VILJAMS ŠEKSPĪRS - LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Klaudio.

Nu lai tev miers! Kur atdusies, Ik gadus gribu atgriezties.

Dons Pedro.

Jau pāri nakts. Lai bālās lapas dziest! Vilks alā lien, vēl sapņu ēnās tīts, Sāk austrumgaiss mums liesmas pretī sviest, Uz Fēba ratiem izbrauc ārā rīts. Jums katram pateicos un saku: sveiks!

Klaudio.

Ardievu, draugi, steidzieties uz mājām!

Dons Pedro.

Nāc tūdaļ līdz, par jaunu iesim ģērbties, Drīz būs jau laiks pie Leonāto steigt.

Klaudio.

Kaut dzīve citādi reiz sāktu vērpties, Šīs smagās sēras sāk jau mani veikt.

Visi projām.

Ienāk Leonāto, Antonio, Benedikts, Beatriče, Urzula, priesteris un Hero.

Priesteris.

Vai neteicu, ka nevainīga tā?

Leonāto.

Tāpat kā Klaudio un arī princis, Kas tikai maldināti pauda ļaunu. Gan noziegusies mazliet Margarita Pret savu gribu tomēr, — izmeklējot Tas tagad viss it gaiši noskaidrots.

Antonio.

Kāds gan man prieks, ka viss tik labi beidzas!

Benedikts.

Man jau ne mazāk, jo pret Klaudio Es biju gatavs nikni cīnīties.

Leonāto.

Bet, mīļā meita, un jūs, visas citas,

Nu ejiet atkal savā istabā

Un, kad es saukšu, ierodieties maskās.

Šai stundā Klaudio un arī princis

Būs abi klāt. Tu, brāli, zini lomu,

Par tēvu brāļameitai jābūt tev

Un jānodod tā jaunam Klaudio.

Sievietes projām.

Antonio.

Es izturēšos nopietni, kā klājas.

Benedikts.

Es ari, pater, gribu jums ko lūgt.

Priesteris. Ko, sinjor?

Benedikts.

Vai saistīt mani vai ar atraisīt — No diviem viens. Ak dārgais Leonāto, Man Beatriče laipnus skatus met.

Leonāto.

Būs viņai acis aizdevusi Hero.

Benedikts.

Un mani skati liesmo mīlas kvēlē.

Leonāto.

Tad būsiet aizņēmušies manas acis Vai Klaudio un prinča. Ko jūs gribat?

Benedikts.

Jūs izsakāties diezgan mīklaini. Es gribētu, lai mūsu abu griba Ar jūsu gribu vienotos un šodien Jau varētu mēs rokas kopā slēgt. Te jūsu palīdzība būtu vietā.

Leonāto.

Es dodu jāvārdu.

Priesteris.

Es tāpat ari. Lūk, tur jau princis nāk un Klaudio.

Ienāk dons Pedro un Klaudio ar pavadoņiem.

Dons Pedro.

Es novēlu jums visiem labu rītu.

Leonāto.

Jā, labrīt, princi, labrīt, Klaudio. Mēs gaidām jūs. Vai tiešām apņēmušies Jūs esat precēt mana brāļa meitu?

Klaudio.

Es vārdu turu. Kam būs nākt, lai nāk. Leonāto.

Sauc viņas šurp, teic: priesteris jau gaida. Antonio projām.

Dons Pedro.

Ei, labrīt, Benedikt, kā labi klājas? Kam seja tev kā februāra rīts, Kad lauskis sper un trako putenis?

Klaudio.

Viņš pārdomā, kā klājas meža bullim. Nekas, mēs apzeltīsim tavus ragus, Par kuriem Eiropa drīz pārsmiesies, Tāpat kā tā par Jupiteru smēja, Kas kādreiz kļūt par mīlas slaistu spēja.

Benedikts.

Ak sinjor, Jupiters jau skaisti māva, Tam jūsu tēva govi apiet ļāva; Ar teliņu tā drīz vien atnesās, Kas taisni tā kā jūs, kungs, izskatās.

Ienāk Antonio ar sievietēm maskās.

Klaudio.

Tu man vēl redzēsi, nav tagad laika. — Kur lēdija, kas man būs jāapprec?

Antonio.

Še, viņu saņemiet no manas rokas. Klaudio.

Jūs lemta man. Jel rādiet savu seju! Leonāto.

Pirms jāsniedz roka, priesteris lai redz, Un jādod zvērests viņu apprecēt.

Klaudio.

Tad sniedziet roku viņa acu priekšā, Un, ja jūs vēlaties, es precu jūs.

Hero.

Kad dzīvoju, jums biju pirmā sieva, Kad mīlējāt, man bijāt pirmais vīrs.

Noņem masku.

Klaudio.

Otra Hero! Hero.

Jā, tiešām — otra gan!

Aiz kauna mira Hero; dzīva es

Un nevainīga tikpat, kā es dzīva.

Dons Pedro.

Tā pati Hero! Nomirusi Hero!

