VILJAMS ŠEKSPĪRS: LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Rauj viņus jods, Pret dotu dots! Met sejā knipi un sauc: nekā! Heisā, heisā, heisā, heisā!

Dons Pedro. Goda vārds, skaista dziesma! Baltazars. Bet peļams dziedātājs, jūsu augstība. Dons Pedro. Nebūt ne, tu dziedi tīri labi. Benedikts sevī.

Ja tā sāktu kaukt suns, es nešaubos, ka viņu pakārtu. Nu, lai dievs dod, ka viņa nejēdzīgā balss neuzsūta kādu nelaimi. Ar tādu pašu patiku es klausītos vecā kraukļa ķērcienos.

Dons Pedro. Jā, jums taisnība. Klausies, Baltazar! Pa­gādā mums labus muzikantus, lai tie nospēlē rītva­kar pie lēdijas Hero loga.

Baltazars. Es ņemšu labākos, kādus varēšu atrast.

Dons Pedro. Nu, tas ir jauki. Sveiks!

Baltazars ar muzikantiem projām.

Leonāto, ko jūs man šodien stāstījāt? Ka jūsu krust­meita Beatriče iemīlējusies Benediktā?

Klaudio

sāņus.

Uzmanību, uzmanību! Putniņš sāk ausīties!

Skali.

Es nekad nebūtu ticējis, ka šī meiča var iemīlēties vīrietī.

Leonāto. Es tāpat ne. Bet brīnišķīgākais ir tas, ka viņa iemīlējusies taisni sinjorā Benediktā, kuru līdz šim nemaz nevarēja ciest.

Benedikts. Vai tas var būt? Vai vējš jau sāk pūst no tās puses?

Leonāto. Nudien, jūsu augstība, es nemaz nezinu, ko do­māt. Viņa tik traki iemīlējusies, ka tas pārspēj visas iedomas.

Dons Pedro. Varbūt viņa tikai izliekas?

Klaudio. Tas var būt.

Leonāto. Ak dievs, viņa izliekas! Tad neviens cilvēks pasaulē vairs nav spējīgs atšķirt īstu mīlestību no iz­likšanās.

Dons Pedro. Bet kā viņa savu mīlestību izrāda?

Klaudio

sāņus.

Izmetiet makšķeri! Zivtiņa tūlīt kodīsies.

Leonāto. Kā viņa to izrāda? Viņa sēž un … bet mana meita jau jums stāstīja, ko viņa dara.

Klaudio. Jā, jā, ©s zinu.

Dons Pedro. Bet tas taču ir traki! Es esmu pilnīgi mēms aiz brīnumiem. Es biju vienmēr tai pārliecībā, ka viņas sirdij mīlestība netiek klāt.

Leonāto. Vai tad es domāju ko citu! Un viņai jāiemīlas taisni Benediktā!

Benedikts. Es neticētu nemūžam, ja to neapgalvotu šī baltā bārda! Blēdība taču nevar slēpties aiz tik cie­nīgas ārienes.

Klaudio

sāņus.

Rokā ir, strādājiet tikai tālāk!

Dons Pedro. Bet vai viņa Benediktam savas jūtas atklā­jusi?

Leonāto. Nē, un zvēr, ka to nekad nedarīšot. Tās jau ir viņas mokas.

Klaudio. Jā, patiešām. Tā stāstīja arī Hero. Es, viņa saka, esmu vienmēr viņu izsmējusi un lai tagad viņam rakstu, ka to mīlu!

Leonāto. Tā viņa saka vienmēr, kad taisās viņam rakstīt. Iedomājieties, viņa divdesmit reizes nakti ceļas augšā un sēž vienā kreklā, kamēr pieraksta veselu loksni papīra … To visu stāstīja mana meita …

Klaudio. Jūs ieminējāties par loksni papīra. Tas man atgādināja kādu joku, kuru arī stāstīja jūsu meita …

Leonāto. Ak tā, jā! Uzrakstījusi vēstuli, viņa to saloka un grib bāzt aploksnē, bet tad ierauga: papīrs salo­cījies tā, ka Benedikta vārds gulstas taisni virsū Beatričei.

Klaudio. Uz mata virsū.

Leonāto. Un tūlīt viņa aiz kauna saplēš vēstuli tūkstoš gabalos un nosoda sevi, ka iedomājusies rakstīt cil­vēkam, kas, bez šaubām, par viņu tikai pasmiesies, jo, viņa saka, es zinu pati no sevis, ka izsmietu viņu, ja tas iedrošinātos man rakstīt; es izsmietu viņu, lai gan tik bezgalīgi mīlu.

Klaudio. Tad viņa krīt ceļos, raud, vaimanā, sit sev pa krūtīm, plēš matus, lād, lūdzas: ak mīļais Benedikt! Dievs, dod man pacietību!

Leonāto. Jā, tā stāsta mana meita. Viņa nokļuvusi tādā ekstāzē, ka mana meita bīstas, — viņa varētu izmi­sumā sev ko padarīt. Nudien!

Dons Pedro. Nebūtu par Jaunu, ja Benedikts to pa kluso pusi dabūtu zināt, ja jau viņa pati negrib savas jūtas atklāt.

Klaudio. Ko tas līdzētu? Viņš sāktu plēst jokus un na­baga lēdiju vēl vairāk nomocītu.

Dons Pedro. Ja viņš to darītu, tad būtu pakarams. Kur jūs ņemsiet lēdiju ar tik neaptraipītu slavu kā viņa?

Klaudio. Un tik gudru!

