VILJAMS ŠEKSPĪRS - DOTS PRET DOTU

Izabella. Pateikt viņam savu lēmumu. Labāk brālim mirt likumīgā nāvē nekā man laist pasaulē nelikumīgu dēlu. Kā mūsu hercogs viļas grāfā Andželo! Kad her­cogs atgriezīsies, es runāšu ar viņu. Varbūt tas ir veltīgi, bet es atmaskošu grāfa viltus valdību!

Hercogs. Tas nebūtu slikti. Bet, ja visa šī lieta paliks tādā stāvoklī kā pašreiz, viņš noraidīs apvainojumu, teikdams, ka gribējis jūs pārbaudīt. Tāpēc klausie­ties uzmanīgi — es došu jums padomu. Labam dar­bam vienmēr atrodas iespēja. Esmu pārliecināts, ka jūs neatteiksieties ar visgodīgākajiem līdzekļiem pakalpot kādai nelaimīgai jaunavai. Līdz ar to jūs glābsiet brāli no likuma bardzības, neaptraipot savu godu, un sagādāsiet prieku mūsu hercogam, kas at­griežoties labprāt uzzinātu tieši tādu iznākumu.

Izabella. Runājiet, lūdzu! Man pietiks spēka visam, ko vien sirds dzijumos neuzskatu par nekrietnību.

Hercogs. Tikums ir drosmīgs, godīgums baiju nepazīst. Jūs esat dzirdējusi par Mariannu, kuras brālis, va­ronīgais virsnieks Frederiks, noslīka?

Izabella. Jā, esmu dzirdējusi daudz labu vārdu par šo jaunavu.

Hercogs. Viņai vajadzēja kjūt par Andželo sievu. Derī­bas bija noslēgtas un kāzu diena izsludināta. Sade­rināšanās laikā, īsi pirms laulībām, aizgājis bojā vi­ņas brālis Frederiks. Grimstošais kuģis paņēma līdzi arī māsas pūru. Padomājiet, kādi sitieni nāca pār na­baga meitenes galvu: Marianna bija zaudējusi diž­ciltīgu un slavenu brāli, kas viņu mīlēja no visas sirds, zaudējusi pūru, savas laimes pamatu, un līdzi tam — saderētu līgavaini, liekulīgo grāfu.

Izabella. Vai tas var būt? Arī Andželo viņu pameta?

Hercogs. Pameta bēdās un asarās, nevienu no tām ne- nožāvējis ar mierinošu vārdu, atteicās no sava zvē­resta, apgalvodams, ka Marianna nav saglabājusi jaunavas godu, nodarīja viņai sāpes, ko meitene cieš vēl tagad. Viņš ir kā akmens bluķis asaru jūrā, kas mīkstāks nekļūst.

Izabella. Kāpēc nāve neapžēlojas par viņas mokām! Cik noziedzīga ir dzīve, ja to var baudīt tāds nelietis! Bet kā viņai palīdzēt?

Hercogs. Jūs varat dziedināt viņas rētas un, to darī­dama, ne tikai glābsiet Klaudiju, bet arī izvairīsie­ties no jums piedāvātā negoda.

Izabella. Pasakiet man, kā tas iespējams, svēto tēv!

Hercogs. Minētā jaunava vēl arvien nav aizmirsusi savu iemīļoto. Grāfa nežēlība, kam pēc prāta likumiem vajadzēja apslāpēt šīs jūtas, panākusi pretējo. Tā ak­mens upes ceļā liek straumei mutuļot vēl spēcīgāk. Ejiet pie Andželo, atbildiet viņa prasībām ar šķie­tamu padevību, piekrītiet viņam bez liegšanās, tikai izvirziet vienu noteikumu: satikšanās nebūs ilga, jūs nāksiet tumsā, ne vārda nerunāsiet. Atbilstoša vieta jānozīmē viņam. To grāfs jums, protams, apsolīs. Ta­gad klausieties, kas būs tālāk. Mēs pierunāsim at­stumto meiteni ierasties uz satikšanos jūsu vietā. Ja šim darījumam būs acīm redzamas sekas, viņam va­jadzēs piekāpties. Tā Klaudijs paliks dzīvs, jūsu gods neaptraipīts, Marianna atgūs iemīļoto un negodīgais valdnieks tiks atmaskots. Es apņemos sagatavot mei­teni šim mēģinājumam. Ja jūs esat ar mieru nospēlēt savu lomu, mēs izdarīsim labu vairākiem cilvēkiem uzreiz. Tādu krāpšanu mums neviens nepārmetīs. Kā jums liekas?

,Izabella. Šī doma ir man īsts mierinājums. Es ceru, ka viss beigsies laimīgi.

iHercogs. Visvairāk tas atkarīgs no jums. Ar steigu ejiet pie Andželo. Ja grāfs lūgs, lai pavadāt ar viņu šo nakti, — apsoliet. Es došos uz Svētā Lūkasa priekš­pilsētu. Tur, pie pilsētas kanāla, dzīvo mūsu nelai­mīgā Marianna. Šajā vietā jūs mani atradīsiet un paziņosiet Andželo lēmumu. Tas jāizdara ātri.

.Izabella. Paldies jums par glābiņu. Uz redzēšanos, labo tēv!

