VILJAMS ŠEKSPĪRS - LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Klaudio.

Es zinu, zinu jau, ko gribat teikt! Tā atdevās kā līgavainim man, Un tas spēj attaisnot tās lielo grēku. Nē, Leonāto!

Nekad es neesmu kārdinājis to, Kā brālis māsai tuvojos es viņai Ar liegu draudzību un dzidru mīlu.

Hero.

Bet vai tad citāda es izlikos? Klaudio.

Tu izlikies? Nost tavu izlikšanos!

Kā Diāna tu izlikies kādreiz,

Kā pumpurs svaigs, kas vēl nav ziedā plaucis.

Bet dzīslās vairāk mežonīgas kaisles

Tev nekā Venerai un meža zvēriem,

Kas mūžam alkatībā apkārt skrien.

Hero.

Kas noticis, ja sakāt tādus vārdus?

Leonāto.

Kam, princi, klusējat?

Dons Pedro.

Ko gan lai saku? Es kaunā pats, jo viņam likt pie sāniem Man paklīdušu sievieti bij lemts.

Leonāto.

Vai tā ir patiesība vai ļauns sapnis?

Dons Huans.

Nē, tas nav sapnis, bet jums atklāj acis.

Benedikts.

Tās nav vairs kāzas!

Hero.

Ak mans dievs! Mans dievs!

Klaudio.

Leonāto, vai es še?

Vai tas ir princis? Tas ir prinča brālis? Un Hero tur? To redzam savām acīm?

Leonāto.

Tas viss ir tā, bet kas par to, ak grāf? Klaudio.

Jel atļaujiet man vienu jautājumu Likt priekšā Hero un ar tēva varu Tai pavēliet mums patiesību teikt.

Leonāto.

Kā savam bērnam pavēlu to tev!

Hero.

Kāpēc, kāpēc tie ceļ man tādu kaunu? Kāpēc tie mani izklaušina tā?

Klaudio.

Lai atklātu, kā tevi īsti sauc.

Hero.

Vai tad ne Hero? Kas gan var šo vārdu Ar dubļiem nomētāt?

Klaudio.

Var pati Hero! Jā, Hero pati iespēj Hero gāzt! — Kas bij tas vīrs, ar kuru viņā naktī Ap pusnakts stundu runājāt pie loga? Ja nevainīga jūs, tad teiksiet to!

Hero.

Es ne ar vienu neesmu runājusi.

Dons Pedro.

Tad jūsu negods atklāts! — Leonāto,

Man smagi to jums teikt, bet tiešām — zvēru!

Es pats, mans brālis un grāfs Klaudio —

Mēs viņā naktī taisni divpadsmitos Pie Hero loga redzējām, ka viņa Ar kādu nelieti bij pārāk laipna, Un dzirdējām, cik tūkstoškārt tie tiekas, Cik tuvi sakari tiem.

Dons Huans.

Kauns, ak, kauns! Pat iedomāties kauns! Kur nu vēl runāt! To izsacīt bez piedauzības vārdos Nemaz nav iespējams. — Ak skaistā lēdij, Sirds krūtīs sāp, ka jūs tik pagrimusi.

Klaudio.

Hero! Kas varētu tu kļūt par Hero, No tava skaistuma ja tikai puse Tev sirdī mājotu un arī garā! Bet nu ardievu — nejaukā un skaistā! Grēks nevainīgais, vaina grēcīgā! Lai aizkrīt cieti manas mīlas durvis, Lai vairs neviena pa tām neienāk! Es neticu nekam, es redzu tikai ļaunu, Ar skaistumu sirds nespēj aizrauties! Leonāto.

Vai nav neviena šķēpa krūtīm manām?

Hero zaudē samaņu.

Beatriče.

Kas, māsīc, tev? Kam tu bez spēka ļimsti?

Dons Huans.

Lai ejam prom! Viss šodien gaismā celtais Tai bij par daudz.

Dons Pedro, dons Huans un Klaudio projām.

Benedikts.

Kas gan tai noticis?

Beatriče.

Vai nav tik mirusi? Nāc talkā, tēvoc! Ak Hero, Hero! Pater! Benedikt!

Leonāto.

Ak likten, neņem roku atpakaj! Lai viņas negodu sedz labāk nāve! Ko vairāk vēlēties?

Beatriče.

Kā klājas, māsīc?

Priesteris.

Saņemieties, lēdij!

Leonāto.

Tu atver acis?

Priesteris.

Nu jā, kāpēc gan viņai nemosties?

Leonāto.

Kāpēc? Vai neatgādina gan viss

Tās lielo negodu? Vai sārtums vaigos

Gan nebij viņas kauna liecinieks?

Tev nav vairs jādzīvo! Ver acis ciet!

Ja neticētu es, ka tu še mirsi,

Par negodu ka stiprāks nebūs gars,

Es pats tad sirdī iedurtu tev šķēpu.

Un es vēl sūrojos, ka tu man viena?

Pret dabu kurnēju, ka skopa tā?

Par daudz man vienas jau! Kam man šī viena?

Kāpēc tu manām acīm biji mīļa,

Kāpēc, kāpēc gan savu durvju priekšā

Es nepacēlu kādu ubagbērnu?