Dons Pedro. Jā, visādā ziņā, izņemot viņas mīlestību uz Benediktu.

Leonāto. Ak jūsu augstība! Ja prāts un kaislība sāk cī­nīties tik maigā miesā, tad var derēt desmit pret vienu, ka kaislība uzvarēs. Man, kā viņas tēvocim un aizbildnim, viņa tikai jānožēlo.

Dons Pedro. Kāpēc gan viņa nav iemīlējusies manī! Es atmestu ar roku visai pasaulei un padarītu viņu par savu otru pusi. Lūdzu, izstāstiet taču Benediktam, kā tas ir, un dzirdēsim, ko viņš par to saka.

Leonāto. Vai jūs domājat, ka tas būtu labi?

Klaudio. Hero ir pārliecināta, ka Beatriče to nepārcietīs. Viņa pati saka, ka nomiršot, ja viņš tanī neiemīlēšo­ties, un drīzāk nomiršot nekā atklāšot savu mīlestību. Un, ja arī viņš to bildinātu, viņa drīzāk ar mieru nomirt nekā grozīt savu nicīgo izturēšanos pret viņu.

Dons Pedro. Pareizi. Ja viņa liktu tam manīt savas tiek­smes, ļoti var būt, ka viņš to izsmietu; jūs zināt, cik viņš uzpūtīgs.

Klaudio. Bet lielisks cilvēks.

Dons Pedro. Jā, labi noaudzis.

Klaudio. Kā ne, bet, man šķiet, viņam netrūkst arī prāta.

Dons Pedro. Protams, reizēm viņš izšķiļ no sevis tīrās asprātības dzirksteles.

Leonāto. Un viņš ir arī drošsirdīgs.

Dons Pedro. Tīrais Hektors, es jums saku! Bet, kad iz­ceļas ķilda, viņš kļūst pat gudrs: vai nu ar lielu veik­lību no tās izvairās, vai arī, kristīgu baiļu kratīts, dodas ķildā iekšā.

Leonāto. Kas bīstas dieva, tam gribot negribot jātur miers, bet, ja miers pārkāpts, tad jāķildojas ar bai­lēm un sirds drebēšanu.

Dons Pedro. Tā ir. Lai gan, dzirdot vienu otru viņa joku, par viņa dievbijību var stipri šaubīties. Bet, lai nu kā, man tomēr žēl jūsu krustmeitas. Vai neuzmek­lēsim Benediktu un nepastāstīsim par viņas mīles­tību?

Klaudio. Nedarīsim vis to, jūsu augstība; labāk dosim padomu, lai viņa cenšas pazaudēt savu vājību.

Leonāto. Nē, tā nevar, viņa drīzāk pazaudēs savu dzī­vību.

Dons Pedro. Nu labi, paklausīsimies, ko vēl sacīs jūsu meita. Varbūt viņas kaislība arī atdziest. Man patīk Benedikts, un es gribētu ticēt, ka viņš beidzot atgūs prātu un pazemīgi atzīs, ka nav vērts tik krietnas sievietes.

Leonāto. Vai neiesim, kungs? Pusdienas būs jau galdā.

Klaudio

sāņus.

Ja viņš tagad neskrien kā traks viņai pakaļ, tad es neticu vairs nekam pasaulē.

Dons Pedro

sāņus.

Tādas pašas cilpas mums jāizliek arī viņai. Lai to iz­dara Hero ar savām istabenēm. Tas tik būs joks, kad katrs domās, ka otrs viņu mīl, bet patiesībā nav nekā tamlīdzīga. To skatu es gribētu redzēt; tā būs smalka pantomīma. Liksim viņai aicināt Benediktu pie galda.

Dons Pedro, Klaudio un Leonāto projām.

Benedikts

iznāk no paslēptuves.

Tas nav nekāds joks: viņi runāja nopietni. Viņiem visu izstāstījusi Hero. Var redzēt, ka viņi nožēlo Beatriči: droši vien viņas kaislība sasniegusi visaug­stāko pakāpi. Manī iemīlējusies? Pret to nevar iztu­rēties vienaldzīgi. Es nupat dzirdēju, ka viņi mani nosoda: es kļūšot augstprātīgs, kad dzirdēšot par viņas mīlestību. Viņi arī saka, ka tā drīzāk miršot nekā likšot man nojaust savas jūtas. Es biju pārlie­cināts, ka nekad neprecēšos, bet es taču nedrīkstu būt augstprātīgs. Laimīgs tas, kas dzird, ko par viņu runā, jo pēc tam var sākt laboties. Viņi saka, ka Beatriče esot skaista; tas ir tiesa; un tikumīga — arī tas nav noliedzams; un gudra, izņemot viņas mīles­tību pret mani! … Taisnību sakot, tas gan nepadara viņu gudrāku, bet ari nepierāda, ka viņa ir muļķe, jo ari es varu viņā nāvīgi iemīlēties … Var jau būt, ka man uzbruks ar jokiem un asprātībām par to, ka tik ilgi esmu uzstājies pret precēšanos. Bet vai tad cilvēks nevar mainīties? Jaunībā viņam patīk ēdiens, ko vecumā nemaz nevar panest. Vai papīra bultas un lētas asprātības var cilvēku izsist no sliedēm? Nē! Pasaulei jābūt apdzīvotai. Kad es teicu, ka nomiršu vecpuisī, tad nedomāju, ka dzīvošu tik ilgi, kamēr apprecēšos. Tur jau nāk Beatriče. Dievs sodi, skaista lēdija. Es jau tūlīt redzu, ka viņa mani mīl.