VILJAMS ŠEKSPĪRS: LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Ak goda vīrs Līdz asarām jūs mani aizgrābjat. Es priekšlikumu pieņemu; uz priekšu Ir jūsu rokās nabags Klaudio.

Leonāto.

Tad rītā gaidīšu es jūs pie sevis. Bet pagaidām ardievu. Blēdi šo Es gribu stādīt priekšā Margaritai,

Kas droši vien ar iemaisīta bus Un tāpat uzpirkta.

Boračio.

Nē, tiešām ne! Tai nebij zināms, zvēru, it nekas. Cik viņu pazīstu, tad vienmēr visur Tā ļoti godīga un taisna gan.

Dzērvene. Bez tam, ser, lai gan tas vēl nav nostiprināts melns uz balta, bet šis grēka gabals mani nosauca par ēzeli. Es pazemīgi lūdzu to nepiemirst tai brīdī, kad viņš tiks sodīts. Un vēl sargi dzirdējuši, ka viņš runājis par kādu Nolāpīto, kas dieva vārdā aizņemas no cilvēkiem naudu, bet nekad to neatdod, tā ka ļau­dis jau kļuvuši cietsirdīgi un vairs negrib, dieva dēļ, dot nevienam uz parāda. Lūdzu nopratināt viņu arī šai punktā.

Leonāto. Pateicos par tavām pūlēm. Tu esi tiešām uz­upurējies.

Dzērvene. Jūsu žēlastība runā kā godprātīgs un patei­cīgs jauneklis. Es slavēšu par jums dievu!

Leonāto. Še par tavām pūlēm.

Dzērvene. Lai dievs svētī šo māju!

Leonāto. Tu vari iet. Es tevi atbrīvoju no šiem noziedz­niekiem un pateicos.

Dzērvene. Es atstāju jūsu žēlastībai rūdītu blēdi un vis- pazemīgi lūdzu jūsu žēlastību sakurt viņam krietnu pirti visiem citiem par bijāšanu. Lai dievs pasarga jūsu žēlastību, vēlu jums visu labu! Lai dievs jums visas lietas par labu griež! Un tagad atļaujos vispa- zemīgi atvadīties no jūsu žēlastības. Un, ja mums būtu vēlams vēlreiz sastapties, dievs tas kungs pra­tīs to aizkavēt. Nāc, kaimiņ!

Abi projām.

Leonāto.

Tātad līdz rītam, kungi. Esiet sveiki!

Antonio.

Nu, sveiki, sveiki! Nepiemirstiet mūs!

Dons Pedro. Mēs būsim.

Klaudio.

Šonakt raudāšu par Hero. Dons Pedro un Klaudio projām.

Leonāto.

Šos vediet prom, bet mūsu Margaritai Mēs jautāsim, kā viņa pazīst to.

Projām.

Benedikts un Margarita.

Benedikts. Klausies, mīļā Margarita, vai tu nevari man pakalpot un ierīkot tā, ka varu satikties ar Beatriči?

Margarita. Vai jūs par to uzrakstīsiet sonetu par godu manam skaistumam?

Benedikts. Un vēl tik augstā stilā, lai neviens pēc tam vairs neuzdrošinās tev ķerties klāt, Margarita, jo tu tik tiešām esi tādas dziesmas vērta.

Margarita. Kā? Lai neviens vairs neuzdrošinās man ķer­ties klāt? Tad jau man būs jākļūst par putnu bie­dēkli!

Benedikts. Tava asprātība ir kā kurta deguns: kampj uz rāvienu.

Margarita. Bet jūsējā — trula kā paukotāja rapieris: dur, bet neieskrambā.

Benedikts. Aiz pieklājības, Margarita, negrib ieskram­bāt nevienu sievieti. Bet tagad, lūdzu, pasauc Beat­riči. Es esmu uzvarēts un nododu tev savu vairogu.

Margarita. Dodiet labāk savu šķēpu; vairogi mums ir pašām.

Benedikts. Ja tu gribi ar to rīkoties, tad tev asmens jā­tur makstī, jo tas ir visbīstamākais ierocis jaunām meičām.

Margarita. Ir jau labi, es eju pasaukt Beatriči. Cerēsim, ka viņai būs kājas pie rokas.

Benedikts. Tad jau viņa labprāt steigs šurp.

Dzied.

Augšā Amors priecīgs Katrā ziņā jūt, Cik es vārgs un niecīgs Un cik man ir grūt. ..

Protams, es domāju, cik grūti man dziedāt, jo mīles­tība… ne lielo peldētāju Leandru, ne Troilu, kas pirmais izdomājis saprecinātājus, ne veselu leksi­konu salonu varoņu, kuru vārdi tā vien ripo pa glu­dajiem dzejas celiņiem, — nevienu mīlestība vēl nav tik radikāli pārvērtusi kā mani. Zēl, ka nevaru to izteikt dzejā: es nevaru atrast nevienu citu atskaņu kā meitiņ — kleitiņ, tā nav visai pieklājīga; skau­ju — rauju tāpat, tvīkstu — pīkstu, pavisam nejē­dzīga atskaņa. Nē, es neesmu piedzimis zem dzejis­kas planētas un neprotu izteikties svinīgos vārdos.

