VILJAMS ŠEKSPĪRS: LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Ķīselis. Sieniet ciet!

Konrāds. Nost, nejēga!

Dzērvene. Mans dievs, kur ir rakstvedis? Lai raksta iekšā: prinča ierēdnis ir nejēga! E, siet viņus ciet! Tu, necienīgais lops!

Konrāds. Nost! Ēzelis, tu esi ēzelis!

Dzērvene. Ko, tev nav bijāšanas pret manu amatu? Tev nav cieņas pret manu galvu? Kāpēc gan rakstveža nav še, lai ierakstītu iekšā, ka es esmu ēzelis? Bet, ļautiņi, nepiemirstiet, ka es esmu ēzelis, kaut arī tas nav ierakstīts; mēģiniet atcerēties, ka esmu ēzelis. Ak tu nelieti, pagaidi tikai, tava morāle tiks pierā­dīta ar labiem lieciniekiem! Es esmu prātīgs vīrs, vēl vairāk — es esmu justīcijas ierēdnis, vēl vairāk — ģimenes tēvs, vēl vairāk — tik cienīgs pēc izskata kā reti kāds visā Mesīnā un turklāt vīrs, kas saprot likumus, redzi nu! Cilvēks ar savu iztikšanu, redzi nu! Cilvēks, kas daudz piedzīvojis, kam divi amata svārki un kam visās vietās viss kārtībā — jā! Vediet viņu projām! Ak, kāpēc gan neierakstīja iekšā, ka es esmu ēzelis!

Visi projām.

Antonio.

Tā nevar vairs. Tu pats dzen sevi kapā, Pats sevi sāpēs vienmēr vairāk plosi. Es nesaprotu to.

Leonāto.

Ak, ko tu runā! Kā ūdens sietā, tā šis padoms tavs Man galvā nepaliek. Ciet, lūdzu, klusu! Tik tāds lai lūko mani mierināt, Ko vajā liktenis, tāpat kā mani! Man tēvu rādi, bērns kam bij tik dārgs, Kas pazaudēja to, tāpat kā es, Un tad sāc pacietību sludināt. Pret manām sērām viņa sēras liec Un manām bēdām pretī viņa bēdas, Lai manas sāpes viņa sāpēm rada Ik veidā, nopūtā un nervu trīsā; Un, ja tad viņš var smiet un bārdu glaust, Un sērām uzsaukt: «Nost!» — kad vajag raudāt, Ja bēdas spēj ar jokiem projām dzīt, Ja viņš ir tāds, — tad dod man viņu šurp, Par priekšzīmi es viņu gribu ņemt. Bet tāda nav. Jo, brāli, ļaudis visi Tik tādās bēdās lūko mierināt, Kas pašiem tālu. Ja tās viņus skar, Tie tūdaļ sabrūk mežonīgās sāpēs, Un iznīkst gudrie padomi un runas, Kas trakumu grib zīda saitē siet

Un skaistiem vārdiem sāpes remdināt. Nē, nē, gan tam, ko bēdu nasta spiež, Mums vajag ieteikt pacietīgam būt, Bet pats neviens to nespēj izdarīt. Tāpēc tavs padoms nevar līdzēt man: Kliedz sāpes stiprāk nekā mierīgs vārds.

Antonio.

Vai mazam bērnam vīrs tad līdzīgs kļūst? Leonāto.

Jel klusu ciet! Es asins tik un miesa. Kurš tādu filozofu redzējis, Kas mierīgi var paciest zobu sāpes, Lai gan tas dievu mēlē runāt prot Un izsmiet citu nelaimīgās likstas?

Antonio.

Pats sev vismaz it visu neuzvel, Lai cieš ar tie, kas darīja tev ļaunu.

Leonāto.

Jā, taisnība tev. Tam tā notikt būs. Sirds mana jūt, ka apmelota Hero, Un tas, lūk, jādzird Klaudio un princim, — Ikkatram, kas pret viņu bijis ļauns.

Nāk dons Pedro un Klaudio.

Antonio.

Re, Klaudio un princis steidzas šurp.

Dons Pedro. Labdien!

Klaudio.

Labdien! Mans sveiciens abiem jums.

Leonāto.

Uzklausiet, kungs . ..

Dons Pedro.

Nav laika, Leonāto.

Leonāto.

Nav laika, kungs? Nav laika? Ko lai dara? Tad tā jums jāsteidzas? Bet lai jau, lai!

Dons Pedro.

Ak vecais vīrs, jel nestrīdies ar mums.

Antonio.

Ja strīds tam līdzēt varētu, tad kāds Jau būtu beigts.

Klaudio.

Kas viņu apvaino?

Leonāto.

Nu, protams, tu! Tu, liekuli, kas cits! Pie šķēpa savu roku neliec klāt, Es tevis nebīstos.

Klaudio.

Lai nokalst tā, Ja pret šo sirmo galvu paceļas! Bez ļaunām domām satvēru es šķēpu.

Leonāto.

Es saku: neņirgājies vairs par mani!

