Klaudijs. Tā nu ir iznācis, kaut gan mēs ar Džuljetu sākām dalīt gultu tikai pēc derību līguma. Ar pilnām tiesībām es uzskatu par sievu Šo krietno dāmu, un, ja apsūdzībai Nav ārējs pamats atņemts, tad vien tāpēc, Ka mantojums, kas viņai pienākas, Vēl draugu lādēs guļ un ienākumus audzē. Mums likās saprātīgāk savu mīlu viņiem Pirms laika neatklāt. Bet ļaudīs jānes Nu viņai mūsu noslēpums, kas rakstīts Jau pārāk lieliem burtiem.
Lučo.
Gaidāt bērnu?
Klaudijs.
Jā, diemžēl kopā viss ir sanācis — Pat pavaldonis jauns, ko hercogs Vīnē Mums iecēlis. Es nezinu, vai tiešām Tā tikai kļūda ir vai paviršības straujums, Vai arī viņa domās mūsu tauta Ir zirgs, kam pieši sānos jāiecērt, Lai turpmāk klausa jātniekam uz vārda. Kas zina, varbūt tirānija viņam No augstas varas nešķirama šķiet. . . Mans pārkāpums tik bīstams viņam likās, Ka viss, kas senos likumruļļos rakstīts, Nu gaismā celts ir manis dēļ. Tā noņem No sienas vecus ieročus, ko rūsa Zem visām zodiaka zīmēm rāmā gaitā Ir klājusi. Nu kārtībai par godu Tos nospodrina. Tikai tāpēc vien.
Lučo. Neapšaubāmi. Un tagad tava galva sēž uz pleciem tik nedroši, ka vajag tikai vienai govju meitai smagāk nopūsties par savu nelaimīgo mīlestību, un tā noripos. Aizsūti kādu cilvēku ar lūgumu pašam hercogam.
Klaudijs.
Es to jau darīju, bet viņš nav atrodams. Un tādēļ nu pēc palīdzības tavas Man jāgriežas. Pie manas māsas aizej Uz klosteri, ja vien par vēlu nav, Ja nav par mūķeni tā šodien iesvētīta. Tu viņai stāsti, kādās briesmās esmu, Un manā vārdā lūdz, lai Izabella dodas Pie bargā valdoņa un pārliecina viņu. Nav citas cerības, bet šī man stipra ir, Jo Izabellas jaunība un maigums Bez vārdiem vīra sirdij liktu atkust, Kaut viņa arī vārdu cīņās stipra.
Lučo. Lūgšu dievu, lai skuķim paveicas. Gan tāpēc, ka tas derēs par dūšas uztaisīšanu katram, kas iekūlies
līdzīgā ķibelē, gan arī tāpēc, lai tu paliktu dzīvs mums par prieku. Sirds dēļ mēdz zaudēt galvu, taču ne zem cirvja. Eju pie Izabellas!
Klaudijs.
Es pateicos tev, uzticīgais Lučo!
Lučo.
Man divu stundu pietiks. Klaudijs.
Varam iet! Visi aiziet.
Ienāk hercogs un brālis Toms.
Hercogs.
Nē, svēto tēv! Vai tiešām domā tu, Ka mīlas bultu nebēdīgās smailes Var nobriedušu vīru dzelt? Ja lūdzu Es patvērumu slepenu šais mūros, Tad ne kā zēns, ko jūtu skurbums dzen, Bet citos nolūkos.
Brālis Toms.
Vai atjauts man tos zināt?
Hercogs.
Mans svētais draugs, kopš bērnu dienām mīlu
Es noslēgtības klusumu un allaž
Cik spēdams esmu vairījies no dzīrēm,
Kur greznība un tukšums skaļi plātās.
Kā es jau minēju, Andželo manā vietā
Ir palicis. Šis vīrs pret sevi bargs
Un tāpēc arī drīkst no citiem prasīt.
Valsts vara tagad viņa cietās rokās. Bij sacīts, ka uz Poliju es braucu. Tam visa Vīne un mans vietnieks tic. Nu vari jautāt, kāpēc tas ir darīts.
Brālis Toms.
Ar prieku, hercog. Heicogs.
Likumpantus stingros, Sos iemauktus, kas patvaļību valda, Es gadu gaitā atlaidu tik brīvi, Ka laisku lauvu atgādina tie — Nevienu nebiedē vairs viņa varenība. Ir tēvi mīloši, kas rikšu sauju bērnam Gan vietā redzamā aiz griestu sijas sprauž, Bet neiesit nekad. Un bērza žagars kļūst Par apsmieklu. Tā manā valstī likums Ir sodīt pārstājis un bezdarbībā savā Ik dienas vairāk noniecināts top. Nu brīvība plēš likumu aiz auss, Sit aukli zīdainis, un uzvedības tiklums Ir ļaudīm aizmirsies.
Brālis Toms.
Un tomēr jūsu varā Pēc sava prāta grožus stingrāk pievilkt, Jo tieši jūsu dusmas trūkties liks Daudz negaidītāk kā Andželo bargums.
Hercogs.
Es baidos, pārāk briesmīgi tas būtu, Jo tautas patvaļa ir tikai mana vaina, Un būtu nežēlība nosodīt par to, Uz ko mans vājums skubinājis ļaudis. Ja ļaundarība atstāta bez tiesas, Tai mūsu atbalsts dots. Un tāpēc, svēto tēv, Andželo tagad manus grēkus izpirks Un nicinātos likumus cels godā. Bet nevēlos, lai noslēgtībā manā Vien baumais liek par viņa darbiem spriest.
Es mūka drānas slepus apvilkt taisos Un tā, neviena nepazīts, iet ļaudīs, Lai paskatītos, kā mans vietnieks valda. Es būtu pateicīgs, ja palīdzētu man Tu mūka tikumus un iznešanos apgūt, Lai netīšām es nenodotu sevi. Šis nolūks nav bez pamata. Andželo Ir uzticīgs, bet sauss. Un it kā noliedz, Ka asinis rit arī viņa dzīslās. Nu jāredz, vai to vara nemainīs.
Abi aiziet.
CETURTA AINA Sieviešu klosteris.
Ienāk Izabella un Franciska.
Izabella.
Un citu brīvību mums, Kristus māsām, nav?
Franciska.
Vai neliekas tev diezgan, Izabella?
Izabella.
Nē, otrādi, pēc manām domām piedien Mums, Svētās Klāras ordenim, vēl stingrāk No pasaulīgā vairīties.
Lučo
no ārpuses.
Miers jūsu namam!
Izabella.
Tur kāds sauca?
Franciska.
Kā dzirdu — vīrietis. Tev jāatslēdz, mans bērns, Un jāpavaicā, ko viņš grib, tu drīksti,
Jo neesi vēl zvērējusi Kristum. Vien abates tad klātbūtnē tev atļaus Ar kādu satikties. Ja seja aizsegta, Tu runāt drīkstēsi, ja atsegta — tad ne. Viņš atkal sauc. Man jāiet, Izabella, Tu viņam atbildēsi.
Franciska aiziet.
Izabella.
Lai dievs jūs svētī, atnācēji
Ienāk Lučo.
Lučo.
Es sveicinu jūs, jaunava! Lai vienmēr Zied nevainības rozes jūsu vaigos! Es gribu lūgt, lai paaicināt šurp Jūs Izabellu, novici šai namā Un mana nelaimīgā drauga māsu.
Читать дальше