VILJAMS ŠEKSPĪRS: DOTS PRET DOTU

VILJAMS ŠEKSPĪRS

DOTS PRET DOTU

Traģikomēdija piecos cēlienos

Vinčenco, Vīnes hercogs Andželo, hercoga pilnvarotais Eskals, dižciltīgs augstmanis Klaudijs, jauns muižnieks Lučo, uzdzīvotājs Divi fauni muižnieki Brālis Toms I Brālis Pēteris ) mūki Varrijs, muižnieks no hercoga svītas Komandants

Elbovs, vientiesīgs policists

Fross, paviegls jauneklis

Pompejs, Overdanes kundzes krodzinieks

Abhorsons, bende

Bernardins, izlaidīgs cietumnieks

Izabella, Klaudija māsa

Marianna, Andželo saderinātā

Džuljeta, Klaudija iemīļotā

Franciska, mūķene

Overdanes kundze, prieka mājas saimniece Augstmaņi, sardze, pilsoņi, zēns un sulaiņi

Notiek Vīnē.

Ienāk hercogs, Eskals, galminieki un sulaiņi.

Hercogs. Eskal!

Eskals.

Jā, mans kungs?

Hercogs.

Es domāju, mēs iztiksim bez runām Par valdīšanas būtību, jo zinu,

Ka jūsu prāta bagātībām pielikt Man savus sīkos padomus nav vērts.

Lai gudrība un uzcītība darbā Iet līdztekus. Nav otra vīra Vīnē,

Kas, pazīdams tās tikumus un tautu, Var labāks tiesnesis un lēmējs būt.

Jums pilnvaras es dodu nebīstoties, Ka tās tiks pārprastas.

Laiks aicināt Andželo. Sauciet viņu!

Kāds no sulaiņiem aiziet.

Vai uzticams jums liekas jaunais vietnieks? Kā valdīs grāfs?

Jums vienam varu atklāt, Ka īpašs nodoms izvēlēties liek Man tieši viņu.

Visa mana vara

Uz ilgu laiku viņa rokās būs

Ar tiesībām lemt likumu un brivi

Pēc savas gribas apžēlot vai sodīt.

Vai saprātīgs mans lēmums, gudrais Eskal?

Eskals.

Ja vispār mūsu pilsētā kāds cienīgs Nest jūsu augstās uzticības godu, Tas ir Andželo.

Hercogs.

Redziet, tur viņš nāk.

Ienāk Andželo.

Andželo.

Jums labpatika aicināt. Kā vienmēr, Es gatavs pakļausit.

Hercogs.

Andželo mīļais, Tavs mūžs ir mūsu acu priekšā vēries Kā rakstu rullis.

Viss, ar ko tu bagāts, Tev nepieder līdz galam.

Netiek dots Nevienam tik daudz tikumu, lai krātu Tos tikai sev.

Mūs apdāvinot, daba Kā lāpas iededzina ne jau pašu dēļ.

Ja mūsu tikums citiem gaismu nenes, Tad nav mums tikuma.

Un gara cēlums Vien cēliem mērķiem pastāv.

Gudrā daba Kā dieve taupīga ik balvu atzīmē, —

Ir viņa mūžam prasīgs parāddevējs, Kas mūsu pateicību, mūsu slavu

Ar augļu augļiem ievāks savā labā. Bet visi mani vārdi teikti vīram,

Kas drīzāk spētu mani pamācīt. Andželo, draugs, tu manā vietā paliec.

Ik apžēlošana un nāves spriedums Pēc tavas sirds un prāta Vīnē būs.

Bez atbalsta tu nepaliec — būs Eskals Tavs pirmais padomdevējs, tomēr padotais.

Nu pieņem pilnvaras.

Anždelo.

Mans gaišais pavēlniek, Nav pietiekami pārbaudīts mans metāls,

Lai dižciltīgas proves augsto skaitli Tam uzspiestu.

Hercogs.

Bez atrunām, Andželo! Ir ilgi svērts un briedis mūsu lēmums.

Tu esi izraudzīts, nu pieņem pilnvaras, Jo tāda steiga liek mums ceļā doties,

Ka neizšķirtas jāatstāj ir Vīnē Vēl nopietnākas lietas. Ja to prasīs

Kāds svarīgs apstāklis, mēs rakstīsim. Ar pārējo tev pašam jātiek galā.

Es atvados, jums visu labu vēlot, Un aizbraucu ar cerību, ka godam

Būs pildīts uzdevums.

Andželo.

Vai drīkstu iet Par ceļā vajadzīgo parūpēties?

Hercogs.

Nav laika sīkām rūpēm. Tev turpretī, Kaut mani cienot, neklājas to darīt,

Jo manā tronī tagad sēdi tu Un taviem darbiem — manas varas vēriens:

Dzelzs bargumā vai žēlsirdībā gudrā Lemt likumus. Ļauj paspiest tavu roku.

