VILJAMS ŠEKSPĪRS - DOTS PRET DOTU

Hercogs. Jums tāpat.

Lučo. Vai Bridžita vēl tikpat koši krāsojas, Pompej?

Elbovs. Pietiek, kungi, pietiek! Ejam!

Pompejs. Jūs negalvosiet par mani?

Lučo. Ne tagad, ne citu reizi, Pompej. Kas jauns pa­saulē, svēto tēv? Ko ļaudis runā?

Elbovs. Ejam, kungi, ejam!

Lučo. Lien savā būdā, Pompej!

Elbovs, Pompejs un sardze aiziet. Ko dzird par hercogu, svēto tēv?

Hercogs. Es nekā nezinu. Varbūt jūs varat pastāstīt?

Lučo. Citi runā, ka viņš aizbraucis pie krievu impera­tora, citi apgalvo, ka uz Romu. Kā jūs domājat, kur viņš varētu būt?

Hercogs. Nezinu. Lai kur hercogs būtu, es vēlu viņam labu.

Lučo. Kāda dumja iedoma atstāt troni un mesties klaido­nībā, kurai viņš nav radīts. Grāfs Andželo valda tik centīgi, ka uzpūšas par lielāku hercogu nekā her­cogs pats.

Hercogs. Jo bargak viņš valda, jo labak.

Lučo. Grāfs varētu būt pielaidīgāks pret miesas grēkiem. Pārāk stingrus likumus viņš uzspiež, svēto tēv.

Hercogs. Ļaunums tā iesakņojies, ka bez stingrības nav ārstējams.

Lučo. Jā, protams, šim grēkam ir augsti radi un neskai­tāmi sabiedrotie, bet, lai to iznīcinātu, svēto tēv, jā­aizliedz ļaudīm arī ēst un dzert. Runā, ka Andželo nemaz neesot dzimis no vīra un sievas, dabiskā lau­lībā. Kā jūs domājat, tā ir patiesība?

Hercogs. Kā tad viņš būtu dzimis?

lučo. Daži stāsta, ka viņu laidusi pasaulē jūras vārava, citi atkal — ka mencu pāris. Bet viena lieta ir no­teikti zināma — kad viņš nolaiž ūdeni, tas tūlīt sa­salst ledū. Man liekas, grāfs ir uzvilkta lelle, kas nevar radīt sev līdzīgus.

Hercogs. Jūs jokojat, mans kungs, un pļāpājat niekus.

Lučo. Vai tad nav necilvēcīgi par mazu miesas grēciņu atņemt jaunam puisim dzīvību? Vai mūsu hercogs būtu to darījis? Viņš nepakārtu cilvēku pat ne par simt ārlaulības bērniem un drīzāk izsniegtu censo­nim pabalstu, lai dzen līdz tūkstotim. Viņš tos prie­kus tik labi pazina un saprata, ka piedeva arī citiem.

Hercogs. Neesmu dzirdējis, ka hercogam būtu vājība uz sievietēm. Viņam nebija tādu tieksmju.

Lučo. Jūs maldāties, svēto tēv!

Hercogs. Tas nav iespējams.

Lučo. Mūsu hercogs! Kā tad! Viņš pat vecas ubadzes šķīvītim nepaies garām, neiemetis savu dukātu. Her­cogs ir stiķu pilns un, jūsu zināšanai, iedzert arī māk.

Hercogs. Jūs esat netaisns pret viņu.

Lučo. Es, svēto tēv, esmu no viņa svītas. Hercogs prata izlikties. Es pat zinu, kāpēc viņš ir aizbraucis.

Hercogs. Ludzu, pasakiet man šo iemeslu!

Lučo. Es ļoti atvainojos. Te man jātur mēle aiz zobiem. Noslēpums! Varu jums pačukstēt vienīgi to, ka līdz šim hercoga padotie uzskatīja viņu par prātīgu cil­vēku.

Hercogs. Prātīgu cilvēku! Tāds viņš neapšaubāmi ir.

Lučo. Viņš ir nejēga un gaisagrābslis.

Hercogs. Ar jūsu muti runā vai nu skaudība, vai nezi­nāšana. Viņa dzīve un valdība tiešām prasa augstāku novērtējumu. Skatieties uz viņa darbiem, un jūs re­dzēsiet hercogā izglītotu cilvēku, valstsvīru un kara­vadoni. Jūs spriežat neapdomāti. Jūs nepazīstat her­cogu, vai arī jūsu prātu aptumšojis ļaunums.

Lučo. Es viņu pazīstu un ļoti mīlu.

Hercogs. Mīlestība runā ar dziļāku apdomu, apdoms ar dziļāku mīlestību.

Lučo. Ak mans kungs! Ko es zinu, to zinu.

Hercogs. Grūti ticēt, jo jūs pat neapzināties, ko runā­jat, kur nu vēl vairāk. Ja hercogs atgriezīsies — un mēs lūdzam dievu, lai tas notiktu ātrāk, — ļaujiet man dzirdēt jūsu atbildi par šiem vārdiem paša vald­nieka priekšā. Ja esat runājis godīgi, jums pietiks vīrišķības to izdarīt. Esmu spiests pieprasīt šo aici­nājumu. Vai drīkstu uzzināt jūsu vārdu?

Lučo. Mani sauc — Lučo. Hercogs mani pazīst.

