beatriče. Mīļais dievs, atkal kāzas! Visa pasaule tiek zem aubes, tikai es ne, mani saule nocepina pavisam brūnu. Man jāsēž kaktā un jākliedz: apžēlojieties! Vīru! Vīru! Vīru!

Dons Pedro. Lēdij Beatriče, es jums varu kādu pagādāt.

Beatriče. Man labāk patiktu, ja jūsu tēvs būtu apņēmies tādu pagādāt. Vai jūsu augstībai nav kāds brālis, kas izskatītos pēc jums? Jūsu tēvs savā laikā pagādājis lieliskus laulātus draugus, ja vien nabaga meitene varētu tikt tiem klāt!

Dons Pedro. Vai jūs nevēlaties mani, lēdij?

Beatriče. Nē, jūsu augstība, tad man vajadzētu algot vēl vienu — darbdienas vīru. Jūsu augstība ir par dārgu, lai viņu valkātu katru dienu. Lūdzu, atvainojiet, es nu reiz esmu radīta jautrām čalām, nevis nopietnām sarunām.

Dons Pedro. Taisni otrādi; nebūtu labi, ja jūs klusētu. Nekas nepiestāv jums tik labi kā jautrība, jo, bez šaubām, jūs esat piedzimusi jautrā stundā.

Beatriče. Nē, nē, godājamais kungs, mana māte stipri kliedza un vaimanāja. Bet tobrīd pie debesīm kāda zvaigzne dejoja, un es piedzimu zem šīs zvaigznes. Lai jums dievs palīdz, brālēn un māsīca!

Leonāto. Krustmeit, vai tu nevarētu parūpēties par to, ko tev lūdzu?

Beatriče. Piedodiet, tēvoc. Ar jusu augstības atjauju.

Projām.

Dons Pedro. Kāda patīkama, jautra lēdija!

Leonāto. Jā, viņai nav daudz melanholijas, jūsu aug­stība. Viņa ir nopietna tikai tad, kad gu], bet arī tad ne vienmēr. Jo mana meita stāsta, ka viņa bieži sa­sapņojot kādas blēņas un laižot vaļā smieties.

Dons Pedro. Viņa nevar paciest, ka tai piedāvā vīru.

Leonāto. Nekādā ziņā! Nekādā ziņā! Viņa visus preci­niekus triec ratā.

Dons Pedro. Kas tā būtu par varenu sievu Benediktam!

Leonāto. Pasarg dievs, jūsu augstība! Nedēļas laikā viņi padarītu viens otru traku.

Dons Pedro. Grāf Klaudio, kad jūs domājat laulāties?

Klaudio. Rīt, jūsu augstība. Laiks lec uz kruķiem, kamēr mīlestība neiegūst visas likumīgās tiesības.

Leonāto. Ne ātrāk par pirmdienu, mīļais dēls; tas būs taisni pēc nedējas. Jau tā pārāk maz laika, lai sa­gatavotu visu pēc mana prāta.