VILJAMS ŠEKSPĪRS - LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Benedikts

klusi.

Jūs esat nelietis. Es nebūt nejokoju. Es varu jums to pierādīt, kad, kā un kur vēlaties. Dodiet man gan­darījumu, citādi es jūs, visiem dzirdot, nosaukšu par

zaķapastalu. Jus esat nogalinajis daiļu lēdiju, un tas jums dārgi maksās. Es gaidu atbildi.

Klaudio

skali.

Labi. Es katrā ziņā pie jums ieradīšos, jo ceru, ka būs krietni ko mieloties.

Dons Pedro. Kas? Vai jums kādas dzīres?

Klaudio. Jā, viņš mani ielūdz nogaršot teļa galvu un tītaru. Nu, ja es šos cepešus labi nesagriežu, tad mans nazis nav ne velna vērts. Bet vai jūs man ne­pasniegsiet arī kādu ķikukazu?

Benedikts. Sinjor, jūsu asprātība ir lielisks jājams zir­dziņš. Tā skrien pa gaisu.

Dons Pedro. Bet es tev pastāstīšu, kā Beatriče nesen no­slavēja tavu asprātību. Es sacīju, ka tev ir smalka asprātība. «Kā tad,» viņa teica, «pavisam smalka, gandrīz neredzama.» Atvainojiet, es gribēju sacīt, ka viņa asprātība ir ļoti liela. «Taisni tā es domāju,» viņa atbildēja, «ārkārtīgi liela, taisni lempīga.» Nē, es sacīju, man šķiet, tā ir ļoti laba. «Jā, kā tad,» viņa iesaucās, «pārāk laba, pat nevienu neievaino.» Bet viņš taču ir gudrs cilvēks, es iebildu. «Tur nevar būt divu domu,» viņa atcirta, «sevišķi gudrs, var sacīt — pārgudrs.» Un ļoti izglītots, es sacīju, prot vairākas valodas. «To es ticu,» viņa smējās, «jo pirmdienas vakarā viņš man kaut ko nozvērējās, bet trešdienas rītā pārzvērēja atkal citādi. Tās taču ir divas dažādas valodas.» Tā viņa man veselu stundu no vietas cēla priekšā tavus labos tikumus, līdz beidzot nopūtās un noteica, ka tu tomēr esot patīkamākais cilvēks visā Itālijā.

Klaudio. Un vēl sirsnīgi noraudājās un nobeidza ar vār­diem: diemžēl man vienalga! Lai viņš brauc ratā!

Dons Pedro. Jā, tā bija. Un tomēr, man šķiet, ja viņa šo tik traki neienīstu, vai, kā viņai vajadzētu to mīlēt! Leonāto meita taču mums visu izstāstīja.

Klaudio. Visu, visu un turklāt, kā stāv rakstīts: «Viņš dzirdēja dieva tā kunga balsi, kurš staigāja dārzā dienas dzestrumā.»

Dons Pedro. Bet kad mēs pieliksim meža buļja ragus pie prātīgā Benedikta pieres?

Klaudio. Un kad tur lieliem burtiem lasīsim — «Tas ir precētais vīrs Benedikts»?

Benedikts. Sveiki, jaunekļi. Jūs zināt, par ko es runāju. Atstāju jūs pļāpīgā garastāvoklī: tikai, par laimi, jūsu vārdi, tāpat kā balamutes šķēps, nespēj nevienu ievainot. Jūsu augstība, pateicos jums par visu labu, bet es diemžēl nevarēšu būt jūsu pavadonis. Jūsu brālis — bandubērns dons Huans aizbēdzis no Me- sīnas; jūs abi esat vainojami nevainīgās lēdijas nāvē. Bet ar šo Pienapuikas kungu mēs satiksimies citā vietā. Pagaidām miers ar jums!

Projām.

Dons Pedro. Viņš runā nopietni.

Klaudio. Pavisam nopietni un, varu derēt, aiz mīlestības pret Beatriči.

Dons Pedro. Viņš tevi izaicināja?

Klaudio. Pēc visiem likumiem.

Dons Pedro. Cilvēks ir visbrīnišķīgāks tad, kad uzvelk svārkus un bikses, bet atstāj mājās prātu.

Klaudio. Tad viņš ir milzis salīdzinājumā ar mērkaķi, bet toties mērkaķis ir profesors salīdzinājumā ar viņu.

Dons Pedro. Tagad pietiek. Sirds, savaldies un esi no­pietna! Vai viņš nesacīja, ka mans brālis aizbēdzis?

Ienāk Dzērvene, Ķīselis un sargi ar Konrādu un Boračio.

Dzērvene. Nu kusties, kundziņ, kusties. Ja tiesa tevi ne­savaldīs, tad tā vispār vairs nekā nevarēs nosvērt savos svaros. Bet man šķiet, ka tu esi nolādēts lie­kulis, un tāpēc man stingri jāskatās tev uz pirkstiem.

Dons Pedro. Ko tas nozīmē? Divi mani braļa pavadoņi saistīti? Un viens no viņiem Boračio?

Klaudio. Jūsu augstība, jautājiet, ko viņi noziegušies.