No vienas puses uznāk hercogs savās mūka drānās, no otras Elbovs un sardzes vīri ar Pompeju.

:Elbovs. Nē, ja tam reiz nedarīs galu un jūs tirgosieties ar vīriešiem un sievietēm kā ar lopiņiem, tad visa pasaule aizrīsies ar brūniem un baltiem bandubēr- niem!

Hercogs. Augstā debess! Kas še notiek par nejēdzībām?

Pompejs. Pagalam pasaules prieki, ar tiem ir cauri, tā­pat kā ar diviem dzīvespriecīgiem augļotājiem, kas aizklapējuši savas bodītes. To negantāko sauca pie tiesas un piesprieda viņam veselības labad staigāt kažokā, un lai tas kažoks būtu oderēts ar jēru ādi­ņām, bet apvilkts ar lapsām par zīmi, ka viltība ba­gātāka nekā vientiesība un nēsājama virspusē.

Elbovs. Ej, kur tev jāiet, kundziņ! Lai dievs jūs svētī, mūka tēv!

Hercogs. Tevi tāpat, tēva mūk. Ko šis vīrs tev nodarī­jis?

Elbovs. Ne man, bet likumam. Bez tam viņš laikam ir zaglis arī, jo staigāja apkārt ar īpašu mūķīzeri, ko mēs nosūtījām pavaldonim.

Hercogs.

Tu nedomā pat nosarkt, savedēj?

Vai, tikai citus netiklībā dzenot,

Var maizi pelnīt? Vēderu tu piebāz

Un apsedz kailumu ar neķītrību melnu.

Tu vari teikt — no viņu lopiskuma

Es ēdu, dzeru, dzīvoju kā kungs!

Bet vai tev liekas, ka par dzīvi nosaukt

Var dzīvošanu tādu, kuras riebums

Smird jau pa gabalu? Dēls, labojies pie laika!

Pompejs. Jums taisnība, ka druscīt smird gan tā būšana, bet es varu pierādīt…

Hercogs.

Ja velns tev ausī pačukstēs, ko runāt, Tad varbūt pierādīsi. Vediet viņu prom! Lai pamācība svētīga ar nūju Šim lopam rāda labošanās ceļu.

Elbovs. Es viņu vedu pie tiesas, kungs. Vienu brīdinā­jumu viņš tur jau vakar dabūja. Grāfs Andželo šitās grēka pagales necieš. Ja kāds pieķerts ielasmeitu iz­tirgošanā, tad labāk viņam būt jūdzēm tālu no tiesas acīm.

Hercogs.

Kaut cilvēks būtu tas, par ko viņš rādās, Un nestaigātu liekulības ādā.

Elbovs. Viņa rīklei nu ies tāpat kā jūsu vēderam — stri­ķis apkārt!

Pompejs. Vēl ir glābiņš. Es prasīšu galvinieku! Redziet, te nāk godīgs muižnieks, — viņš ir mans draugs.

Ienāk Lučo.

Lučo. Kā sviežas, dižciltīgo Pompej? Es skatos, tu sojo blakus Cēzara kara ratiem. Tevi ved triumfa gā­jienā? Kur tu esi licis savas Pigmaliona lellītes, svaigi sameistarotos skuķīšus, pēc kurām vajadzēja tikai iebāzt roku kabatā — un sauja pilna? Tu ne­atbildi? Kā tev patīk mana dziesmiņa — melodija un izpildījums pa prātam? Tavs dārziņš apslīcis lietū? Tev nekā nav ko teikt, aitasgalva? Vai pasaulē viss pa vecam? Man gribētos zināt! Dzijām bēdām vārdu maz? Kaut vienu pasaki!

Hercogs. Acīm redzot, viss pa vecam un pat vēl sliktāk.

Lučo. Kā klājas manam jaukajam speķa kumosiņam, ta­vai saimniecītei? Tikpat apsviedīga kā agrāk?

Pompejs. Viņa savu gaļu ir apēdusi un pali iemesta katlā.

Lučo. Ir vēl taisnība pasaulē! Kamēr jauna, pārdod sevi, kad pašu vairs nepērk — pārdod citas. Katrai lietai savs gals. Tu ej cietumā, Pompej?

Pompejs. Tik tiešām, mans kungs.

Lučo. Patīkami dzirdēt, draudziņ! Laimīgu ceju! Ej un saki, ka es tevi sūtīju. Parādu dēļ, Pompej? Vai par ko citu?

Elbovs. Par savešanu, cienītais, par savešanu!

Lučo. Spundējiet viņu iekšā! Ja savedējiem vieta cie­tumā, tad Pompejam uz to pilnas tiesības. Viņš ne­apstrīdami ir dzimis un audzis savedējs. Laimīgu ceļu, Pompej! Sveicini no manis šo iestādījumu! Nu tu būsi labs saimnieks, pat no mājas neiziesi.

Pompejs. Es ceru, ka jūsu gaišība par mani galvos.

Lučo. Neceri vis, Pompej. Galvošana vairs nav modē. Es lūgšu dievu, lai tevi neizlaiž pēc iespējas ilgāk. Un, ja tu nebūsi pacietīgs, tas tev par labu nenāks. Ardievu, uzticīgais Pompej! Debesu žēlastība ar jums, svēto tēv!