VILJAMS ŠEKSPĪRS - DOTS PRET DOTU

Es mūka drānas slepus apvilkt taisos Un tā, neviena nepazīts, iet ļaudīs, Lai paskatītos, kā mans vietnieks valda. Es būtu pateicīgs, ja palīdzētu man Tu mūka tikumus un iznešanos apgūt, Lai netīšām es nenodotu sevi. Šis nolūks nav bez pamata. Andželo Ir uzticīgs, bet sauss. Un it kā noliedz, Ka asinis rit arī viņa dzīslās. Nu jāredz, vai to vara nemainīs.

Abi aiziet.

Ienāk Izabella un Franciska.

Izabella.

Un citu brīvību mums, Kristus māsām, nav?

Franciska.

Vai neliekas tev diezgan, Izabella?

Izabella.

Nē, otrādi, pēc manām domām piedien Mums, Svētās Klāras ordenim, vēl stingrāk No pasaulīgā vairīties.

Lučo

no ārpuses.

Miers jūsu namam!

Izabella.

Tur kāds sauca?

Franciska.

Kā dzirdu — vīrietis. Tev jāatslēdz, mans bērns, Un jāpavaicā, ko viņš grib, tu drīksti,

Jo neesi vēl zvērējusi Kristum. Vien abates tad klātbūtnē tev atļaus Ar kādu satikties. Ja seja aizsegta, Tu runāt drīkstēsi, ja atsegta — tad ne. Viņš atkal sauc. Man jāiet, Izabella, Tu viņam atbildēsi.

Franciska aiziet.

Izabella.

Lai dievs jūs svētī, atnācēji

Ienāk Lučo.

Lučo.

Es sveicinu jūs, jaunava! Lai vienmēr Zied nevainības rozes jūsu vaigos! Es gribu lūgt, lai paaicināt šurp Jūs Izabellu, novici šai namā Un mana nelaimīgā drauga māsu.

Izabella.

Kā? Nelaimīgā drauga māsu! Sakiet — Kas noticis ar Klaudiju? Jo es Šī pati Izabella, viņa māsa esmu.

Lučo.

Ar neziņu jūs nemocīšu. Sveiciens Jums atsūtīts diemžēl no cietuma.

Izabella.

Ak posts! Ak bēdas man! Par ko? Lučo.

Ja būtu tiesnesis, es viņu nesodītu, Bet drīzāk pateiktos, jo viņa izredzētā Ir labās cerībās.

Izabella.

Jūs ļauni jokojat.

Lučo.

Nē, krietnā jaunava. Kaut esmu radis

Ar meitenēm vien jokus dzīt un mēļot, Pret jums nemūžam neatļautos es Šīs vaļības. Tik tālu stāvat jūs No pasaulīgā ļaunuma un meliem, Tik spoža jūsu atteikšanās gaisma, Ka uzrunāju jūs kā debess būtni Vai svēto.

Izabella.

Par mani smiedams, zaimojat jūs Kristu. Lučo.

Tā nedomājiet! īsos vārdos gribu

Par Klaudiju un viņa mīļo teikt.

Kas ēd, tas barojas. Kas sēj — tam vārpas izaug

Un iestrādātā tīrumā nāk rudens

Ar ražu bagātu … Šiem diviem tagad arī

Nu jāpļauj sējums savs.

Izabella.

Un viņai bērns? Ak, māsa Džuljeta!

Lučo.

Jūs esat māsas?

Izabella.

Skolas gados bieži Tā saucas draudzenes, lai pasvītrotu, Cik viņas tuvas.

Lučo.

Tā ir Džuljeta.

Izabella.

Lai viņi apprecas!

Lučo.

Kaut iespējams tas būtu! Bet hercogs slepus aizbraucis no Vīnes. Tas liekas savādi, jo sasaucis viņš pats Zem karogiem bij muižniecību savu. Mēs gaidījām jau pavēli uz karu, Bet hercogam, kā redzams, citi plāni.

Viņš aizbraucis, un varas zobens likts Andželo rokās. Asins vietā ledus Šī vīra dzīslās rit. Ne iekāre, ne šaubas Tā nejūtīgo sirdi neloka. Ja kas no dzimšanas ir viņā bijis dzīvs, Tad grāmatās un gavēnī tas mērdēts. Un, viņam valdot, likums nav vairs lauva, Kam brīvības un pārgalvības peles Pa ķepām skraida. Sagadījies tā, Ka brīdinājumam un biedēšanai Andželo izvēlējies jūsu brāļa lietu. Viss likumpanta burtiskums un bargums Pār viņa galvu nelaimīgo krīt. Uz žēlastību cerības nekādas, Vien jūsu maigie lūgumi, kas spētu Andželo sirdi mīkstināt. Un tāpēc Ir Klaudijs mani sūtījis pie jums.

Izabella.

Tik bargi brāļa dzīvību viņš prasa? Lučo.

Jā, spriedumu Andželo parakstījis Un nāves sodam devis pavēli.

Izabella.