Leonāto.

Bij mirusi, kamēr bij negods dzīvs.

Priesteris.

Es jūsu ziņkārību remdēt steigšu, Kad svētā laulība būs noslēgta; Es visu atklāšu par viņas nāvi. Līdz tam kā brīnums jums viss jāpieņem. Bet nu uz baznīcu lai dodas ceļš.

Benedikts.

Vēl brīdi, pater! Kur še Beatriče?

Beatriče.

Tā mani sauc. Ko vēlaties no manis?

Benedikts.

Jūs mani mīlat?

Beatriče.

Vairāk ne, kā klājas.

Benedikts.

Tad tēvocis un Klaudio, un princis Ir maldījušies. Zvērēja: jūs mīlot.

Beatriče.

Jūs mani mīlat?

Benedikts.

Vairāk ne, kā klājas.

Beatriče.

Tad Hero, Urzula un Margarita Ir maldījušās. Zvērēja: jūs mīlot.

Benedikts.

Šie zvērēja, jūs slima manis dēļ.

Beatriče.

Šīs zvērēja, jūs tikko dzīvs aiz mīlas.

Benedikts.

Nē, tas naiv tiesa! Tātad nemīlat?

Beatriče.

Ne vairāk, kā jūs mīl kurš katrs draugs. Leonāto.

Jel neliedzies, man šķiet, tu viņu mīli. Klaudio.

Un derēt varu, ari viņš to mīl: Lūk, pierādījums, še ar viņa roku Klibs sonets izšķīlies no viņa paura Un apdzied Beatriči.

Hero.

Bet, lūk, še, Ir vēstule, kas viņai izkritusi Un slavē Benediktu nezin kā.

Benedikts. Kas par brīnumiem! Mūsu rokas runā pretī mūsu sirdīm. Nu, ko lai dara, es tevi ņemšu arī, bet, zvēru pie saules gaismas, tikai aiz līdzcietības.

Beatriče. Atteikt jau neatteikšu, bet, zvēru pie šis jau­kās dienas, tikai tāpēc, ka mani tā pierunā, un pa daļai arī tāpēc, lai glābtu jūsu dzīvību, jo, kā stāsta, jums esot delamā kaite.

Benedikts. Klusu, es aizspiedīšu tev muti!

Skūpsta viņu.

Dons Pedro. Nu, kā klājas precētajam vīram Benedik­tam?

Benedikts. Vai zini, ko es tev teikšu, princi? Pat vesela auditorija zobgaļu nav spējīga tagad izsist mani no mana labā garastāvokļa. Tu domā, es nobīšos no sa­tīras vai epigramas? Nē. Ja katrs jokupēteris varētu mani notraipīt, tad jau man drīz nebūtu nevienas tīras vietiņas. Vārdu sakot, ja esmu nolēmis precē­ties, tad manis pēc visa pasaule var runāt tam pretī. Tāpēc, lūdzu, nezobojiet mani par to, ko esmu agrāk runājis pret precēšanos, jo cilvēks var mainīties — tas ir viss. Kas uz tevi attiecas, Klaudio, tad biju no­lēmis tevi krietni pārmācīt, bet, tā kā tu, acīm re­dzot, būsi mans radinieks, tad esi sveiks un mīli manu māsīcu.

Kiaudio. Es biju pārliecināts, ka tu noraidīsi Beatriči, un jau sagatavojos tevi izpērt ārā no tavas vecpuiša dzīves un pataisīt par stipri divdomīgu vīru, kas tu arī, bez šaubām, būsi, ja mana māsīca tev stingri ne­skatīsies uz pirkstiem.

Benedikts. Nu, diezgan, diezgan, būsim draugi. Izgrie­zīsim pirms kāzām kādu danci. Tas padarīs mums vieglākas sirdis, bet mūsu dāmām vieglākas kājas.

Leonāto. Dejas būs pēc tam.

Benedikts. Nē, labāk pirms tam. Princi, tu neesi jautrs — precies, es tev saku, precies! Nav labākas guļamista­bas par to, kurai sienas rotātas ar ragiem.

Ienāk vēstnesis.

Vestnesis.

Kungs, jūsu brālis dons Huans ir rokā. Uz Mesīnu to apsargātu ved.

Benedikts. Nedomāsim līdz rītdienai par viņu. Es jau esmu izgudrojis viņam krietnu pārmācību. Muzikanti, spēlējiet!

Deja.

Komēdija sarakstīta ap 1598.—1599. gadu. Tā pirmoreiz iespiesta in quarto izdevumā — 1600. gadā, bet pēc tam in folio — 1623. gadā. Jau Šekspīra laikā komēdija guvusi skatītāju dzīvu piekrišanu,

un ari mūsdienās tā ir viena no iemīļotākām Šekspīra komēdijām. Te parādās Šekspīra lielā meistarība dramaturģijā, jo viņš pratis ap­vienot idejiski un stilistiski dažādas tēmas, padarot darbību dzīvu un interesantu.