Nāk Beatriče.

Mīļā Beatriče, vai tiešām tu nāc tāpēc, ka es tevi saucu?

Beatriče. Jā, sinjor, un es aiziešu, kad jūs man pavēlē­siet.

Benedikts. Tātad tu paliksi līdz šim brīdim?

Beatriče. «Līdz šim brīdim» ir jau izteikts, tātad dzīvo­jiet vesels. Bet, pirms eju, pasakiet man to, kādēļ atnācu: kas notika starp jums un Klaudio?

Benedikts. Mēs pārmijām dažus asus vārdus, vairāk nekā, un tāpēc atļauj man tevi noskūpstīt.

Beatriče. Asi vārdi ir tikai ass vējš, ass vējš — tikai asa elpa, bet asa elpa ir pretīga, tāpēc es aiziešu ne­skūpstīta.

Benedikts. Tu notrauci vārdiem pareizo nozīmi, tik ener­ģiska ir tava asprātība. Bet varu tev pateikt īsos vār­dos: es izaicināju Klaudio, un, ja viņš neliksies par to zinis, es viņu atklāti nosaukšu par gļēvuli. Bet tagad pasaki man — kurš no maniem netikumiem bija par iemeslu tam, ka tu manī iemīlējies?

Beatriče. Visi uzreiz, jo no tiem kopā rodas tik brīniš­ķīgi organizēta netikumu armija, ka neviena laba īpašība netiek klāt. Bet kura no manām labajām īpa­šībām tad ir tā, kuras dēļ jūs kritāt par upuri mīles­tībai?

Benedikts. Par upuri mīlestībai? Labi teikts! Patiesi, es esmu kritis par upuri mīlestībai, jo mīlu pret savu gribu.

Beatriče. Par spīti savai sirdij, vai ne? Nabaga sirsniņa! Ja jūs darāt tai pāri manis dēļ, tad es tai darīšu pāri jūsu dēļ: es neiešu mīlēt to, ko mans draugs ienīst.

Benedikts. Mēs esam par gudriem, lai varētu miermīlīgi atklāt savas: jūtas.

Beatriče. To no jūsu grēksūdzes gan nevar noskārst: «Starp divdesmit gudriem cilvēkiem var ar uguni meklēt tādu, kas plātītos ar savu prātu.»

Benedikts. Tas ir vecs sakāmvārds, Beatriče, bet mūsu laikos to, kas pats sev neuzcels pieminekli, dzīvs bū­dams, pieminēs tik ilgi, kamēr skanēs kapa zvans un atraitne slaucīs asaras.

Beatriče. Un cik ilgi tas būs?

Benedikts. Cik ilgi? Nu, stundu klaigās zvans, un ceturt­daļstundu šņauks degunu atraitne. Lūk, kāpēc gud­ram cilvēkam (ja vien sirdsapziņas tārpa kungs ne­turas rokām kājām pretī) jāpūš pašam savi tikumi taurē, kā es to tagad daru. Tik daudz par manu paš- uzslavu (bet, ka es esmu uzslavas vērts, to atļauj man pašam pierādīt), tikai tagad saki: kā klājas ta­vai māsīcai?

Beatriče. Ļoti ļauni.

Benedikts. Un tev pašai?

Beatriče. Tikpat ļauni.

Benedikts. Lūdz dievu, mīli mani un mēģini laboties. Bet nu esi sveika, jo tur jau kāds steidzas pie tevis.

Nāk Urzula.

Urzula. Lēdij, nāciet tūlīt pie sava tēvoča, tur iekšā ir tāds tracis! Izrādījies, ka lēdija Hero nepatiesi ap­vainota, bet princis un Klaudio pievilti, un to visu izdarījis aizbēgušais dons Huans. Nāciet tūlīt!

Beatriče. Sinjor, vai jūs nevēlaties paklausīties jaunās ziņas?

Benedikts. Es vēlos dzīvot tavā sirdī, nomirt tavā klēpī, pēc nāves dusēt tavās acīs un katrā ziņā iet ar tevi pie tava tēvoča.

Projām.

Dons Pedro, Klaudio un kalpi ar muzikanliem un lāpām.

Klaudio. Vai tas ir Leonāto dzimtas kaps? Kalps. Jā, kungs.

Klaudio

lasa kādu tīstokli.

Se, melu nonāvēta, Nu Hero atdusas, Bet nāvē nepārspēta Tās slava paceļas. Ap viņas tēlu maigo Nu mūžam gaisma zaigo.

Noliek uz kapa.

Lai vienmēr uz šī kapa

Raud skumjā mīlas lapa.

Jel lieciet sēru dziesmai atskanēt.

Dziesma.

Pusnakts gari, piedodiet Tiem; kas noziegušies šķiet! Dziļās sērās tērpušies, Viņi ap šo kapu ies.

Jūsu dusmu trūksies, Piedošanu lūgsies Balsi žēlu, žēlu. Ja to uzcelt spētu, Steigties nekavētu! Vēlu, viss par vēlu.