VILJAMS ŠEKSPĪRS: DOTS PRET DOTU

Kad? Sakiet, lūdzu! Vai šis laika sprīdis Ļaus dvēselei ar zemes sāpēm izlīgt, Lai tā pēc nāves nemocītos vairs?

Andželo.

Jā, grēks mums riebj … Un tomēr mūsu varā Ir piedot slepkavam vai arī žēlot To, kura neķītrība pazemo mūs visus, Pēc dieva līdzības un vaiga radītos. Tik vienkārši mums pazudināt taisno, Cik zeltam pieliet izkausētu svinu, Un naudu viltotu no maisījuma kalt. Kā redziet — visu viegli izdarīt.

Izabella.

Tā debesīs drīkst lemt, ne mēs uz zemes. Andželo.

Jūs domājat? Es ķeršu jūs pie vārda. Ko izvēlaties — nāves sodu brālim Vai dzīvību, ko es jums ļautu izpirkt Ar miesas cenu, atdodoties kaunam, Kā sieva tā, ko aptraipījis viņš?

Izabella.

Lai glābtu dvēseli, var atdot miesu. Andželo.

Par jūsu dvēseli nav runa. Uzspiests grēks Mums netiks piemeklēts.

Izabella.

Tā sakāt jūs?

Andželo.

Ne gluži. Vakar teicāt jūs, ka atsaukt Var pasacītu vārdu. Tagad gribu, Lai atbildiet — ja jūsu brālim nāvi Es piespriedu, kā taisnais likums liek, Vai nebūs grēks nu mana žēlsirdība, Kas viņam dzīvi dāvās?

Izabella.

Lūdzu, dariet to! Lai mana dvēsele šo jūsu grēku izpērk, Ja žēlsirdību drīkst par grēku saukt.

Andželo.

Tā dvēseli jūs pazudināt varat,

Jo grēks par žēlsirdību vienmēr smagāks.

Izabella.

Ja prasīt viņa dzīvību ir grēks, Es atbildu par to! Ja grēks, Es atbildu par to! Ja grēks par mani Jums apžēloties, lūgšanās ik rītu Es jūsu vainu pieskaitīšu savām, Lai jums nav jācieš.

Andželo.

Redzu es, ka jūs Vēl nesaprotat. Vai nu jūsu prātam Trūkst gaišuma, vai viltības par daudz.

Izabella.

Lai tumšu prātu zemoties man atļauts Bez apziņas, ka augstāk es par citiem.

Andželo.

Tā zemodamies pasvītrot mēs gribam Vien pārākumu. Melnā maskā slēpj Mums savu vaigu skaistule, ja vēlas, Lai visu skati viņu vienu meklē Starp sejām atsegtām. Bet būsim tieši. . . Kā ir jau sacīts — viņam jāmirst.

Izabella.

Zinu.

Andželo.

Pēc likuma šis nežēlīgais sods. Viņš pats to izpelnījās.

Izabella.

Jā, patiešām.

Andželo.

Bet pieņemsim, ka varat viņu izglābt. Es negribu to apgalvot — šī doma Ir tikai piemērs. Teiksim, zināt jūs, Ka augstmanis, kam viena vārda pietiek, Lai tiesas spriedums kļūtu nevarīgs Un važas nokristu no jūsu brāļa rokām, — Šis vīrs jūs iekārojis. Cita ceļa nav. Jūs varat dzīvi savam brālim atdot, Vien pati miesu atdodama pretī. Ja neļausieties — rūgti cietīs Klaudijs. Ko tad jūs darītu?

Izabella.

To pašu viņa dēļ, Ko savā labā. Ja man jāmirst būtu Un āda degtu asu pletņu rētās, Es nestu tās kā rubīnus un nāvei Par mieru gaidīto vēl pateiktu paldies. Bet miesu nepārdotu.

Andželo.

Tātad viņam jāmirst?

Izabella.

Par tādu cenu — jā! Draud viņam ātra nāve. Tas vieglāk nekā šai un yiņā saulē Man katru brīdi, katrā solī mirt No sava negoda.

Andželo.

Jūs bargāka par tiesu, Kas pirmīt jums tik nežēlīga likās.

Izabella.

Šis tirgus netīrais ar žēlsirdību blakus Nav nostādāms. Ja likums piedot drīkst, Tad ne jau gaidot kauna pilnu maksu.

Andželo.

Nupat vēl likumu par tirānu jūs saucāt Un sava brāļa noziegumu drīzāk Par joku uzskatījāt.

Izabella.

Piedodiet, mans kungs! Tā runājot, es nepatiesa biju. Vien strīda karstumā, par mīļo brāli lūdzot, Es attaisnoju to, kas man ir pretīgs.

Andželo.

Mēs esam vāji.

Izabella.

Ak, ja mirtu viņš Kā grēka vasalis. Viņš vienīgais! Bet visiem Jums vājība šī mantojumā dota.

Andželo.

Ne tikai. Arī sievietes ir vājas.

Izabella.