Hercogs. Viņš iepazīsies ar jums vēl labāk, ja man būs lemts sagaidīt viņa atgriešanos.

Lučo. Es nebaidos no jums.

Hercogs. Jūs cerat, ka hercogs neatgriezīsies, vai arī neuzskatāt mani par bīstamu pretinieku. Patiešām, ko es jums varu izdarīt? Jūs apzvērēsiet, ka neesat tādus vārdus ne mutē ņēmis.

Lučo. Lai mani pakar, ja es melošu! Tad jūs mani nepa­zīstat, svēto tēv. Bet lai tas paliek! Jūs nezināt, Klau­dijam rīt izpildīs nāves sodu vai ne?

Hercogs. Par ko viņam jāmirst, mans kungs?

Lučo. Viņš pielējis pudeli ar trekterīša palīdzību. Kaut jel mūsu nupat pieminētais hercogs būtu jau atgrie­zies! Viņa bezmiesīgais vietnieks pārvērtīs Vīni tuk­snesī — cilvēku dzimums iznīks. Pat zvirbuļi nedrīkst vīt ligzdas grāfa pažobelēs — viņi arī ir pārāk mie- saskārīgi. Hercogs to, kas tumsā darīts, turpat at­stātu un neraudātu dienas gaismā. Un Klaudijam nu jāmirst tāpēc, ka viņš kādu podziņu attaisījis! Uz redzēšanos, svēto tēv, lūdziet par mani dievu. Saku jums vēlreiz — hercogs ēda gaļu arī piektdienās. Viņa laiks nu ir pagājis, bet ticiet man, viņš nelaida garām pat ubadzi, kas ož pēc ķiplokiem un rupjas maizes. Pastāstiet hercogam, ka es tā teicu. Uz re­dzēšanos!

Hercogs.

Kas mirstīgo no neslavas var glābt? Aiz katra stūra apmelojums uzglūn Un tikumības mugurā cērt nazi. Pret Jaunām mēlēm vara bezspēcīga, Pat valdnieku tās paslepeni dzeļ. Bet kas tur nāk?

Ienāk Eskals un komandants, sardze ved Overdani.

Eskals. Vediet viņu uz cietumu!

Overdane. Labais kungs, apžēlojieties par mani! Visi jūs sauc par krietnu un žēlsirdīgu cilvēku! Mīļais, labais kungs!

Eskals. Jūs esat brīdināta divkārt un trīskārt! Tas nav līdzējis. Tur jau pašai žēlsirdībai jākļūst par var­māku!

Komandants. Sī sieva vienpadsmit gadu pelnās ar sa­vešanu, jūsu augstība.

Overdane. To visu jums Lučo iestāstījis. Lejasgala Ka- tiņai viņš vēl hercoga laikā piegulējis bērnu, solī­dams šo precēt. Uz Jēkabiem puikam būs gads un četri mēneši. Es pati viņu izbaroju, un tagad papiņš staigā pa pasauli, mani ķengādams.

Eskals. Šim puisim ir slikta slava. Lieciet viņam ieras­ties pie manis. Sievu vediet uz cietumu. Ne vārda vairāk!

Sardze aizved Overdani.

Komandant, grāfs Andželo ir nelokāms. Rīt jāizpilda nāves sods. Gādājiet Klaudijam dvēseles mierinā­jumu, lai viņš mirst kristīga cilvēka nāvē. Ja grā­fam būtu tikpat līdzjūtības, cik man, tas nenotiktu.

Komandants. Jūsu augstība, šis mūks jau runāja ar Klau­diju un sagatavoja viņu pēdējam ceļam.

Eskals. Labvakar, svēto tēv!

Hercogs. Lai dievs jūs svētī!

Eskals. No kurienes jūs nākat?

Hercogs.

No svešuma pie žēlsirdības brāļiem Ar vēstīm mani atsūtīja pāvests. Es ierados uz īsu laiku Vīnē Kā sava ordeņa un pienākuma kalps.

Eskals. Kas notiek pasaulē?

Hercogs. Nekas, izņemot to, ka godīgums ir tik smagi slims, ka ārstējams vienīgi ar stiprām zālēm. Visi brēc tikai pēc jaunumiem. Tagad bīstami novecot vienā darba laukā, jo pastāvību uzskatos neskaita par tikumu. Ticības palicis tik maz, ka tā vairs ne­var nodrošināt sabiedrības pastāvēšanu. Toties sav­starpēja nodrošināšanās pieņēmusi tādus apmērus, ka gribas atteikties no katra sabiedrotā. Ap šo mīklu nomocās pasaules prāts. Tie ir veci jaunumi, tomēr nodarbina mūs katru dienu. Sakiet, lūdzu, — pie kādiem uzskatiem turas jūsu hercogs?

Eskals. Sis cilvēks tiecas pirmām kārtam izprast pats sevi.

Hercogs. Kādas bija viņa izpriecas?

Eskals. Mūsu valdnieks vismīļāk redzēja citus priecā­jamies un nemeklēja baudas, kas darītu prieku pa­šam. Viņš bija ļoti pieticīgs cilvēks. Bet atstāsim her­cogu viņa liktenim, lūdzot dievu, lai tas būtu lab­vēlīgs. Kā jums likās — vai Klaudijs ir samierinājies ar nāvi? Man teica, ka jūs esot viņu apmeklējis.