Dons Pedro. Kāpēc šie cilvēki aizturēti?

Dzērvene. Pie velna, godājamais kungs, vispirms viņi iztaisījuši lielu denunciāciju, turklāt stipri melojuši; otrām kārtām, viņi ir neslavas cēlāji; sēstām un pē­dējām kārtām, viņi apmelojuši kādu cienījamu lē­diju; trešām kārtām, apgalvojuši to, kas nav, un, galu galā, izrādījušies par meļiem un neliešiem.

Dons Pedro. Vispirms es tev jautāju, ko viņi izdarījuši. Trešām kārtām, kas ir viņu noziegums; sēstām un pēdējām kārtām, kāpēc viņi apcietināti, un, galu galā, par ko jūs viņus apvainojat?

Klaudio. Pareizi jautāts saskaņā ar viņa paša ceremo­niālu. Lūk, ko nozīmē noklaušināt pēc visiem pun­ktiem.

Dons Pedro. Ko jūs esat noziegušies, draugi, ka jūs tā velk pie kāķa? Sis mācītais uzrauga kungs ir par vil­tīgu, lai es viņu varētu saprast. Ko tad jūs esat no­darījuši?

Boračio. Jūsu augstība, mani nav ko vest uz nopratinā­šanu. Uzklausiet, ko teikšu, bet pēc tam grāfs var mani nogalināt. Es jūs abus pievīlu, bet, ko jūs ne­varējāt atskārst, to atklāja šie nejēgas, kas noklau­sījās naktī, kad es viņam stāstīju, kā jūsu brālis dons Huans mani pierunāja celt neslavu lēdijai Hero, kā jūs, dārzā paslēpušies, redzējāt mani mīlināmies ar Hero drēbēs apģērbto Margaritu; kā pēc tam apņē­māties pazemot Hero baznīcā un vairs viņu neprecēt. Viņi ierakstīja manu nedarbu protokolā, un esmu gatavs drīzāk to apliecināt ar savām asinīm nekā par kaunu sev visu to vēlreiz atkārtot. Lēdija ir mirusi manas un mana kunga vainas dēļ; es nesagaidu vairs neko citu kā tikai sodu, kāds pienākas ļaundarim.

Dons Pedro.

Kā karsta dzelzs vai neskar vārdi šie?

Klaudio.

Man viņa vārdi bija nāves zāles.

Dons Pedro.

Tu saki — brālis pierunāja tevi?

Boračio.

Jā, un vēl labi samaksāja man.

Dons Pedro.

Viņš nodevīgs un viltīgs caur un cauri Un nu pēc nelietības steidzies prom!

Klaudio.

Ak dārgā Hero, mirdz tavs gaišais tēls Man atkal pretī tā kā pirmā mīlā.

Dzērvene. Nu, vediet šos putniņus projām. Rakstvedis jau laikam būs sinjoram Leonāto visu izklāstījis. Bet, mīļie, aizlieciet aiz auss, lai varētu katrā laikā un vietā apliecināt, ka es esmu ēzelis.

Ķīselis. Lūk, tur nāk Leonāto un rakstvedis.

Nāk Leonāto, Antonio un rakstvedis.

Leonāto.

Kur ir tas nelietis? Ļauj skatīt viņu, Lai zinu vairīties, kad vēlreiz mūžā Tāds ceļā gadīsies. Kurš no šiem abiem?

Boračio.

Ja gribat redzēt ļaundari, — tas es. Leonāto.

Nolādēts vergs, tad tu ar ļaunu prātu Man bērnu atņēmi?

Boračio.

Jā, es. Es viens.

Leonāto.

Nē, nelieti, tu apmelo pats sevi. Lūk, še stāv divi godājami vīri, Bet trešais prom, kas līdzdarbojās spēlē.

Par manas meitas nāvi paldies, prinči! To saviem slavas darbiem pierakstiet. Tas bij tik lieliski, tas bij tik jauki!

Klaudio.

Kā drīkstu jūs pēc iecietības lūgt? Bet tomēr jārunā. Ak, sods pār mani Un atmaksa vissmagākā lai nāk! To pieņemu. Bet tik aiz pārpratuma Un kļūdas nogrēkojos.

Dons Pedro.

Arī es.

Lai vien šim labam vīram izpatiktu, Es gatavs padoties ikvienam sodam, Ko viņš spēj izdomāt.

Leonāto.

Es prasīt nevaru, lai top tā dzīva, Tas nav vairs iespējams, tik uzaicinu Jūs paziņot it visai Mesīnai, Ka viņa nevainīga. Un, ja mīla Spēj jūsu sirdi skumju padarīt, Tad lieciet uzrakstu uz viņas kapa Un skumju dziesmu šonakt nodziediet. Bet rīt es agri lūdzu jūs pie sevis; Ja nevarējāt kļūt par manu znotu, Tad esiet brāļadēls. Jo brālim meita Pēc izskata ir pilnīgi kā Hero, Tā tagad mūsu abu mantiniece; Ja gribat viņu sev par sievu ņemt, Tad naida nav starp mums.

Klaudio.