VILJAMS ŠEKSPĪRS - DOTS PRET DOTU

Andželo. Un kas esat jūs, cienītais?

Elbovs. Viņš? Prieka nama krodzinieks! Tās pašas paklī­denes kalps, kuras midzenis nomalē esot nojaukts. Tagad viņai ir siltumnīca, un tā, manuprāt, arī nav nekāda labā māja!

Eskals. Kā jūs to zināt?

Elbovs. Mana sieva, kas man pretīga dieva tā kunga un jūsu gaišības vaiga priekšā …

Eskals. Kā — jūsu sieva?

Elbovs. Jā, mans kungs! Lai slava debesīm, viņa ir go­dīga sieviete.

Eskals. Par ko tad viņa tev pretīga?

Elbovs. Par to pašu! Esmu tikpat pretīgs kā viņa pret to māju! Ja tā nav prieka māja, loti žēl, jo nekrietna tā māja ir visādā ziņā.

Eskals. Kas tev to teica, policist?

Elbovs. Mana sieva, protams! Ja viņa būtu tāda kā vi­sas, viņu tagad varētu apvainot izlaidībā, laulības pārkāpšanā un citās neķītrībās, kas tur notiek.

Eskals. Ar šīs sievietes starpniecību?

Elbovs. Jā, ar Overdanes starpniecību. Bet mana sieva iespļāva viņam acīs un nepadevās.

Pompejs. Nav tiesa, jūsu godība!

Elbovs. Nu tad pierādi šito blēžu klātbūtnē! Pierādi!

Eskals. Nabadziņam viss sajucis.

Pompejs. Uzklausiet, mans kungs! Ienāk tā grūtā sieva ar savu resno vēderu, atvainojiet par izteicienu, jūsu augstība, un viņai sagribējies plūmju. Bet mums ti­kai divas vien ir pa visu māju, un tās tobrīd vēl pa­likušas šķīvī. Mēs, ziniet, pārdodam par trim pen­siem šķīvī. Porcelāna šķīvis tas nav, skaidra būšana, jūsu gaišība, tomēr pieklājīgs šķīvis.

Eskals. Turpini! Šķīvis uz lietu neattiecas.

Pompejs. Protams! Ne par mata platumu! Tur jums taisnība. Es tikai vārda pēc pieminēju. Kā jau teicu, Elbova kundze uz grūtām kājām, vēders kā muca, un viņai sagribējies plūmju. Šķīvī palikušas divas vien, un turpat sēž Fross, kas apēdis pārējās un go­dīgi par tām samaksājis. Jūs varat apstiprināt, Frosa kungs. Man vēl nebija sīknaudas, ko izdot.

Fross. Patiešām nebija.

Pompejs. Jūs, ja atceraties, grauzāt iepriekšminēto plūmju kauliņus.

Fross. Jā, es grauzu gan.

Pompejs. Un vēl, ja atceraties, es sacīju, ka daži cilvēki no mums zināmas slimības neizārstēsies, ja nebūs piesardzīgi ēšanā. Tā es teicu?

Fross. Vistīrākā patiesība!

Pompejs. Lieliski un tatad …

Eskals. Kas par apnicīgu muļķi! Tuvāk pie lietas! Kas nodarīts Elbova kundzei, un kāpēc viņai par jums jāsūdzas? Kad mēs tiksim pie šīs sievietes?

Pompejs. Nē, mans kungs, tā jūs pie viņas netiksiet.

Eskals. Atkal viņš mani pārprot!

Pompejs. Nekas, drīz jūs dabūsiet to Elbova sievu. Pa­skatieties, lūdzu, uz Frosa kungu. Gada ienākums astoņdesmit mārciņu, tēvs miris Visu svēto dienā, Jeb vai tas nebija Visu svēto dienā, Frosa kungs?

Fross. Iepriekšējā vakarā.

Pompejs. Redziet nu! Patiesība nāk gaismā. Kā es jau sacīju, viņš sēdēja uz tāda zema krēsliņa Vīnogu is­tabā, viņam tā istaba ļoti patīk, vai ne?

Fross. Jā, gaiša un piemīlīga vietiņa, īpaši ziemā.

Pompejs. Ļoti labi. Atkal mums taisnība.

Andželo.

Šī lieta kļūst jau tikpat bezgalīga Kā ziemas naktis Krievijā. Es eju Un ceru, ka jums iemeslu būs diezgan Spriest pērienu ikvienam no šiem blēžiem.

Eskals. Ne mazāk … Ar labu rītu, jūsu augstība!

Andželo iziet.

Nu, turpiniet! Kas nodarīts Elbova sievai? Prasu vēlreiz!

Pompejs. Vēlreiz, mans kungs? Pat reizes nav bijis!

Elbovs. Lūdzu, lai viņš pasaka, ko tas tur vīrišķis izda­rīja manai sievai!

Pompejs. Jautājiet, jūsu gaišība!

Eskals. Ko šis kungs viņai izdarīja?

Pompejs. Tagad esiet tik laipni un ieskatieties šī cilvēka sejā. Frosa kungs, paceliet galvu, jo tas vajadzīgs. Vai jūsu gaišība redzēja viņa seju?

Eskals. Pat ļoti skaidri.

Pompejs. Nē, lūdzu, skatieties uzmanīgi!

Eskals. Es to daru.