Kā stikli ļāvīgie, kas atspoguļo jūs Un tikpat viegli plīst, cik sejas ataino. Ak, sievietes! Kā apgānāt jūs viņas Ar savu nekrietnību! Trausla mūsu miesa, Bet vājums — tikai lētticība maigā, Kas viltum sevī spoguļoties ļauj.

Andželo.

Par savu dzimumu jūs gudri spriežat, Bet arī mums nav spēka noturēties Pret iekārēm. Es varbūt pārdrošs esmu, Bet jūsu vārdiem gribu pieķerties. Jūs esat sieviete. To noliegdama sevī, Jūs zaudējat, jo kļūsiet — tukša vieta, Kas dabai riebj. Lai paliek neīsts kauns. Ar padevību likten's gribai varat Vien sievišķību savu pierādīt.

Izabella.

Grāf, tikai viena valoda man dota, Un tāpēc lūdzu — nemainiet jūs savu.

Andželo.

Es mīlu jūs.

Izabella.

Kad mīlēja mans brālis, Jūs viņam nāvi piespriedāt par to.

Andželo.

Viņš paliks dzīvs, ja mani neatstumsiet.

Izabella.

Kā jūsu tikums pazemībā savā Pats rādās netīrāks, lai pārbaudītu, Cik liels tas otrā . . .

Andželo.

Ķīla jums — mans gods, Ka nepatiesi neteicu ne vārda.

Izabella.

Grāf, nožēlojams gods, kas prasa ticēt Tik zemai patiesībai! Kāda liekulība! Jums masku noraušu! Un tagad prasu es — Lai parakstāt, ka apžēlojat brāli, Vai izkliegšu es Vīnes ielās visu, Ko jūs man piedāvājāt!

Andželo.

Kas tev ticēs, bērns? Mans tīrais vārds un askētiskā dzīve Pret tevi liecinās. Mans augstais amats Tik nesatricināms, ka tavus vārdus Par meliem noturēs. Ne prātā nenāk man No savas gribas atteikties. Tev nolemts Tās jūtas remdināt, ko izraisīji pati. Un nesarksti, jo pretošanās tava Ar asins balsi nesaskan. Tev ļauts Ar savu miesu brāļa dzīvi izpirkt. Ja neatdosies man, tad viņa nāve Ne tikai nāve būs. Ar stūrgalvību savu Tu panāksi, lai viņš tiek spīdzināts. Līdz rītam padomā. Ja ne — tad savās dusmās Par tava brāļa mocītāju kļūšu.

Es bušu nežēlīgs. Un neaizmirsti — sabruks Pret maniem meliem patiesība tava.

Andželo iziet.

Izabella.

Kam žēloties? Kas man var noticēt? Cik bīstamas ir mutes, kurām atļauts Ar vienu vārdu notiesāt vai žēlot, Bet likumus pēc savas gribas tulkot, Kur labs, kur ļauns. Un izvēlēties to, Kas kalpo pašu kaislībām! Man jāiet Pie Klaudija. Gan pats viņš grēcīgs, Bet goda jūtas mana brāļa sirdī Liks labprātāk zem bendes cirvja līkt Uz asiņainā bluķa nekā pieļaut, Lai viņa māsu apgāna Andželo Ar neķītrību savu . . . Tev šķīstai palikt. Tavam brālim mirt. Ak nelaimīgā Izabella! Tomēr Par brāli dārgāks nevainības svētums. Ar grāfa atbildi pie viņa došos es, Lai gatavojas pēdīgajam ceļam Un nāves žēlastībā remdējumu smeļas.

Ienāk hercogs, vēl arvien mūka drānās, viņam līdzi Klaudijs un komandants.

Hercogs.

Jūs cerat vēl, ka grāfs Andželo piedos?

Klaudijs.

Pret nelaimi sirds nezin citu zāļu Kā tikai cerību.

Es ceru dzīvot, jā, bet gatavs arī mirt. Hercogs.

Ar domu šo būs vienlīdz viegli uzņemt Kā dzīvību, tā nāvi. Jūsu acīs Tad nesvarīgi liksies zaudēt dzīvi, Par kuru tikai muļķis gausties var. Jūs teiksiet dzivei: tava sīkā dvaša Mazs puteklītis debess vēju brāzmās, Kas tavu miesas mājokli var sagraut Pēc pirmās iegribas. Tu esi nāves āksts, Kas savās bailēs derdzīgās tai lišķē, Kaut arī pati esi ceļš uz kapu, Ne vairāk . . . Varbūt dižciltīga esi? Nē, saldkārība, grēka auglis zems. Tu velti pūlies pierakstīt sev drosmi, Jo nodrebi, kad šķelto mēli čūska Zem tavām kājām iešņākdamās ceļ. Miegs — tava saldā atpūta. Tu ļaujies Tam pārāk bieži, tomēr bīsties nāves, Kas arī — tikai miegs. Tev laime sveša,

Jo dzenies tik pēc tā, kas tev nav dots,

Bet ieguvusi — novērsies. Ja esi

Tu bagāta, tad nabadzību tavu