Vēl neesmu prātu izdzīvojis nelga,

Es slēpties negribu aiz sirmiem matiem

Un lielīties, ko veicu jauns un veiktu,

Ja vecs jau nebūtu. Nē, klausies, tu

Tā apmeloji manu tiklo bērnu

Un mani ar, ka cieņa jānomet,

Stāvs jāatstiepj zem smago gadu nastas

Un divkaujā pret tevi jāstājas.

Jā, nonāvēji manu Hero tu.

Tie meli bij, kas satrieca tai sirdi,

Pie senčiem tagad viņa atdusas,

Pie senčiem, kur nekad nav negods mitis,

Mīt tavas nelietības upuris.

Klaudio.

Manas nelietības?

Leonāto.

Jā, tavas, tavas.

Dons Pedro.

Nav tiesa, sinjor.

Leonāto.

Pierādīšu to, Ja neizvairīsies viņš cīņā stāt; Un, kaut viņš jauns un mācīts šķēpu nest, Man viņa jaunos spēkus satriekt lemts.

Klaudio.

Liec mani mierā! Pietiek! Ļauj man iet.

Leonāto.

Tu gribi iet? Tu nonāvēji bērnu. Veic mani, zēn! Tad nonāvēsi vīru.

Antonio.

Tam divi jāpieveic, jā, divi vīri. Es pirmais nostājos. Nāc ķeries klāt! Ar mani tev būs cīņa jāiesāk! Nāc tikai šurp, es pamācīšu tevi, Kā vajag cirsties, puika! Nāc vien šurp! Es neesmu vīrs, ja nedaru, kā saku!

Leonāto. Brāli…

Antonio.

Ciet klusu! Ak, kā mīlēju es Hero! Par upuri tā krita bezgožiem, Kas grib tik labprāt stāties vīrs pret vīru, Kā patiktu man odzi rokā tvert. Ak nelgas lielīgie un āksti!

Leonāto. Brāli! …

Antonio.

Ak, nerūpējies! Pazīstu es tos, Cik vērti tie, līdz pašai čaumalai. Tie tikai niķīgi un rupji puikas, Kas melo, izsmej, liekuļo un viļ. Aiz muguras prot drošsirdīgi likties, Jo niknu vārdu gvelž vai pusduci. Pat kaulu pārkostu, ja tikai spētu! Bet, protams, vārdos.

Leonāto.Brāli…

Antonio.

Ir jau labi, Jel esi mierā! Ļauj, lai daru es!

Dons Pedro.

Mēs negribējām sakaitināt jūs. Ka jūsu meita mirusi, man žēl, Bet apmelota viņa nav, jo gaiši Viss pierādīts, ko vien mēs sacījām.

Leonāto. Princi!

Dons Pedro.

Es dzirdēt nevēlos.

Leonāto.

Ak ne?

Nāc, brāli! — Viņiem dzirdēt būs. Antonio.

Es ticu.

Vai arī kādam labi neklāsies!

Leonāto un Antonio projām. Nāk Benedikts.

Dons Pedro. Skaties, tur viņš nāk. Un mēs viņu tā mek­lējām.

Klaudio. Nu, sinjor, kas no jauna? Benedikts. Sveiki, jūsu augstība!

Dons Pedro. Labdien, sinjor. Jūs tikko neieradāties īs­tajā laikā, lai izjauktu ķildu.

Klaudio. Daudz netrūka, ka divi bezzobu veči mums būtu nokoduši degunus.

Dons Pedro. Leonāto un viņa brālis. Kā tev šķiet? Ja mēs ar viņiem sakristu kopā, kas zina, vai vēl neiz­rādītos par jauniem?

Benedikts. Netaisnīgais nevar but sevišķi drošsirdīgs ķildā. Es jūs abus meklēju.

Klaudio. Mēs jau ilgi tevi meklējām. Mums nāvīgi gar­laicīgi; vai tu nevari mūs uzmundrināt? Te tavai as­prātībai darbs.

Benedikts. Mana asprātība ir makstī. Vai pavēlēsiet vilkt ārā?

Dons Pedro. Tātad tu nēsā to pie sāniem?

Klaudio. Nē, to vēl neviens nav darījis, lai gan daudzi savu asprātību nolikuši sāņus. Nu tad velc to ārā kā vijoles lociņu un uzspēlē mums kaut ko jautru.

Dons Pedro. Nudien, viņš ir bāls. Vai tu esi slims vai sa­šutis?

Klaudio. Esi vīrišķīgs, draugs! Ja saka, ka sirdēsti var nožņaugt kaķi, tad tev taču ir diezgan drosmes, lai nožņaugtu sirdēstus.

Benedikts. Sinjor, ja jūs gribat savus jokus vērst pret mani, tad ziniet, ka esmu gatavs stāties tiem pretī. Pagaidām izvēlieties sarunai citu tematu.

Klaudio. Nu tad pasniedziet viņam arī jaunu šķēpu: šis ir pārlūzis.

Dons Pedro. Jokus pie malas! Viņš kļūst arvien dīvai­nāks. Patiesi, viņš būs stipri sašutis.

Klaudio. Tādā gadījumā viņš arī zinās, ka josta jāsavelk ciešāk.

Benedikts. Vai varu jums pateikt kādu vārdiņu ausī?

Klaudio. Dievs, pasargi mani no izaicinājuma!