VILJAMS ŠEKSPĪRS - LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Klaudio. Ja viņš nav ieķēries kādos brunčos, tad vairs nevar ticēt vecām pazīmēm. Viņš tīra katru rītu savu cepuri. Ko tas nozīmē?

Dons Pedro. Vai viņu kāds redzējis pie bārddziņa?

Klaudio. Nē, bet bārddziņa zēns redzēts pie viņa, un ar Benedikta senāko vaigu krāšņumu jau esot piebāztas vairākas bumbas.

Leonāto. Tāpēc es skatos, ka viņš izliekas daudz jau­nāks, kopš pazaudējis bārdu.

Dons Pedro. Un vēl kas: viņš sācis iesmaržoties; jūs sa­protat, pēc kā tas ož?

Klaudio. Citiem vārdiem: skaistais jauneklis iemīlējies.

Dons Pedro. Bet visvairāk modina aizdomas viņa nokār­tais deguns.

Klaudio. Un kad agrāk viņš tik bieži mazgājās?

Dons Pedro. Varbūt viņš sācis arī krāsot vaigus? Man stāstīja, ka klīstot tādas baumas.

Klaudio. Bet viņa dzirkstošā atjautība, tā paslēpusies it kā kokles stīgās un pīkst tikai tad, kad uz tās sit knipjus.

Dons Pedro. Tas viss ir ļoti traģiski. Galu galā būs jāse­cina, ka viņš tomēr iemīlējies.

Klaudio. Bet es zinu arī to, kas viņā iemīlējusies.

Dons Pedro. Nu, to gan es gribētu redzēt. Droši vien tas sievišķis viņu nemaz nepazīst.

Klaudio. Taisni otrādi! Zina visas viņa vājības, tomēr mirst vai nost viņa dēļ.

Dons Pedro. Tā nu būtu jāapbedī kapā vaļējām acīm.

Benedikts. Manas zobu sāpes jūs tomēr nenovārdosiet. Godājamais sinjor, lūdzu, iesim. Man jums jāsaka daži prātīgi vārdi, kurus šie koka zirdziņi nedrīkst dzirdēt.

Benedikts un Leonāto aiziet.

Dons Pedro. Es lieku savu galvu ķīla, viņš sāks runāt par Beatriči.

Klaudio. Droši vien. Bet Hero un Margarita jau bus iz­spēlējušas to pašu joku ar Beatriči, un nu šie lāči vairs nerūks satiekoties.

Ienāk dons Huans.

Dons Huans. Dievs palīdz, brāli.

Dons Pedro. Esi sveicināts!

Dons Huans. Ja tev ir mazliet laika, es gribētu ar tevi parunāt.

Dons Pedro. Divatā?

Dons Huans. Kā tev tīk, bet grāfs Klaudio var palikt, jo tas, ko gribu sacīt, attiecas uz viņu.

Dons Pedro. Kas tad ir?

Dons Huans. Jūs domājat rīt laulāties, godājamais kungs?

Dons Pedro. Tu taču to zini.

Dons Huans. Es to nezinu, kamēr viņš nezina to, ko es zinu.

Klaudio. Vai manām laulībām ir kāds šķērslis? Lūdzu, runājiet drīzāk!

Dons Huans. Jūs varbūt domājat, ka neesmu jūsu draugs? Nekas, tas vēlāk noskaidrosies. Pagaidām apsveriet to, ko jums teikšu. Manam brālim, kā šķiet, jūs esat diezgan tuvs, un es nešaubos, ka viņš aiz īstas draudzības palīdzēja sarīkot gaidāmās kāzas. Bet tas nav labs pakalpojums! Gluži veltīgas pūles!

Dons Pedro. Kā? Ko tu ar to gribi sacīt?

Dons Huans. Es gribu sacīt īsi un ātri, jo ievads jau tā bijis pietiekami garš, ka viņa jums nav uzticīga.

Klaudio. Kas? Hero?

Dons Huans. Ja, Hero; Leonāto Hero, jūsu Hero, velns zina kā Hero.

Klaudio. Nav uzticīga?

Dons Huans. Šis vārds ir par mīkstu, lai pateiktu, cik viņa samaitāta; es varētu lietot asākus izteicienus. Izdomājiet viszemiskāko nosaukumu, un es pierā­dīšu, ka viņa to pelnījusi. Nebrīnieties, uzklausiet, ko jums teikšu: nāciet man šovakar līdzi, un jūs re­dzēsiet, ka pie viņas lien pa logu pat viņas kāzu priekšvakarā. Ja jūs tad vēl viņu mīlat, laulājieties vesels, bet jūsu vārds gan paliktu neaptraipītāks, ja jūs mēģinātu tikt no viņas vajā.

Klaudio. Vai tas var būt?

Dons Pedro. Es negribu ticēt.

Dons Huans. Ja jums nav drosmes ticēt savām acīm, tad jau neticiet vairs nekam pasaulē. Nāciet man līdzi, un es jums parādīšu pietiekami daudz, bet, ja jūs dzirdēsiet un redzēsiet vēl vairāk, tad dariet, kā jums tik.