Ak vai! Kāds atbalsts Klaudijam no manis? Tam es par vāju.

Lučo.

Izmēģiniet spēku.

Izabella.

Es — spēku! Šaubos. Lučo.

Zināt, kas ir šaubas? Gļēvs nodevējs! Tās cīņā nelaiž mūs, Kad droša uzvara. Jums pie Andželo jāiet Un jāpierunā. Vīrieši kā dievi Ir devīgi, kad meitenes ko lūdz. Un, ja vēl viņas, ceļos krītot, raud,

Tad allaž saņem prasīto tik viegli, Ka liekas, tas jau piederējis viņām.

Izabella.

Es varu papūlēties.

Lučo.

Rīkojieties ātri!

Izabella.

Bez kavēšanās. Tikai abati

Par aiziešanu vajag brīdināt,

Tad varu doties ceļā. Mīļi lūdzu

Nest brālim sveicienus. Pret pievakari ziņu

Par iznākumu nosūtīšu es.

Lučo.

Ar jūsu atļauju es atvados. Izabella.

Ardievu!

Ienāk Andželo un Eskals. Viņiem seko tiesnesis, komandants, sardze un sulaiņi.

Andželo.

Mēs pieļaut nevaram, lai likumība kļūst Par putnu biedēkli, kas tukšas rokas plāta Un zaglīgajām vārnām ir tik pierasts, Ka viņa piedurknēs tās ligzdas vij.

Eskals.

Jā, piekrītu, ka stingrībai ir jābūt. Bet nežēlībai? Jauneklis, ko gribu Es izglābt, nāk no dižciltīgas dzimtas, Un tālu daudzināts ir viņa tēva gods. Jūs pazīstam kā tikumīgu vīru, Kas dzīvē taisnus ceļus iet. Un tomēr, Ja pēkšņi sirds pār sevi nevaldītu, Kad vieta, laiks un apstākļi to ļauj, Vai apgalvot jūs nešaubīgi varat, Ka saldais kārdinājums tiktu pārvarēts Un nekristu jūs grēkā, raujot līdzi Pār savu galvu likumu?

Andželo.

Nē. Kārdinājums viena lieta. Cita Ir — padoties. Es nenoliedzu, gadās, Ka zvērināto krēslā sēžas blēdis,

Daudz lielāks noziedznieks par to, ko soda pats.

Bet nenoķerts — nav vainīgs. Likums sagrābj

Vien to, ko ierauga. Un likumam vienalga,

Ka zaglis zagli tiesā. Ja, pa ceļu ejot,

Jūs redzētu, ka dārgakmenis spīd

Caur smiltīm, jūs to paceltu, bez šaubām.

Bet ja nu neredzētu? Tad kā lauku olim

Tam pārkāptu, jo neredzēts — nav atrasts.

Un jūsu iebildums, ka varētu es krist,

Tāpat kā viņš, ir nevietā. Šis spriedums

Jums būs par piemēru, kā vajag sodīt mani,

Ja pats es noziegšos. Un tāpēc — viņam jāmirst.

Eskals.

Lai notiek jūsu prāts.

Andželo.

Kur komandants?

Komandants.

Šeit, jūsu gaišība.

Andželo.

Jums jāgādā, lai Klaudijs No rīta agri nāves sodu saņem; Un sauciet biktstēvu, kas sagatavos viņu Uz gaitu pēdējo.

Komandants iziet.

Eskals

sāņus.

Dievs, piedod jel viņam, kā tu piedod mums! Grēks vienu ceļ, cits zem tikuma gumst. Zem viena ledus lūst, bet viņš būs sveiks. Pār oli klūpot, otrais dzīvi beigs.

Ienāk Elbovs un sardze ar Frosu un Pompeja.

Elbovs. Vediet viņus prom! Ja par godīgiem cilvēkiem vajadzēs saukt šos te, kas tik vien prot kā taisīt tra­čus publiskās vietās, tad pasaulē vairs nav ne tiesas, ne taisnības. Vediet viņus prom!

Andželo. Ka jus godāt? Par ko sūdzaties?

Elbovs. Ar jūsu atvēli, gaišība, es tad esmu mūsu nelai­mīgā hercoga policists, vārdā Elbovs. Paļaujos uz jūsu taisnīgumu, mans kungs! Te viņi abi ir, tie lab­dari!

Andželo. Kādas sugas labdari viņi varētu būt? Ne no ļaundariem?

Elbovs. Tas nu kā jūsu gaišībai labpatīk. Es neko tādu nesaprotu. Bet lieku galvu ķīlā, ka viņi ir pamatīgi nelieši. Tās neķītrības, kas piederas katram kristīgam cilvēkam, viņiem nav ne tik, cik melns aiz naga.

Eskals. Labi teikts! Mums ir prātīgi policisti.

Andželo. Tuvāk pie lietas! Kas viņi ir? Jūsu vārds ir Elbovs? Kāpēc jūs apklusāt, Elbov?

Pompejs. Viņš kautrējas, jūsu godība! Viņam elkoņi cauri.