Pompejs. Jūs redzat kaut ko sliktu viņa sejā?

Eskals. Nē, kāpēc?

Pompejs. Esmu gatavs apzvērēt pie bībeles, ka seja viņam ir vienīgais, ko var saukt par sliktu. Un, ja jūs pat tur neredzat sliktuma, tad ko gan ļaunu Elbova kundzei spēja izdarīt Frosa kungs? Kā liekas jūsu gaišībai?

Eskals. Viņam taisnība! Jums ir kas iebilstams, Elbov?

Elbovs. Pirmkārt, tā ir attiecīga māja, otrkārt, šis ir tās mājas attiecīgais kalps, un viņa saimniece ir attie­cīga persona.

Pompejs. Šajā ziņā Elbova sieva ir attiecīgāka par mums visiem.

Elbovs. Tu melo, blēdi! Nekrietnais krāpniek, tu melo! Attiecībā uz viņu tu nesagaidīsi slikta vārda ne no vīrieša, ne no sievietes, ne no bērna.

Pompejs. Viņai, mans kungs, bija attiecības ar Elbovu labu laiku pirms kāzām.

Eskals. Kas būtu prātīgākais? Izvēlēties likumu vai ne­likumību? Vai viņam taisnība?

Elbovs. Ak, to neģēli! To blēdi! To neganto Hanibālu! Ja man jebkad mūžā bijušas attiecības ar viņu vai viņai ar mani, lai tad es vairs neesmu hercoga po­licists! Pierādi to, nekrietnais Hanibāl, jeb vai es tevi iesūdzēšu par personības aizskaršanu!

Eskals. Ja viņš vel iecirstu tev pļauku, tu varētu iesniegt sūdzību arī par neslavas celšanu.

Elbovs. No sirds pateicos, jūsu žēlastība! Ja atļauts jau­tāt — kā man labāk izrīkoties ar to neģēli?

Eskals. Krietno policist! Šim vīram ir tik daudz neti­kumu, ka uzreiz tos nevar izdibināt. Lai viņš iet savu ceļu un turpina tādā pašā garā, līdz viss būs atklājies līdz galam.

Elbovs. Liels paldies, jūsu žēlastība! Re, nešpetnais blēdi, kā tev izgāja? Nu tu dabūsi turpināt, nu tu dabūsi!

Eskals. Kur jūs esat dzimis?

Fross. Tepat Vīnē, mans kungs.

Eskals. Gada ienākums astoņdesmit mārciņu?

Fioss. Ar jūsu atvēli — jā, mans kungs.

Eskals. Un kāda ir jūsu nodarbošanās, cienītais?

Pompejs. Kalpoju par krodzinieku pie nabaga atraitnes.

Eskals. Kā sauc jūsu saimnieci?

Pompejs. Overdanes kundze.

Eskals. Vīrs viņai bija viens vai vairāki?

Pompejs. Deviņi. Nelaiķis Overdans bija pēdējais.

Eskals. Deviņi! Nāciet šurp, Frosa kungs! Klausiet manu padomu un turieties tālāk no krodziniekiem. Viņi iz­vilks jūsu pēdējo grasi, un jums savukārt vajadzēs vilkt viņus pie karātavām. Ejiet, un lai es par jums vairs nedzirdētu!

Fioss. Pateicos, jūsu žēlastība! Es jau pats tādām vietām ne tuvumā nerādos. Krogā mani var tikai vilkšus ievilkt.

Eskals. Tātad norunāts, Frosa kungs. Ardievu!

Fross aiziet.

Un tagad panaciet jus, godīgo krodziniek! Ka jūs sauc, krodzinieka kungs?

Pompejs. Pompejs.

Eskals. Un vēl?

Pompejs. Speķapakaļa, mans kungs.

Eskals. Tiešām, pakaļa ir jūsu lielākais trumpis. Šajā ziņā jūs varētu saukt par Pompeju Lielo. Jūs, Pom- pej, droši vien esat arī savedējs un tikai izskata pēc strādājat par krodzinieku. Sakiet vien patiesību, tā būs labāk.

Pompejs. Mans kungs, nabaga cilvēks pelna savu mai­zīti, kā var.

Eskals. Un jūs šo maizīti pelnāt ar savešanu? Ko jūs domājat par savu amatu? Tas ir likumīgs?

Pompejs. Kamēr likums to atļauj, mans kungs.

Eskals. Bet likums to vairs neatļaus. Vismaz ne Vīnē.

Pompejs. Vai jūsu gaišība taisās izrūnīt Vīnes jaunek­ļus?

Eskals. Nē, Pompej.

Pompejs. Redziet nu, kungs! Ne jau manam prātiņam par to spriest, bet, ja likums sauktu pie kārtības ne­tikles un viņu piegulētājus, tad no savedējiem ne­būtu jābaidās.

Eskals. Starp mums runājot, tas tiks darīts. Tādus vai nu kārs, vai cirtīs viņiem galvu nost.

Pompejs. Ja par šito grēku kārs un cirtīs galvu nost, tad pēc desmit gadiem jums vajadzēs ievest svaigas gal­vas no ārzemēm. Un, ja tāds likums Vīnē patiešām noturēsies desmit gadu, es varēšu noīrēt vislepnāko pilsētas namu par trim grašiem. Pienāks laiks, kad jūs sacīsiet: Pompejs to paredzēja.