Klaudio. Ja es šonakt redzēšu kaut ko tādu, kas man rīt neļaus viņu precēt, es to pazemošu baznīcā visas draudzes priekšā.

Dons Pedro. Bet, tā kā es palīdzēju tev iegūt viņas roku, tad palīdzēšu arī atklāt viņas negodu.

Dons Huans. Es negribu viņu vairāk apvainot, iekāms jūs neesat mani liecinieki. Esiet mierīgi līdz pusnak­tij, tad viss noskaidrosies pats no sevis.

Dons Pedro. Kaut ātrāk beigtos šī diena!

Klaudio. Kāda briesmīga nelaime!

Dons Huans. Kāda laimīgi novērsta nelaime! Tā jūs teik­siet tad, kad.viss būs galā.

Projām.

Ienāk Dzērvene, Ķīselis un sargi.

Dzērvene. Vai jūs esat godīgi, uzticami cilvēki?

Ķīselis. Kā ne! Vai, dieviņ, citādi taču būtu vējā viņu miesas un dvēseles glābiņš.

Dzērvene. Nē, tas viņiem būtu vēl pārāk mazs sods, jo šos taču uzskatīja par godīgiem cilvēkiem, kad pie­ņēma prinča sargos.

Ķīselis. Pareizi. Pasludini nu viņiem dienesta pavēles, Dzērveņtēv.

Dzērvene. Vispirms — kurš no jums vismazāk piemērots sargu amatam?

Pirmais sargs. Indriķis Auzumaiss, kungs, vai Juris Jū- rasogle, viņi abi prot lasīt un rakstīt.

Dzērvene. Nāc šurp, kaimiņ Jūrasogle. Dievs tev piešķī­ris varenu vārdu. Māksla pazīt cilvēku pēc izskata — tā ir laimes dāvana, bet lasīšana un rakstīšana — tā nāk no dabas.

Otrais sargs. Un šīs abas īpašības, uzrauga kungs …

Dzērvene. Tu esi dabūjis pūrā; zinu, zinu, ko tu gribēji teikt. Tātad par to, ka tu vari pazīt cilvēkus, patei­cies dievam un neplāties tik daudz, bet ar savu lasī­šanas un rakstīšanas mākslu rādies tādā vietā, kur nevienam šādas muļķības nav vajadzīgas. Te tevi uzskata par vislielāko nejēgu un tāpēc par visnode­rīgāko kandidātu sarga amatam; še, ņem laternu. Tavs uzdevums ir ķert ciet visus, kas slaistās apkārt, un saukt: «Prinča vārdā! Apstājies!»

Otrais sargs. Bet ja kāds negrib apstāties?

Dzērvene. Nu tad nepievērs viņam uzmanību, lai staigā vesels, bet pēc tam sasauc citus sargus un pateicies dievam, ka esi ticis vaļā no tāda nelieša.

Ķīselis. Ja kads negrib apstaties, skaidrs ka diena — tas nav prinča pavalstnieks.

Dzērvene. Pareizi. Un ar tādiem, kas nav prinča pavalst­nieki, jums nav ko piņķēties. Uz ielas nedrīkst ari taisīt troksni, jo, ja nakts sargs grib tērzēt un pļāpāt, tad tas ir augstākā mērā neciešams.

Otrais sargs. Kāpēc pļāpāt? Mēs labāk liksimies uz auss. Vai tad mēs nezinām, kas sargam jādara!

Dzērvene. Pareizi. Tu runā kā vecs un norūdīts sargs, jo, kas guļ, tas negrēko. Tikai uzmanieties, ka jums nenozog pīķus. Tad jums vēl jāiegriežas krogos un jādod piedzērušiem padoms iet pie miera.

Otrais sargs. Bet ja viņi negrib iet?

Dzērvene. Nu, lai sēž, kamēr atžirgst. Un, ja arī tad tie nedod labāku atbildi, varat viņiem sacīt, ka šie nav tie cilvēki, par kuriem noturēti.

Otrais sargs. Labi, kungs.

Dzērvene. Ja uzduraties uz zagļa, tad varat savu amata pienākumu robežās arī ņemt viņu aiz apkakles. Bet es domāju: kas iebāž nagus piķī — nosmērējas. Vis­miermīlīgākā izeja vienmēr ir tāda: ja noķerat zagli, lieciet viņam pašam parādīt, ko viņš var, tas ir, lai viņš sevi nozog no jūsu sabiedrības.

Ķīselis. Tu esi vienmēr bijis lēnprātīgs, mans draugs.

Dzērvene. Taisnība, es no laba prāta pat suni nevaru pakārt, kur nu vēl cilvēku, kurā taču ir kaut kas go­dīgs iekšā.

Ķīselis. Bet, ja dzirdat nakti bērnu raudam, tad pasauciet viņa aukli, lai to apklusina.

Otrais sargs. Bet ja aukle guļ un nedzird?

Dzērvene. Nu tad staigājiet mierīgi tālāk un ļaujiet, lai bērns pats viņu uzmodina ar savu vēkšķēšanu, jo aita, kas negrib dzirdēt jēru blējam, neatbildēs arī uz teļa māvienu.