Es braucu slepeni. Es mīlu savu tautu, Bet nepatīk man dižošanās tukša

Tās acu priekšā. Prieka nedod man Ne ļaužu gaviles, ne godbijības kvēlums,

Lai arī sirsnīgs. Domāju, ka nevar To kārot cilvēks saprātīgs. Ardievu!

Andželo.

Lai debesis stāv klāt jums katrā solī. Eskals.

Lai gaišs ir ceļš un gaiša atgriešanās.

Hercogs.

No sirds jums pateicos. Ardievu!

Iziet.

Eskals.

Es vēlos, jūsu augstība, lai atļauts Man visu brīvi pārrunāt ar jums; Un tāpēc vienatnē man tagad vajag pabūt, Lai caurskatītu priekšrakstus, kur skaidri Mans darba lauks un spēku apjoms nosprausts.

Andželo.

Tas nepieciešams arī man, un tāpēc Mes šķiramies, lai satiktos jo drīzāk.

Eskals.

Es gaidu jūs, mans kungs.

Abi aiziet

Parādās Lučo un divi muižnieki.

Lučo. Jā mūsu hercogs un citi hercogi nekādi nesapratī­sies ar Ungārijas karali, tad jau laikam visi tie her­cogi bruks viņam virsū.

Pirmais muižnieks. Debesis dod mums mieru, bet ne Un­gārijas karalis.

Otrais muižnieks. Āmen!

Lučo. Tu spried kā tas svētulīgais pirāts, kas nebrauca jūrā bez desmit baušļiem, kaut gan vienu bija izka­sījis no bauslības galdiņiem.

Otrais muižnieks. Tev nebūs zagt?

Lučo. Ja, to viņš bija izdzēsis.

Pirmais muižnieks. Protams. Šis bauslis novērstu kap­teini un viņa komandu no tiešā mērķa, jo viņi bija devušies savās gaitās, lai zagtu. Arī starp mums nav kareivja, kas, galda lūgšanu skaitīdams, vienlīdz labi sagremotu īpašo piedevu, kurā ir runa par mieru.

Otrais muižnieks. Neesmu gan redzējis kareivi, kas tā nepatiktu.

Lučo. Labprāt tev ticu, jo tu neesi bijis pat tuvumā vie­tai, kur skaita šo lūgšanu.

Otrais muižnieks. Kā tad! Desmitiem reižu esmu to dzirdējis.

Pirmais muižnieks. Pantos?

Lučo. Visos pantmēros un visās valodās.

Pirmais muižnieks. Un arī visu ticību baznīcās.

Lučo. Kāpēc gan ne? Lūgšana ir un paliek lūgšana, tas nav apstrīdams, tāpat kā tu esi un paliec šaušalīgs nelietis, par spīti visām lūgšanām.

Pirmais muižnieks. Tādā gadījumā mēs abi esam no viena gabala griezti.

Lučo. Pieņemsim. Tikai samtam bez mīkstuma ir vēl cieta mala apkārt. Tu esi mala.

Pirmais muižnieks. Un tu — samts. Smuks samts, trīs­kārt sukāts. Bet man labāk patiktu būt visrupjākās angļu vadmalas apaudam nekā dabūt tās sukas, bez kurām franču samts neiznāk. Vai es pietiekami skaidri izteicos?

Lučo. Visā pilnībā! Kas uz sirds, tas uz mēles. Tagad atliek vienīgi noslīcināt tavas bēdas vīna kausā. Pir­mais tosts uz tavu veselību, bet, kamēr vien esmu dzīvs, dzeršu to pēdējais.

Pirmais muižnieks. Iznāk, ka būšu pats sev trāpījis!

Otrais muižnieks. Rungai vienmer divi gali. Proties nu, pie kura esi ticis.

Lučo. Skatieties, viri! Tur taču nāk mūsu slāpju un cie­šanu remdinātāja. Zem viņas jumta esmu dabūjis tik daudz slimību, ka caurmērā būs . . .

Otrais muižnieks. Cik, lūdzu?

Lučo. Parēķiniet!

Otrais muižnieks. Trīs tūkstoši sērgu gadā.

Pirmais muižnieks. Pat vairāk.

Lučo. Franču kronās skaitot, vēl viena klāt.

Pirmais muižnieks. Manas kaites meklēdams, tu baļķi savā aci neredzi. Es vismaz esmu vesels.

Lučo. Tikai ne no vārda «veselība». Drīzāk varētu teikt, ka tava miesa ir vesels izvirtību mudžeklis.

Ienāk Overdane.

Pirmais muižnieks. Visu cienību! Kurā ciskā jums ir krampīgāks išiass, kundze?

Overdane. Vīzējieties, cik uziet! Nupat sagrāba un aiz­rāva uz cietumu vienu vīru, kas vērts tūkstošiem tādu kā jūs.

Otrais muižnieks. Vai drīkstam pajautāt, kurš tas ir?

Overdane. Priecājieties, mans kungs, tas ir Klaudijs, sinjors Klaudijs.