Tad, redzot vēlāk viņa ļauno dabu,

Es sacīt varētu: tur nav nekā no manis,

Šis negods nāk no svešām asinīm! —

Bet nē, mans bērns, ko mīlēju tik ļoti,

Ar ko es lepojos, kas tiktāl mans,

Ka pats vairs tikai viņā dzīvi guvu,

Kas gan tam noticis? Ak, mana meita

Ir kaunā kritusi, un visā jūrā

Nav tik daudz ūdens, lai tā tīra kļūtu,

Nav tik daudz sāls, lai viņas baudu miesu

No pūžņiem pestītu!

Benedikts.

Jel pagaidiet! Par notikušo tiešām brīnums tāds, Ka vārdu trūkst.

Beatriče.

Es zvēru, viņi apmeloja to.

Benedikts.

Jūs, lēdij, šonakt bijāt ar to kopā?

Beatriče.

Nē, šoreiz ne; tik visas citas naktis Es visu gadu biju ar to kopā.

Leonāto.

Jauns pierādījums! Pierādās vēlreiz Tas, kas jau izlikās kā dzelzī kalts! Vai prinči melos? Tāpat Klaudio, Kas runāt nespēja par viņas kaunu Bez asarām? Prom, prom! Lai viņa mirst!

Priesteris.

Tad uzklausiet jel mani! Es pagaidām tik tāpēc cietu klusu Un visam brīvi attīstīties ļāvu, Lai lēdiju es spētu novērot, Un redzēju, ka sārtums tūkstoškārt Tai vaigos sitas, bet kā eņģelis Tad bāla kļūst tā nevainībā kautrā, Un viņai acīs liesmas iedegas, Kas izkausēt grib aizdomas, ko ceļ Pret viņu prinči. — Sauciet mani nelgu! Jūs manas domas varat apšaubīt Un novērojumus, kas dzīvē gūti, Jūs maniem darbiem varat neticēt Un svētam amatam, un gadu nastai, Bet es jums saku: viņa nevainīga, Tas viss tik māņi. Leonāto.

Nē, nē, nevar būt! Tu, pater, redzi: tik daudz godprātības Vēl viņai palicis, ka negrib grēku

Zem nepatiesa zvēresta tā slēpt. Ja viņa neliedzas, kādēļ gan tu To centies aizmiglot, kas gaišs kā diena?

Priesteris.

Kas ir tas vīrs, par kuru apsūdz jūs?

Hero.

To zina sūdzētāji, bet ne es. Ja kādu atrastu, ar kuru vairāk Es būtu sakaros, nekā ļauj gods, Lai nepiedod nevienu grēku man! Tēv, ja tu vari pierādīt, ka nakti Kāds mani uzrunājis un ka es Tam atbildējusi, tad nolādi Un mani nicini līdz nāves stundai.

Priesteris.

Ar prinčiem būs kāds savāds misēklis!

Benedikts.

No viņiem divi īsti goda vīri,

Un, ja tie pievilti, tad tur būs vainīgs

Cits it neviens kā dons Huans, kam mūžam

Uz ļaunprātībām tikai tiecas gars.

Leonāto.

Nekā es nezinu. Ja viņiem tiesa,

Es tevi saplosīšu savām rokām,

Bet, ja tie melo, pieminēs vēl mani.

Vēl asinis nav izžuvušas man,

Nav vecums padarījis prātu trulu,

Nav pārticība izšķiesta man vēl.

Nav dzīve laupījusi senos draugus,

Kas spētu sniegt man palīdzīgu roku,

Vēl jūtu spēku locekļos un garā,

Man drosmes daudz, ar draugiem roku rokā

Vēl varu cīnīties.

Priesteris.

Jel klausiet mani! Es tagad zinu, kas mums darāms šeit. Tā prinčiem beigās nomirusi likās,

Uz laiku viņu tagad noslēpiet

Un izpaudiet, ka tiešām nomirusi.

Jūs paši tūdaļ sāciet nēsāt sēras

Un kapa krustā steigšus iekalt lieciet

Tās vārdu, ari bēres nosviniet,

Lai nešaubās neviens, ka nav vairs Hero.

Leonāto.

Bet tālāk ko? Ko tas viss līdzēt var?

Priesteris.

Vispirms, ja darīs tā, tad neslava Drīz pāries žēlabās, un tas ir daudz. Bet mums vēl tālāk kaut kas jāiegūst, Mans līdzeklis der citu mērķi sniegt. Ka viņa mirusi, to vajag izpaust. Un, lūk, tiklīdz tas visiem zināms kļūs, Sāks viņu nožēlot, sāks viņu slavēt, Jo tas vienmēr ir tā: kas pašiem rokā, To necienījām mēs pēc nopelna, Bet, līdz tas zaudēts, lejam asaras, Tad tik daudz labu vārdu atrodam Kā nekad agrāk. Tā ar grāfu būs, Kad dzirdēs viņš, ka nonāvējis to. Sāks viņa sirdī ilgas iedegties, Un Hero dzīve izliksies tik skaista, Tik brīnišķīga kā vēl it nekad, Tai mūsu vidū pašai dzīvojot. Un, lūk, tad skumjas dziļi apņems viņu, Ja patiesi vien Hero mīlējis; Viņš savu neprātību nožēlos Un nožēlos pat tad, ja ari liktos, Ka patiesi viņš apvainojis to. Lūk, tā tam notikt būs! Un tāpēc ticiet, Ar to daudz vairāk varam iegūt mēs, Nekā vēl tagad vispār nojaust spējam. Ja arī citu mērķi nesniegsim, Tad vismaz viņas pēkšņā nāves ziņa It visas tumšās baumas izkliedēs. Bet pieņemsim — tas arī nenotiks, Tad taču viņas pašas labā būs,