VILJAMS ŠEKSPĪRS: DOTS PRET DOTU

Pirmais muižnieks. Klaudijs cietumā? Tas nevar būt!

Overdane. Nevar, bet ir. Es redzēju, kā viņu saņēma ciet, es redzēju, kā viņu aizveda, un zinu vēl bēdīgā­kas lietas — trīs dienu laikā viņam nocirtīs galvu.

Lučo. Tik muļķīgi, ka negribas ticēt. Jūs esat pārlieci­nāta par to?

Overdane. Pat parak pārliecinātā. Un viss tāpēc, ka viņš uztaisījis Džuljetas jaunkundzei bērnu.

Lučo. Sāk izklausīties pēc patiesības. Mums vajadzēja satikties pirms divām stundām. Viņš, kas vienmēr tik cieši tur vārdu, neatnāca.

Otrais muižnieks. Tas saskan ar ziņām, ko nupat ap­spriedām.

Pirmais muižnieks. Un tikpat labi ar pēdējā laika rīko­jumiem.

Lučo. Ejam! Mums jāizdibina, kas noticis.

Lučo un abi muižnieki aiziet.

Overdane. Vai tur nāk kari vai slimības, karātavas vai nabadzība, bet viss pār manu galvu — es palieku bez apmeklētājiem.

Parādās Pompeļs.

Nu? Kas jauns?

Pompejs. Vienu vīru ved uz cietumu.

Overdane. Patiešām? Kādēļ?

Pompejs. Sievietes dēļ.

Overdane. Ko viņš izdarījis?

Pompejs. Ķēris foreles aizliegtos ūdeņos.

Overdane. Meitiņa palikusi ar bērnu?

Pompejs. Nē, sieviete palikusi ar meitiņu. Jūs jau dzir­dējāt pēdējo pavēli?

Overdane. Kādu?

Pompejs. Vīnes nomalēs nojauks visus prieka namus.

Overdane. Un tos, kas pašā pilsētā?

Pompejs. Atstās padēklim. Bet nojauktu tos arī, ja kāds gudrs pilsonis nebūtu iejaucies.

Overdane. Nomalē ir mūsu krogi. Tos ārdīs nost? Pompejs. Līdz pamatiem, kundze.

Overdane. Pasaule ir sajukusi prātā! Kas nu būs ar mani?

Pompejs. Nebēdājiet neko, cienītā, labam advokātam klientu netrūkst. Mainot vietu, jums nav jāmaina amats. Un es vēl arvien esmu jūsu krodzinieks. Galvu augšā! Gan augstie kungi jūs pažēlos. Ja kāds cilvēks savu mūžu sūri grūti strādājis, tad taču ar viņu jārēķinās, vai ne?

Overdane. Kas te būtu darāms, gudrais krodziniek? Ejam!

Pompejs. Redziet, cietuma priekšnieks ved Klaudiju. Džuljetas jaunkundze arī līdzi.

Abi aiziet.

Ienāk komandants, Klaudijs, Džuljeta un sardze.

Klaudijs.

Kam vajadzīgs šis kauna pilnais gājiens? Ja esmu arestēts, tad vediet cietumā.

Komandants.

Draugs, nedaru es to aiz ļauna prāta, So rīkojumu devis grāfs Andželo.

Klaudijs.

Valsts vara, ja tā dievu kārtā celta, Ar visu smagumu pār mūsu galvām krīt Un piemeklē kā pati debess griba: Ko viņa lems, tas būs. Tu esi bezspēcīgs.

Atgriežas Lučo un abi muižnieki.

Lučo.

Kā? Klaudijs apcietināts? Kāds tam pamats?

Klaudijs.

Vien pārmērīga brīvība, mans Lučo,

Kā pārmērība ēšanā ir pamats

Tik daudziem gavēņiem. Pēc lielas vaļas

Nāk cietums. Indes sarijušos žurku

Tā slāpes trenc, kā patvaļa trenc mūs.

Slāpst ļaunumam — bet, slāpes dzēšot, mirstam.

Lučo. Ja es mācētu tik gudri runāt pat apcietinājumā, es pieaicinātu dažus no saviem kreditoriem. Un tomēr banāla brīvība man mīļāka par cietuma augsto tiku­mību. Ko tu esi noziedzies, Klaudij?

Klaudijs. Runājot par to, es noziegšos vēlreiz.

Lučo. Vai tā ir slepkavībā?

Klaudijs. Nē.

Lučo. Izvirtība?

Klaudijs. Var sacīt tā.

Komandants. Mums jāiet tālāk. Lūdzu, kungs!

Klaudijs. Vēl dažus vārdus, krietnais cilvēk! Lučo, vēl vienu vārdu tev!

Lučo. Kaut simtu, ja tas var tev līdzēt. Vai izvirtību ta­gad ņem tik stingri?

Klaudijs. Tā nu ir iznācis, kaut gan mēs ar Džuljetu sā­kām dalīt gultu tikai pēc derību līguma. Ar pilnām tiesībām es uzskatu par sievu Šo krietno dāmu, un, ja apsūdzībai Nav ārējs pamats atņemts, tad vien tāpēc, Ka mantojums, kas viņai pienākas, Vēl draugu lādēs guļ un ienākumus audzē. Mums likās saprātīgāk savu mīlu viņiem Pirms laika neatklāt. Bet ļaudīs jānes Nu viņai mūsu noslēpums, kas rakstīts Jau pārāk lieliem burtiem.

Lučo.

Gaidāt bērnu?

Klaudijs.

Jā, diemžēl kopā viss ir sanācis — Pat pavaldonis jauns, ko hercogs Vīnē Mums iecēlis. Es nezinu, vai tiešām Tā tikai kļūda ir vai paviršības straujums, Vai arī viņa domās mūsu tauta Ir zirgs, kam pieši sānos jāiecērt, Lai turpmāk klausa jātniekam uz vārda. Kas zina, varbūt tirānija viņam No augstas varas nešķirama šķiet. . . Mans pārkāpums tik bīstams viņam likās, Ka viss, kas senos likumruļļos rakstīts, Nu gaismā celts ir manis dēļ. Tā noņem No sienas vecus ieročus, ko rūsa Zem visām zodiaka zīmēm rāmā gaitā Ir klājusi. Nu kārtībai par godu Tos nospodrina. Tikai tāpēc vien.

Lučo. Neapšaubāmi. Un tagad tava galva sēž uz pleciem tik nedroši, ka vajag tikai vienai govju meitai sma­gāk nopūsties par savu nelaimīgo mīlestību, un tā noripos. Aizsūti kādu cilvēku ar lūgumu pašam her­cogam.

Klaudijs.

Es to jau darīju, bet viņš nav atrodams. Un tādēļ nu pēc palīdzības tavas Man jāgriežas. Pie manas māsas aizej Uz klosteri, ja vien par vēlu nav, Ja nav par mūķeni tā šodien iesvētīta. Tu viņai stāsti, kādās briesmās esmu, Un manā vārdā lūdz, lai Izabella dodas Pie bargā valdoņa un pārliecina viņu. Nav citas cerības, bet šī man stipra ir, Jo Izabellas jaunība un maigums Bez vārdiem vīra sirdij liktu atkust, Kaut viņa arī vārdu cīņās stipra.

Lučo. Lūgšu dievu, lai skuķim paveicas. Gan tāpēc, ka tas derēs par dūšas uztaisīšanu katram, kas iekūlies

līdzīgā ķibelē, gan arī tāpēc, lai tu paliktu dzīvs mums par prieku. Sirds dēļ mēdz zaudēt galvu, taču ne zem cirvja. Eju pie Izabellas!

Klaudijs.

Es pateicos tev, uzticīgais Lučo!

Lučo.

Man divu stundu pietiks. Klaudijs.

Varam iet! Visi aiziet.

Ienāk hercogs un brālis Toms.

Hercogs.

Nē, svēto tēv! Vai tiešām domā tu, Ka mīlas bultu nebēdīgās smailes Var nobriedušu vīru dzelt? Ja lūdzu Es patvērumu slepenu šais mūros, Tad ne kā zēns, ko jūtu skurbums dzen, Bet citos nolūkos.

Brālis Toms.

Vai atjauts man tos zināt?

Hercogs.

Mans svētais draugs, kopš bērnu dienām mīlu

Es noslēgtības klusumu un allaž

Cik spēdams esmu vairījies no dzīrēm,

Kur greznība un tukšums skaļi plātās.

Kā es jau minēju, Andželo manā vietā

Ir palicis. Šis vīrs pret sevi bargs

Un tāpēc arī drīkst no citiem prasīt.

Valsts vara tagad viņa cietās rokās. Bij sacīts, ka uz Poliju es braucu. Tam visa Vīne un mans vietnieks tic. Nu vari jautāt, kāpēc tas ir darīts.

Brālis Toms.

Ar prieku, hercog. Heicogs.

Likumpantus stingros, Sos iemauktus, kas patvaļību valda, Es gadu gaitā atlaidu tik brīvi, Ka laisku lauvu atgādina tie — Nevienu nebiedē vairs viņa varenība. Ir tēvi mīloši, kas rikšu sauju bērnam Gan vietā redzamā aiz griestu sijas sprauž, Bet neiesit nekad. Un bērza žagars kļūst Par apsmieklu. Tā manā valstī likums Ir sodīt pārstājis un bezdarbībā savā Ik dienas vairāk noniecināts top. Nu brīvība plēš likumu aiz auss, Sit aukli zīdainis, un uzvedības tiklums Ir ļaudīm aizmirsies.

Brālis Toms.

Un tomēr jūsu varā Pēc sava prāta grožus stingrāk pievilkt, Jo tieši jūsu dusmas trūkties liks Daudz negaidītāk kā Andželo bargums.

Hercogs.

Es baidos, pārāk briesmīgi tas būtu, Jo tautas patvaļa ir tikai mana vaina, Un būtu nežēlība nosodīt par to, Uz ko mans vājums skubinājis ļaudis. Ja ļaundarība atstāta bez tiesas, Tai mūsu atbalsts dots. Un tāpēc, svēto tēv, Andželo tagad manus grēkus izpirks Un nicinātos likumus cels godā. Bet nevēlos, lai noslēgtībā manā Vien baumais liek par viņa darbiem spriest.